2011. gada kino piedzīvojumi 3

Gada beigas ir laiks, kad visi, kam nav slinkums, taisa visdažādākos topus, atskatoties uz aizejošo gadu un to, kas tajā ir bijis labs vai arī ne tik labs. Arī man, acīmredzot, slinkuma nav, tāpēc izdomāju, ka varētu palūkoties uz tām filmām, kuras šajā gadā ir redzētas kinoteātros un ir sagādājušas visinteresantākos piedzīvojumus. Tā kā izvēlēties kaut ko starp vairākiem variantiem un sakārtot topā, kur pirmā vieta būtu vislabākajai filmai, man sagādātu milzīgas dvēseles ciešanas un pārdzīvojumus, filmas sakārtošu hronoloģiskā secībā pēc tā, kad tās tika izrādītas pie mums. Tas nozīmē, ka sarakstā var būt kāda filma, kas it kā pirmizrādi bija piedzīvojusi vēl 2010. gadā, bet pie mums nonāca tikai šogad. Filmas ir iekļautas bez jebkādiem īpašiem principiem – tās nav visvislabākās filmas, bet katra no tām kāda īpaša iemesla dēļ man ir palikusi atmiņā vai sagādājusi kādu prieka mirkli. Sarakstā ir gan patiešām labas un atzītas filmas, gan tādas, kurām vislabākais apzīmējums varētu būt guilty pleasure. Nu, ko, kas tad šajā gadā ir bijis tāds īpašs un pieminēšanas vērts? Brīdinu – saraksts ir garš, tajā man ietilpa 20 filmas (diezgan eklektisks mistrojums man ir sanācis). Ja kāds to pamanīsies izlasīt līdz galam – virtuāls žetons no manis.

TRON: Legacy (Trons: Mantojums)
 
 
No TRON: Legacy es gaidīju ļoti vienkāršas lietas: 1) inčīgus neonā mirdzošus motociklus, 2) reizi par visām reizēm kārtīgu 3-D pielietojumu, un 3) Daft Punk mūziku bliežam pa manām ausu bungādiņām. Visas šīs cerības tika piepildītas pārpārēm, turklāt pa virsu vēl tika piemesti Garets Hedlunds, Džefs Bridžess, Olīvija Vailda un Maikls Šīns. Soundtracks manā iPodā rullē uz nebēdu vēl joprojām, no sižeta neatceros praktiski neko, bet filma izskatījās vienkārši lieliski, un Džefs Bridžess mētājās ar dažnedažādām gudrības pērlēm kā, piemēram, “You’re messing with my zen thing, man!” Ko vēl daudz vairāk var vēlēties?
The King’s Speech (Karaļa runa)
 
The King’s Speech arī pamanījās iespraukties šajā filmu sarakstā par spīti tam, ka es gluži gar zemi nekritu, aiz sajūsmas ģībdama par šo filmu. Taču filma pilnīgi noteikti ir pelnījusi atzinību fantastiskā aktieru darba dēļ – filmā spoži spīd ne tikai Kolins Fērts, kura Oskars bija vairāk nekā pelnīts. Lai gan nedaudz klusāki un mazāk ārišķīgi, bet tāpēc ne mazāk apbrīnojami ir Džefrijs Rašs un Helēna Bonema-Kārtere. Pati filma ne ar ko īpašu nepārsteidza, bet šo aktieru tēlojums ļāva uz ekrāna notiekošo patiešām izbaudīt. Nekad mūžā gan laikam nepiedošu ASV Kinoakadēmijai par Oskara iešķiebšanu Tomam Hūperam par šo filmu kā labākajam režisoram Deivida Finčera vietā. (Neesmu gan tik naiva, lai domātu, ka kādu mans sašutums kaut mazākajā mērā satrauktu)
Black Swan (Melnais Gulbis)
 
 
Darena Aronofska savdabīgais kompanjons filmai The Wrestler (kas man ne visai patika) bija viena no neparastākajām, šaušalīgākajām un jocīgākajām filmām šogad. Natālijas Portmanes drosmīgais tēlojums un filmas rotaļāšanās ar šausmu filmas elementiem radīja ne vienmēr līdz galam saprotamu, bet aizraujošu ieskatu sarežģītajā un grūtajā baleta pasaulē. Balerīnas Nīnas pakāpeniskā pārvēršanās melnajā gulbī bija gan pārdomas raisoša, gan atmiņā paliekoša (un nedaudz arī pretīga – aina, kurā Portmanes tēlotā varone sāk knibināties ap pirkstu un novelk ādu līdz puspirkstam vēl joprojām man izraisa šermuļus no domām vien).
True Grit (Īstenā drošsirdība)
 
Ar brāļiem Koeniem ir kā ar bitēm – nekad neko īsti nevar zināt. True Grit ir vesterns, kas ir žanrs, kurš manas simpātijas līdz šim nebija bieži izpelnījies. Taču Koenu filma ir fantastiska – tā ir diezgan drūma, taču tai pat laikā pārsteidzoši smieklīga, galvenokārt pelēkās krāsu gammās ieturēta ar ģeniāli naivu soundtracku un mūsdienām neparasti bībeliskas kvalitātes tekstiem. Daudz kas no minētā esot Čārlza Portisa grāmatas nopelns (grāmata stāv manā lasāmo grāmatu sarakstā kopš brīža, kad redzēju filmu, nav tikai vēl sanācis tai pievērsties), taču Koeni ar fantastisko aktieru palīdzību (Džefs Bridžess, Mets Deimons un prātam neaptverami lieliskā jaunpienācēja Heilija Stainfelda) kopā ir uzbūruši patiešām neaizmirstamu filmu, ko var skatīties vēl un vēl.
The Adjustment Bureau (Likteņa labotāji)
 
 
Ja pagājušajā gadā Inception bija tā filma, kas sagādāja visinteresantākos zinātniskās fantastikas brīžus, tad šogad par jautrību šajā jomā parūpējās The Adjustment Bureau. Filma, kas ir balstīta uz Filipa K. Dika īsā stāsta, nebija tik ambicioza kā pieminētā (un kaislīgi dievinātā, vismaz no manas puses) Inception, bet tai piemita savs šarms. Galvenā filmas veiksme bija saderīga galvenā mīlnieku pāra atrašana – Mets Deimons un Emīlija Blanta kopā veidoja pāri, par kuru likteni skatītāji patiešām uztraucās un, kas ir pats galvenais, kuru jūtām varēja noticēt. Pašu likteņa labotāju darbu, jēgu un vispārējos darbības principus skatītāji tā īsti arī neuzzina, bet tas netraucē filmai būt aizraujošai un negaidīti sirsnīgai. Turklāt galveno varoņu neprātīgais skrējiens cauri Ņujorkai, pārlecot no viena objekta uz otru, vien ir ko vērts. Un Džons Slaterijs vienā no likteņa labotāju lomām, man personīgi, bija visperfektākā piedeva.
Thor (Tors)
 
 
Thor bija filma, kura ak, cik viegli varēja tikt salaista pilnīgā un galīgā dēlī, bet Kenets Branags spēja pārsteigt, Marvel diezgan absurdo komiksu par skandināvu dieviem pārvēršot aizraujošā, asprātīgā un, lai kā man šis vārds nepatiktu, episkā piedzīvojumā. Branags lietu ņēma nāvīgi nopietni, un visi teksti Asgardā tiek norunāti ar Šekspīra varoņu cienīgu attieksmi, ļaujot filmai par to visu nedaudz pasmieties, kad Tors nonāk uz laicīgās Zemes. Filmu arī veiksmīgā kārtā nepabojā neiztrūkstošie The Avengers pavedieni (kas diezgan kaitēja Iron Man 2), ļaujot ar nepacietību lūkoties Marvel ūberfilmas virzienā. Thor arī sagādāja lielisku un šāda tipa filmām neparasti sakarīgu ļaundari Lokiju, kura motivācijas riebeklībām bija krietni sarežģītākas un izsmalcinātākas par ierasto “Es gribu iznīcināt pasauli tāpēc, ka esmu ļauns un man tā ir jādara!”. Turklāt Lokijam tiks atļauts plosīties arī The Avengers kā galvenajam juku izraisītājam (Lokijs bija arī viens no daudzajiem  iemesliem, kāpēc otra Marvel vasaras filma Captain America: The First Avenger nobālēja Thor priekšā).
X-Men: First Class (X-cilvēki: Pirmā klase)
 
 
Metjū Vonam (kurš man jau tā bija mīļš burvīgās Stardust dēļ) izdevās izveidot filmu par eksmeņiem, kura pasaulei izskaidroja jau iepriekšējās filmās iepazīto Profesora X un Magneto attiecības, turklāt pamanījās to izdarīt interesantā un krāšņā veidā. Sapulcinot iespaidīgu aktieru sastāvu (jāpiebilst gan, ka Džeimss Makavojs un Maikls Fasbenders saprotamā kārtā izceļas uz apkārtējo fona diezgan pamatīgi), Vons visu ietērpa stilīgās 60.-to gadu noskaņās un kārtīgi izpriecājās. Prātīgi saprotot, ka izskaidrot Ērika un Čārlza sarežģīto draudzību ir vissvarīgākais filmas uzdevums, Vons vienlaicīgi spēlējās ar vēsturiskiem faktiem, ļaujot filmas varoņiem atrisināt Kubas raķešu krīzi, un ļāva skatītājiem nolūkoties notikumos, kas lika Ērikam kļūt par leģendāro Magneto un Čārlzam par Profesoru X. Filmas brīžiem rotaļīgā noskaņa tikai un vienīgi palīdzēja.
Hanna (Hanna)
 
 
Hanna nav filma gluži bez problēmām (jo sevišķi tas attiecas uz scenāriju), bet Džo Raita savdabīgajai interpretācijai par pasaku bija viens ļoti, ļoti nozīmīgs pluss – fantastiskais The Chemical Brothers soundtracks. Tas lika filmai atdzīvoties vienmuļākos brīžos un bija perfekts pavadonis aizraujošākajās ainās (arī šis soundtracks manā iPodā tiek drillēts gandrīz vai nonstopā). Pats stāsts, lai gan oriģināls, brīžiem pazaudēja savu pavedienu, un Keitas Blanšetas tēlotā ļaundare bija pārāk jocīga. Taču to visu atsvēra pārējo aktieru lieliskais darbs, un The Chemical Brothers parūpējās par to, lai filma iespiestos atmiņā uz ilgu laiku.
Super 8 (Super 8)
 
 
Dž. Dž. Abramss savu garadarbu ietvēra milzīgā noslēpumainības tīmeklī, beigās piedāvājot ko patiešām pārsteidzošu – blokbāsteru ar sirdi. Super 8 ir nedaudz skumīgs, sirsnīgs un piedzīvojumiem bagāts stāsts, kurš spēj gan izklaidēt, gan aizkustināt. Filmā redzamie bērni ir patiesi un darbīgi, ar savām raksturīgajām tīnīšu un arī nopietnākām problēmām,  un Abramss ļauj šiem bērniem vienmēr būt galvenajā uzmanības centrā. Gandrīz visi aktieri ir praktiski nepazīstami (laikam vislabāk zināmā ir Elle Faninga), taču, par spīti tam, ka daudziem no bērniem Super 8 bija pirmā filma viņu karjerā (ieskaitot Džoelu Kortniju, kuram tikusi galvenā loma), ikviens savu darbu paveic ticami un aizkustinoši. Pieaugušie paliek otrajā plānā.
Harry Potter and the Deathly Hallows: Part 2 (Harijs Poters un Nāves dāvesti: 2. daļa)
 
 
It’s the end of an era. Uz nabaga Deivida Jeitsa pleciem gūlās TĀĀĀDA atbildība, kādu droši vien labākajā gadījumā saprast varēja tikai Pīters Džeksons. Laimīgā kārtā noslēdzošā Harija Potera filma nepievīla – tā bija tieši tik dramatiska, spraiga un fantastiska, kādai tai vajadzēja būt. Roulingas grāmata tika sašķelta divās daļās, otrajai filmai atstājot galvenās cīņas Gringotu bankā un pašā Cūkkārpā, un skatītājiem tika dota pēdējā iespēja nolūkoties Harija cīņā ar lordu Voldemortu. Filma vairākkārt lika kamolam sakāpt kaklā, spēlējot uz īstajām emocionālajām stīgām. Šis bija vairāk nekā pienācīgs noslēgums vienam no iemīļotākajiem stāstiem pēdējo gadu laikā (arī man to skaitā – ar Hariju Poteru pirmoreiz iepazinos pirms veseliem 11 gadiem, tieši 11 gadu vecumā).
Horrible Bosses (Neciešamie bosi)
 
 
Horibble Bosses bija pēdējā laikā reti novērojama parādība – patiešām smieklīga komēdija. Lai gan varbūt katrs joks līdz galam nenostrādāja, to uzreiz atsvēra kāds cits, līdz vēderkrampjiem smieklīgs joks (epizode ar kokaīna sijāšanu bija histēriski smieklīga, un Deila dziedāšana bija neaprakstāma). Man filmā atklājums bija Čārlijs Dejs, kurš filmā atgādināja viegli histērisku burunduku, taču sagādāja milzum daudz jautrības. Tāpat filmā diezgan neierastā lomā var redzēt Dženiferu Anistoni, un arī Kolins Farels izklaidējas uz nebēdu – abi divi iejutušies neciešamo bosu lomās, kā trešais viņiem piebiedrojas Kevins Speisijs. Un pats labākais ir tas, ka Horrible Bosses ir smieklīga, arī skatoties to atkārtoti – filmu gadījās redzēt kino divas reizes, un abās no smiekliem pēc tam sāpēja žoklis (kas komēdijām ir ļoti laba lieta).
Cowboys & Aliens (Kovboji un citplanētieši)
 
 
Diezgan nepopulārs viedoklis, bet – pēc manām domām, Cowboys & Aliens bija vienkārši forša filma. Perfekta izklaide ar labiem aktieriem un pietiekamām ekšena un humora devām. Lai gan citplanētiešu izskats nebija no tiem oriģinālākajiem, to motivācija cilvēces iznīcināšanai (vai vismaz kārtīgai parevidēšanai) bija interesantāka kā citas reizes (viņi šeit ir ieradušies pēc zelta, kas citplanētiešiem ir tikpat vērtīgs kā mums). Taču filma arī atļāvās pati par sevi nedaudz pasmieties (Harisons Fords, uzzinot par citplanētiešu mērķiem iegūt zeltu, atcērt: “Well, that’s just ridiculous! What are they gonna do? Buy something?”). Kopsummā – aizraujoši pavadītas pāris stundas ar Danielu Kregu, Harisonu Fordu, Olīviju Vaildu un Semu Rokvelu. Reizēm vajag kaut ko pavisam vienkāršu un izklaidējošu, un Cowboys & Aliens tam ir pašā laikā.
Crazy, Stupid, Love (Trakā, dullā mīlestība)
 
 
Ja Horrible Bosses bija pārsteidzoša komēdija, kas bija patiešām smieklīga, tad arī Crazy, Stupid, Love (par kuru jau rakstīju) savā ziņā ir izņēmums, jo pamanās vienādās un negaidīti kvalitatīvās devās sagādāt gan komēdiju, gan romantiku, kas šāda tipa filmām parasti ir klupšanas akmens. Filmā bija iespēja redzēt gan trakumu, gan dullumu, gan mīlestību, par ko parūpējās burvīgā aktieru buķete un asprātīgais scenārijs. Daži no sižeta pavērsieniem bija negaidīti, daži ne tik ļoti, bet kopumā filma bija sirsnīga, smieklīga un piemīlīga, neieslīgstot jēlībās kā tas visbiežāk gadās romantiskās komēdijās.
 Contagion (Infekcija)
 
 
Stīvena Soderberga drūmais stāsts ar nosacīti laimīgām beigām (plašāk šeit) bija diezgan asinis stindzinošs vēstījums par infekcijas izplatīšanos un cilvēku bezspēcību. Kārtējā filma, kurā varējām vērot fantastisku aktieru kombināciju, savus galvenos varoņus bez žēlastības pļāva nost vienu pēc otra ar nekaunīgu līksmi, kur lieliski palīdzēja elektroniskā un bezjūtīgā mūzika. Pēc filmas noskatīšanās uz katru nejaušu garāmgājēja pieskārienu gribot, negribot jālūkojas ar bažām.
La Piel que Habito (Āda, kurā es dzīvoju)
 
 
Pedro Almodovars rotaļājas ar diezgan pretīgo torture porn žanru. La Piel que Habito nebija aizrāvusies ar asiņu liešanu, bet pietiekami daudz dažādu preteklību filmā bija. Monstroza ārsta lomā ir iejuties Antonio Banderass, kuram fantastiski piespēlē Elena Anaija. Filma ir spraiga un interesanta, kura neatklāj visas savas kārtis uzreiz, informāciju un nozīmīgas stāsta detaļas izsvaidot visas filmas garumā. Un pats labākais – filmā ir viens no šokējošākajiem un negaidītākajiem pavērsieniem, kādu bija nācies redzēt uz ekrāna, kā dēļ vien to ir vērts redzēt.
Melancholia (Melanholija)
 
 
Lai ko varētu teikt par Larsu fon Trīru, viņa filmas nekad neatstāj vienaldzīgos. Arī Melancholia nav izņēmums, kurā šoreiz fon Trīrs piedāvā savu versiju par pasaules galu. Diez cik priecīgi tas, protams, nenotiek, bet, salīdzinot ar šaušalu pilno Antichrist, Melancholia ir diezgan mierīga un līdzsvarota filma. Tik fantastiska kā Dogville tā gan nav, bet kaut kas Melancholia ir tāds, kas piesaista. Filma ir brīnišķīgi skaista, un aktieri savu darbu veic nevainojami – sev neierastā tēlā iejutusies Kirstena Dansta un Šarlote Geinsbūra kārtējo reizi pārsteidz, strādājot kopā ar fon Trīru.
The Adventures of Tintin: The Secret of the Unicorn (Tintiņa piedzīvojumi: Vienradža noslēpums)
 
 
The Adventures of Tintin bija pirmā filma, kurā motion capture tehnoloģija beidzot bija pielietota veiksmīgi (Spīlbergs laimīgi tika galā ar dead eyes problēmu), bet tas nebija galvenais iemesls, kāpēc filma bija tik jauka. Piepildīta ar elpu aizraujošiem piedzīvojumiem, zinātkāru galveno varoni un viņa savdabīgajiem kompanjoniem šuneļa un alkoholiska kapteiņa personās, The Adventures of Tintin sagādāja piedzīvojumu pilnas pāris stundas, ko nespēja izbojāt pat 3-D efekts (viens no jēdzīgākajiem šīs ekstras pielietojumiem, kāds līdz šim ir redzēts). Turklāt sākuma titru animācija vien bija ko vērta.
Midnight in Paris (Pusnakts Parīzē)
 
Vudija Allena apburošajā komēdijā bija tik daudz un dažādu fascinējošu tēlu, ka visus uzskaitīt būtu diezgan bezcerīgi. Filma bija kā pozitīvas enerģijas lādiņš, kuras laikā smaids no sejas nepazuda ne mirkli. Fantastisku aktieru pārpildīta, ar perfekti ieturētu stilu un nevienu brīdi nekļūstot garlaicīga, Midnight in Paris, skatoties to otro reizi, likās vēl labāka nekā pirmajā reizē. Tā noteikti kļūs par vienu no filmām, ko es skatīšos, kad man būs draņķīgs garastāvoklis – aizmirsties kopā ar Gilu 20.-tajos gados Parīzē ir viens no labākajiem omas uzlabotājiem, ko šobrīd varu iedomāties.
 
Moneyball (Naudas spēle)
 
Moneyball man bija viens no lielākajiem gada pārsteigumiem (plašāk šeit) – lai gan filmu gribēju redzēt, nedaudz baidījos, ka nespēšu to īsti saprast, jo beisbola jautājumos esmu pilnīga analfabēte. Taču tas, ka ne nieka nezinu par beisbolu, beigu beigās ne mazākajā mērā netraucēja izbaudīt vienu no visraitākajām un iedvesmojošākajām filmām, ko pēdējā laikā bija nācies redzēt. Lielisks savā lomā ir Breds Pits (kura tēlojums pats par sevi ir atsevišķs iemesls, lai filmu redzētu), un visnegaidītākais pārsteigums pilnīgi noteikti bija Džouna Hils, kurš šeit ir redzams sev ļoti netipiskā lomā. Moneyball ir filma par sportu, kura skatītāju spēj fascinēt un aizraut pat tad, ja zināšanas par attiecīgo sporta veidu aprobežojas tikai ar spēles nosaukumu.
 
The Artist (Mākslinieks)
 
 
Nostalģijas pārpilnā filma The Artist bija viena no visskaistākajām filmām šogad. Tā priecēja gan acis ar savām melnbaltajām, bet tik ļoti izteiksmīgajām toņu gammām, gan ausis ar burvīgo mūziku, gan sirdi ar aizkustinošo un jauko stāstu par mēmā kino zvaigzni un viņa problēmām atrast sev vietu jaunajā, ar skaņām piepildītajā kino industrijā. Filmas laikā no Žana Dužardina nav iespējams novērst acis, turklāt viņa partneris suņuks ir viens no visapburošākajiem cilvēka labākajiem draugiem, ko bija nācies redzēt filmās. Lai gan rakstīju, ka filma ir tikai kā skaista greznumlietiņa, bez tādām dzīve būtu krietni vienmuļāka un garlaicīgāka.
P.S. Kaut kur šajā sarakstā pilnīgi noteikti vēlētos ietilpināt arī fantastisko traģikomēdiju 50/50, bet diemžēl tā līdz mūsu kinoteātriem tā arī nenonāca. Džozefs Gordons-Levits un Sets Rogens izstāstīja vienu no patiesākajiem, smieklīgākajiem un skumīgākajiem stāstiem šogad.
P.P.S. Lai gan tas nav kino, tomēr šogad bija arī ļoti interesanti jaunumi TV ekrānos – pirmkārt, Game of Thrones (šobrīd esmu ieurbusies otrajā grāmatā, kuru ceru paspēt izlasīt līdz brīdim, kad tiks rādīta seriāla otrā sezona), otrkārt, tiku iepazīstināta ar apburošo Downton Abbey (vēl tikai jānoskatās nupat iznākušais Christmas Special).