2012. gada kino piedzīvojumi 2

Tā kā gads jau iet uz beigām un taisīt sarakstus ir forši, tad arī es sametu kopā tās kinoteātros redzētās filmas, kuras šajā gadā ir sagādājušas prieka brīžus. Līdzīgi kā iepriekšējā gada sarakstā, ne visas šeit iekļautās filmas sauktu par savām visvismīļākajām, bet katrai no tām piemita kas tāds, kas lika filmai palikt atmiņā un sagādāt jautrus vai interesantus mirkļus. Arī šoreiz sarakstā ir iekļāvušās tādas filmas, kuras citviet pasaulē tika izrādītas jau 2011. gadā, bet, tā kā līdz mūsu platuma grādiem tās nonāca tikai šogad, tad tām atradās vieta šī gada sarakstā. Arī šoreiz saraksts diezgan eklektisks, bet tā nu tas diemžēl ir – man nav gaumes. (Gribēju tāpat kā pagājušajā reizē iekļaut 20 filmas, bet viena, pati pēdējā sarakstā, tomēr vēl iespraucās. Ceru vēl, ka Jack Reacher nebūs tik satriecošs, ka nožēlošu, ka nepagaidīju ar sarakstu pirms šīs filmas redzēšanas.)

The Girl with the Dragon Tattoo (Meitene ar pūķa tetovējumu)
 
Deivida Finčera interpretāciju Stīga Lārsona ūberslavenajai grāmatai es gaidīju ļoti, un amerikāņu pūķotās meitenes variants nepievīla. Skarbs, nežēlīgs un atklāts kino, kuru papildināja, manuprāt, lieliskais Daniels Kregs un vēl jo lieliskākā Rūnija Mara galvenajās lomās. Perfekti uztverot grāmatas toni un atmosfēru, Finčers & Co to ļoti veiksmīgi pārnesa uz lielo ekrānu, radot fantastisku grāmatas ekranizāciju. Turklāt kā bonuss aktierdarbiem un nevainojami nofilmētajiem Zviedrijas ziemas aukstajiem dabasskatiem nāca satriecošais Reznora un Rosa soundtracks, kurš vēl joprojām ir regulārs viesis manā iPoda playlistē. Patiesībā filmu bija vērts redzēt kaut vai tikai tās pirmo 5 minūšu dēļ – filmas sākuma titri ar Immigrant Song kaverversiju bija iespaidīgākie šogad.
The Ides of March (Marta īdas)
 
Džordžam Klūnijam ļoti labi padodas politiska rakstura filmu režisēšana – lai gan tādus augstumus kā Good Night, and Good Luck šī filma nesasniedz (GNAGL ir ģeniāla), The Ides of March tāpat ir lielisks politisks trilleris. Piebāžot filmu pārpilnu ar vareniem aktieriem, pats arī sev atvēlot vienu no galvenajām lomām, Klūnijs izveidoja intriģējošu, mūsdienīgu un aktuālu filmu. Ja politiskās kaislības ASV ne pārāk interesē, tad gan filma droši vien garlaikoja, bet vismaz man politikas aizkulišu spēlītes un savstarpējā apmētāšanās ar dubļiem sagādāja daudz interesantu mirkļu. (The Ides of March un HBO šī gada ražojums Game Change kopā veidotu fantastisku politisko double bill.)
Tinker Tailor Soldier Spy (Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs)
 
 
Džona Lekarē komplicētā romāna ekranizācija nevarēja būt viegls uzdevums, bet Tomass Alfredsons ar šo uzdevumu tika galā spoži. Par ļaunu, protams, nenāca ģeniālais aktieru sastāvs, no kuriem visspožāk spīd (par spīti savam neuzkrītošajam tēlojumam) Gerijs Oldmens galvenajā lomā. Kolins Fērts, Marks Strongs, Benedikts Kamberbačs, Toms Hārdijs, Džons Hērts un pārējie gan nekur tālu neatpaliek. Aukstā kara laika spiegu spēlītēm ne vienmēr ir viegli izsekot līdzi, bet mēģināt to paveikt bija ļoti aizraujoši. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad jācer, ka turpinājums sekos – šie nav vienīgi Smailija piedzīvojumi, kurus ir aprakstījis Lekarē.
The Descendants (Pēcnācēji)
 
Džordžam Klūnijam gada sākums sanāca ražīgs – turklāt viņš parūpējās ne tikai par kvantitāti, bet arī par kvalitāti. Aleksandra Peina The Descendants ļāva Klūnijam parādīt sevi no labākās aktieriskās puses – sašņurcis, nelaimīgs un ar nepārtraukta apjukuma izteiksmi sejā Klūnija atveidotais Mets lika gan smieties, gan just līdzi viņa savādās, bet tai pašā laikā tik parastās famīlijas pārdzīvojumiem. Smeldzīgā, saldsērīgā un sirsnīgā filma bija pilna ar asprātīgu un patīkamu humoru un, lai gan runāja par drūmām lietām, spēja saglabāt optimismu un cerīgu skatu uz dzīvi.
Hugo (Hugo)
 
Ar Hugo sanāk nedaudz krāpties, jo uz lielā ekrāna filma nonāca tikai vienreiz, kad to parādīja Forum Cinemas Oskaru nakts pasākumā pirms apbalvošanas ceremonijas. Fakts, ka filma nebija pieejama ikvienam, vēl joprojām mani skumdina, jo Hugo ir viena no skaistākajām, jaukākajām, labestīgākajām un vienkārši  lieliskākajām filmām, ko es jebkad esmu redzējusi. Skorsēze ir izveidojis satriecošu Braiena Selznika burvīgās grāmatas ekranizējumu, turklāt Hugo ir pirmā un līdz šim arī vienīgā reize, kad 3-D pielietojums mani ir patiešām iespaidojis un iepriecinājies (lielākoties mani tas ārkārtīgi kaitina vai, labākajos gadījumos, vismaz netraucē vispārīgajam iespaidam par filmu). Ar lieliskiem aktieriem piepildītajai filmai vajadzētu sildīt ikviena kinomāna sirdi, jo Hugo parāda to, kur tieši slēpjas kino maģija.
21 Jump Street (Džampstrīta 21)
 
Viena no gada labākajām komēdijām, kā arī viens no gada pārsteigumiem, jo tiešām nebiju domājusi, ka 21 Jump Street man tik ļoti patiks. Asprātīga, nepārspīlējot ar pretīgajiem jokiem, atļaujoties smīkņāt pati par sevi un saviem galvenajiem varoņiem, 21 Jump Street sagādāja tik daudz amizantu mirkļu, ka varēja pat iedzīvoties vēdersāpēs no lielas smiešanās. Man negaidīti simpātisks bija Čanings Tatums, kurš principā līdz šim tā īpaši paticis nebija, arī Džouna Hils tālu neatpaliek. Komēdija, kura ir smieklīga, arī skatoties to atkārtoti, jo dažas ainas (piemēram, brīdi, kad abi galvenie varoņi ir narkotiku ietekmē) var skatīties vēl un vēl.
The Avengers (Atriebēji)
 
 
The Avengers laikam bija filma, kura sagādāja visvairāk jautrības un izklaides šogad. Lai gan pirms filmas nonākšanas uz ekrāniem apšaubīju Džosu Vīdonu un viņa spējas tikt galā ar tik milzīgu un ambiciozu filmu, ar lielu prieku varēju atzīt, ka esmu smagi kļūdījusies. Vīdona patiešām asprātīgais scenārijs, aizraujošās action ainas un, protams, lieliskie aktieri, no kuriem vislielāko pārsteigumu sagādāja Marks Rafalo, atveidojot Brūsu Baneru/Halku, viss kopā nodrošināja vienu no perfektākajām izklaides filmām, kādu ir gadījies redzēt. Vīdons & Co nepazaudēja stāsta pavedienu, neaizmirsa, ka galvenie šajā filmā ir visiem tik mīļie tēli, un kopumā izveidoja filmu, kura sagādā daudz prieka katrā tās skatīšanās reizē. Turklāt Atriebējos bija redzama, iespējams, vislieliskākā un vissmieklīgākā aina, ko šogad sanāca redzēt uz lielā ekrāna: Halka un Lokija konfrontācija.
Prometheus (Prometejs)
 
Nešaubos, ka Ridlija Skota Prometheus krietni biežāk būs atrodama sarakstos, kuros tiek apkopotas gada vilšanās, bet, kā jau teicu, man gaumes nav un man Prometejs patika. Protams, ka sižetā ir caurumi, dažu tēlu motivācijas ir, maigi izsakoties, apšaubāmas, taču tas netraucēja filmai būt aizraujošai, domāt liekošai, turklāt fakts, ka tā bija vizuāli iespaidīga, tikai un vienīgi palīdzēja. Patiesībā Prometheus ir pelnījis atrasties manā šī gada filmu topā kaut vai tikai tā fantastiskā veida dēļ, kādā Ridlijs Skots iztroļļoja visus Alien fanus, kuri dusmojās tā, ka bija prieks lasīt (ar īpašu baudu varēja pievērsties pārmetumiem, kuri tika raidīti Prometheus virzienā un kurus tikpat mierīgi varētu attiecināt arī uz kvēli pielūgto Alien – nepārprotiet, man Alien patika pat ļoti, bet arī Nostromo apkalpe bija diezgan diletantiska).
Snow White and the Huntsman (Sniegbaltīte un mednieks)
Riskējot atbrīvoties no pēdējās credibility atblāzmas, kāda šim sarakstam līdz šim brīdim varbūt varēja piemist, šeit tomēr iekļāvu arī Snow White and the Huntsman – vēl vienu filmu, kuru diez vai šāda tipa listēs varēs atrast. Uzreiz gan paskaidrošu, ka Ruperta Sandersa veikums šeit iespraucās būtībā tikai un vienīgi savas vizuālās puses dēļ – svārstījos starp SWATH un Anga Lī Life of Pi. Lai gan tā var šķist pēdējā ķecerība, beigu beigās nosliecos par labi SWATH, galvenokārt divu ainu dēļ. Pirmā no tām ir apburtais mežs, kurš bija noklāts ar putniņu līķiem, un otrā – attēlā redzamā apburtā spoguļa interpretācija. Lai gan Sniegbaltītes scenārijs bija vidēja mēroga miskaste, filmas vizuālais krāšņums un Šarlīzes Teronas apzināti uzspēlētais ļaunās karalienes atveidojums SWATH kopumā padarīja par gana baudāmu pieredzi. Turklāt šeit bija Tors (mans bias lien pa visām malām ārā) un Florence + The Machine.
The Dark Knight Rises (Tumšais bruņinieks atgriežas)
 
 
Es nezinu, ko daži bija gaidījuši no Kristofera Nolana Betmena triloģijas noslēguma daļas, bet, manuprāt, viņš sagādāja visu, ko vien no tās varēja vēlēties – iespaidīgu ļaundari, emocionālus pārdzīvojumus, jaunus tēlus un galu galā arī vairāk nekā pienācīgu stāsta noslēgumu. Kristians Beils bija labāks kā jebkad, Toma Hārdija Beins bija neaizmirstams, un Annas Hatavejas Selīna Kaila/Kaķsieviete bija patīkams papildinājums (turklāt pārmaiņas pēc Nolana filmām – neņēma nelabu galu). Protams, ka filmai var atrast, kur piekasīties, taču to var darīt arī ar The Dark Knight. Man The Dark Knight Rises nesagādāja ne mazāko vilšanos, pat pārspējot manas cerības – lieliskāku noslēgumu diez vai varēju iedomāties.
Seeking a Friend for the End of the World (Meklēju draugu pasaules galam)
 
Pasaules galu 21. decembrī tā arī nepieredzējām, bet, ja kādam bija interese pavērot, kā tas varētu notikt, tad Seeking a Friend for the End of the World tam ir pašā laikā. Jocīgās, bet sirsnīgās un asprātīgās komēdijas centrā bija šķietami nesaderīgie Keira Naitlija un Stīvs Karels, taču viņu attiecībām noticēt nebija grūti. Lai gan varbūt ne viss filmā nostrādā 100%, tās galvenie varoņi stāstu notur rāmjos, filmas beigās liekot katram padomāt par savām attiecībām ar draugiem, ko lieliski papildina patīkamais soundtracks. Un beigās pasaules galu var sagaidīt ar smaidu.
ParaNorman (Paranormans)
 
ParaNorman kārtējo reizi pierādīja nu jau labu laiciņu zināmo patiesību, ka animācijas filmas nav domātas tikai maziem bērniem. Pilna ar dažādām šausmu filmu atsaucēm, asprātīgiem jokiem un piemīlīgiem, kā arī visnotaļ baisiem tēliem, ParaNorman bija lieliska, turklāt apbrīnojami krāšņa izklaide. Skatoties filmu, to nenormālo darbu, kāds tajā ir ieguldīts, veidojot lellītes un apkārtējo vidi, nevar nenovērtēt. Sirsnīgais stāsts ar sakarīgo mesidžu (“Nebaidies būt tāds, kāds tu esi!”) patiks gan lieliem, gan maziem. Turklāt The White Stripes automātiski visu padara labāku.
Looper (Laika cilpa)
 
Līdzīgi kā Kristofera Nolana Inception pirms diviem gadiem, arī Raiena Džonsona Looper nāk kā svaiga gaisa malks pa vidu visiem sīkveliem, prīkveliem, spinofiem un kam tik vēl. Nenoliedzu, ka arī tie mēdz būt satriecoši lieliski – skat. The Avengers -, bet reizēm gribās arī kaut ko oriģinālu. Inteliģentais, asprātīgais un veiklais stāsts, kurā ceļošana laikā patiesībā ir tikai otrajā plānā, debatēm liek virmot vēl joprojām, un filma neko no savas maģijas nezaudē arī atkārtotās skatīšanās reizēs. Prieks, ka Džonsona vārds ik pa brītiņam ir pamanāms šīs balvu sezonas kandidātu sarakstā starp labākajiem oriģinālajiem scenārijiem, jo viņš to noteikti ir pelnījis.
 
Premium Rush (Ātrā piegāde)
 
Tā kā pārgudras filmas vienmēr skatīties nevar un reizēm gribās kaut ko salīdzinoši vienkāršu, bet gana aizraujošu, tad neslikts kandidāts šādai lomai varētu būt Premium Rush. Stāsts par velokurjeru, kurš minās pa Ņujorkas ielām neprātīgā ātrumā bija pilnīgs un absolūts bezatbildības kalngals, bet to, ka tas bija aizraujoši, noliegt netaisos. Džozefam Gordonam-Levitam piemīt pietiekami daudz dabiskas harismas, lai iepatiktos ar pirmajiem kadriem, Maikls Šenons ārdās un ākstās korumpētā policista lomā, un skatītāji tikmēr lieliski izklaidējas. Filmas līdzība ar multenēm par nabaga koijotu, kurš mūžīgi dzenas pakaļ road-runnerim, ir nepārprotama – galvenie varoņi ir nosaukti vienā un tajā pašā vārdā.
Argo (Argo)
 
Bena Afleka trešais piegājiens režisora darbam bija, iespējams, pat veiksmīgāks nekā otrais (The Town). Argo ir inteliģenta un patiešām spraiga filma, kuras pamatstāsts ir tik neticams, ka tādu diez vai Holivudas gaišākie prāti spētu izgudrot paši. Afleks pats filmā ļauj pirmajā plānā nonākt tieši šim stāstam par ķīlniekiem Irānā, kurus viņa atveidotais Tonijs Mendezs pats pēc tam mēģina izdabūt ārā no valsts, maskējot visu kompāniju kā kanādiešu filmēšanas grupu. Pamatīgs, nopietns, aizraujošs un, savā ziņā, pat klasisks kino. Turklāt sagādāja lielisku citātu: “Argo fuck yourselves!”
 
Skyfall (Operācija “Skyfall”)
 
Džeimsa Bonda filma jebkurā gadījumā ir notikums, bet, ja tā ir izdevusies tik, nebaidīšos šī vārda, perfekta kā Skyfall, tad par to runās ilgi un dikti. Pēc samērā remdeni uzņemtās Quantum of Solace Sema Mendesa režisētā Skyfall pārspēja visas pārdrošākās cerības, sevī iekļaujot visu, kas ienāk prātā, iedomājoties vārdus “Džeimss Bonds” – dievīgas mašīnas, skaistas meitenes, spraigu darbību, britiskumu utt. Daniels Kregs, defilējot pat ekrānu debešķīgos Toma Forda uzvalkos, ir labāks kā jebkad, Džūdija Denča spīd M lomā, un Havjers Bardems bija brīnišķīgi plānprātīgs ļaundaris. Adeles dziesma un filmas sākuma titri arī nebija zemē metami.
 
Moonrise Kingdom (Mēness lēkta karaļvalsts)
 
 
Vesa Andersona jaunākā filma bija diezgan andersoniska, bet tikai labā nozīmē – asprātīga, jocīga un sirsnīga, patīkamas un atbilstoši neparastas mūzikas pavadīta. Filmā patiešām lieliski ir abi jaunie aktieri, uz kuru pleciem gulstas visas filmas smagums, taču abiem jaunajiem mīlniekiem burvīgi piespēlē tādi meistari kā Brūss Viliss, Edvards Nortons, Džeisons Švarcmans un Bils Marejs. Andersonam kārtējo reizi izdevās sagādāt daudz patīkamu emociju, izveidojot stāstu par jaunu mīlestību, ne brīdi nesmejoties par saviem galvenajiem varoņiem. Moonrise Kingdom šķiet ļoti personiska filma pašam Andersonam, kas uz ekrāna redzamo padara vēl jo izjustāku un sirsnīgāku.
 
Seven Psychopaths (Septiņi psihopāti)

Tā kā Martina Makdonaga filma In Bruges pirmajā skatīšanās reizē kaut kā īsti nesimpatizējā, uz Seven Psychopaths devos bez jebkādām īpašām ilūzijām vai lolotām cerībām. Un varbūt labi vien, ka tā, jo rezultātā mani sagaidīja ļoti patīkams pārsteigums – neganta, amizanta filma, kuras meta elementi mani tikai un vienīgi priecēja (tik ļoti, ka pat atļāvos Seven Psychopaths pieminēt savā literatūras testā universitātē, hahā). Ar lieliskiem aktieriem, no kuriem visspožāk spīd Sems Rokvels, brīžiem histēriski smieklīgu scenāriju un interesantiem komentāriem par rakstīšanas procesu un kinoindustriju, Seven Psychopaths ir filma, kuru var skatīties vairākkārt un katrreiz pamanīt kaut ko jaunu.
Rise of the Guardians (Leģendārais piecinieks)
 
 
Tā kā jau pie ParaNorman rakstīju, ka pieaugušajiem nav ko kaunēties par animācijas filmu skatīšanos, ar prieku atzīšos, ka lieliski izbaudīju arī Rise of the Guardians. Filmiņa par Ziemassvētku vecīti, Lieldienu zaķi un pārējiem bērnības tēliem noteikti kļūs par regulāru viesi manā Ziemassvētku mīļfilmu playlistē. Filma ir ļoti krāšņa un detaļām bagāta, taču kaut kā pamanās izvairīties no pārāk liela haosa un pievērst pietiekami daudz uzmanības katram no galvenajiem varoņiem. Turklāt Ziemassvētku vecīša aptaurētie palīgi elfiņi vien būtu savas atsevišķas filmas cienīgi.
The Hobbit: An Unexpected Journey (Hobits: Negaidīts ceļojums)
 
Hobits beigu beigās šeit iespraucās par spīti tam, ka man bija ļoti daudz ko pārmest šai filmai. Pītera Džeksona veidojums ir krietni par garu un izstieptu (arī HFR nepalīdzēja – neesmu fane), taču Viduszeme tomēr paliek Viduszeme, un Tolkīna garadarba ekranizējums sagādāja arī krietni daudz patīkamu brīžu. Aina ar mīklu minēšanu Bilbo un Golluma starpā ir praktiski ģeniāli izveidota, vēriens filmai ir grandiozs, turklāt visi aktieri savu darbu veic nevainojami – An Unexpected Journey ir vainojams pie manas (un ne tikai manas, khe-khem) šībrīža apsēstības ar Ričardu Ārmitadžu – viņa Torins bija satriecoši lielisks.
Silver Linings Playbook (Optimista stāsts)
 
 
Deivida O. Rasela režisētā filma ir viens no gada negaidītākajiem priekiem – par filmu neko daudz nebija nācies dzirdēt, līdz brīdim, kad to sāka minēt kā vienu no dažādu augstu apbalvojumu kandidātēm. Un izrādās, ka Silver Linings Playbook attaisno visus tai veltītos labos vārdus – saldsērīga, brīžiem ārkārtīgi smieklīga, patiesa un atklāta, tā stāsta samērā drūmu stāstu, bet arī tā galvenie varoņi beigu beigās atrod to sudrabaino mākoņa maliņu, kuru meklēt gribās visiem. Jāatzīmē, ka tagad esmu izlasījusi arī Metjū Kvika grāmatu, kura ir patiešām satriecoša, un šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad gan grāmata, gan filma ir izpelnījušās manas simpātijas vienlīdz lielos daudzumos.
P.S. Žēl, ka līdz mūsu ekrāniem tā arī nenonāca The Woman in Black – Daniela Redklifa a.k.a. Harija Potera interesantā un patiešām baisā šausmu filma. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tik ļoti baidījusies filmas laikā (varbūt, ka tad, kad skatījos El Orfanato). Vēl viena filma, ko būtu bijis fantastiski redzēt uz lielā ekrāna (neesmu gan tik naiva – nedomāju, ka to būtu nākušas skatīties baisākās masas), bija dokumentālā filma The Imposter – neticams, brīžiem pat šokējošs stāsts, kas spriedzē un sižeta mudžekļos pamanījās pārspēt ne vienu vien Holivudas blokbāsteri.
P.P.S. Nabaga Sherlock Holmes: A Game of Shadows iestrēga sava veida no man’s land – filmu redzēju vēl pagājušajā gadā, tāpēc šī gada sarakstā iekļaut nevaru, bet pagājušā gada sarakstā tā ietilpt nepaspēja. Nekas, gan jau, ka Roberts Daunijs juniors to pārdzīvos.