2013. gada kino piedzīvojumi 4

Kaut kā ir pagājis vēl viens gads, un tāpēc visi ķeras pie visādu gada topu taisīšanas – man pašai nenormāli patīk tādus lasīt (tā, piemēram, Empire’s Review of the Year man bija kā īsta 3.5 nedēļu gara medusmaize), un tāpēc, visticamāk, pilnīgi aplamā kārtā, pieņemot, ka arī citi par tādiem ir stāvā sajūsmā, augstsirdīgi dalīšos savos šī gada kino priekos. Kādu brīdi agonizēju, cenšoties saīsināt filmu sarakstu līdz glīti apaļam skaitlim, bet tad atcerējos, ka šis ir mans blogs un varu darīt, kā gribu, ignorējot pati savas neirozes, tāpēc beigu beigās sanāca iekļaut 26 filmas. Necentos arī no jauna izgudrot divriteni, tātad the same rules apply* kā iepriekšējās reizes – sarakstā iekļāvu tās filmas, kuras šogad nonāca uz mūsu kino ekrāniem (t.i., sākumā tur ir iespraukusies arī kāda filma, kura nomināli citās valstīs būs piederīga 2012. gadam. Pretenzijas drīkst iesniegt rakstiski), kā arī vēlos uzsvērt faktu, ka filmas nav saliktas secībā pēc “labuma”. Izvēlēties, kura filma ir bijusi pati labākā, manuprāt, ir neiespējami, tāpēc vienkārši piedāvāju dīvainu kokteili ar dažādiem veikumiem, kur katrs kaut kādā savā veidā ir pozitīvi iespiedies atmiņā.

* Nekam nederīgi brownie points tam, kas pateiks, no kuras filmas ir šis citāts.

Django Unchained (Atsvabinātais Džango)

Šīgada sarakstu ir tas gods aizsākt Kventinam Tarantino ar savu kārtējo ārprātu (labākajā šī vārda nozīmē). Jāatzīst gan, ka Inglourious Basterds manai sirdij bija nedaudz tuvāks par Django Unchained, bet arī Džango atriebības stāsts sagādāja daudz neaizmirstamu mirkļu. Īpaši jāuzteic Leonardo di Kaprio, kura atveidotais ļaundaris Kelvins Kendijs bija viens no kolorītākajiem ekrāna riebekļiem (Semjuela Lī Džeksona Stīvens gan daudz neatpaliek). Django bija pārpilns ar jau ierastajiem Tarantino elementiem – absurdo atmosfēru, savdabīgo soundtracku, nebeidzamajiem, bet unikālajiem dialogiem utt. – tāpēc viņa nemīlētājus par faniem filma diez vai varēja pārvērst, bet Tarantino cienītājiem Django noteikti bija kārtējais lieliskais režisora veikums.

Anna Karenina (Anna Kareņina)

Džo Raita mēģinājums jaunas vēsmas iedvest klasiskajā Ļeva Tolstoja stāstā ne visiem bija pa prātam – dažiem nepatika galvenās lomas piešķiršana Keirai Naitlijai, citiem traucēja filmas uzsvērtais butaforiskums, utt. utjpr. Man pašai šī Kareņinas interpretācija bija otra mīļākā no šogad redzētajām – ar kursa biedrenēm bijām apņēmušās izbaudīt Annu Kareņinu visos iespējamos veidos, un Raita darbs ierindojās aiz Latvijas Nacionālās Operas sapņaini skaistā uzveduma, bet krietni pārspēja Nacionālā teātra izrādi, no kuras visvairāk atmiņā ir iespiedusies Indras Rogas korsetē iespīlētā krūteža (grāmata šajā sarakstā netiek iekļauta, jo ir pamatmateriāls, tāpēc vienkārši automātiski ir pirmajā vietā, ja jau bijām gatavas šo stāstu skatīties atkal un atkal). Jebkurā gadījumā – visu cieņu Raitam par uzdrošināšanos, un jācer, ka šī nav pēdējā viņa sadarbība ar Naitliju, ekranizējot kādu literāru darbu, jo abiem saskan vienkārši lieliski.

De rouille et d’os (Rust and Bone/Rūsa līdz kaulam)

Pirms pāris dienām noskatījos dokumentālo filmu Blackfish, kurā ir stāstīts par briesmīgo izturēšanos pret zobenvaļiem. Stāsts ir drūms un nepatīkams, bet no filmām, kurās kaut kādā veidā bija iesaistīti zobenvaļi, atmiņā paliekošāku pēcgaršu atstāja franču drāma Rūsa līdz kaulam, kuru rotāja fantastiski aktierdarbi – Mariona Kotijāra un Matiass Šonartss ir lieliski un līdz neprātam ticami savās lomās. Filma nav no tām vieglākajām skatāmvielām, bet emociju pamatīgums un notikumu lēnā attīstība brīžiem liek aizrauties elpai. Drūmai dienai nederēs, bet laba kino vakaram būs pašā laikā.

Mammu, es tevi mīlu

Latviešu filmas uz kino ekrāniem vispār ārkārtīgi bieži nenonāk, tāpēc vēl jo lielāks prieks ir tad, ja kāda no tām ir tik izdevusies, ka tai atrodas vieta arī starp gada mīļfilmām. Jāņa Norda veidotā Mammu, es tevi mīlu sirdis, visticamāk, iekaroja tieši ar savu autentiskuma izjūtu – dialogi neizklausījās samāksloti, sajūtas brīžiem atgādināja pašas bērnībā piedzīvoto, kad gadījās ievārīt kādu putru, un Rīgas ielas izskatījās pēc Rīgas ielām. Milzu uzslavas jāveltī galvenās lomas atveidotājam Kristoferam Konovalovam, kurš lieliski saspēlējās gan ar pieredzējušākajiem pieaugušajiem aktieriem, gan spēja atveidot ticamu draudzību ar pārējiem bērniem.

Mama (Mamma)

No vienas mammas pie nākamās. Andresa Mušeti šausmu filma nebūt nebija perfekta (Džesikai Časteinai šādā roķiski-gotiskā lomā tā arī nespēju noticēt, par spīti aktrises milzīgajam talantam), taču tajā bija gana daudz interesantu elementu, lai veikumu nenorakstītu prasto šausmeņu mēslainē. Havjēra Boteta spējas izlocīt savu ķermeni neiespējamos leņķos nodrošināja pienācīgu baisuma daudzumu, bet šausmu atmosfēras radīšanā liels nopelns bija pārdabiskajām skaņām, uz kuru izraisīto efektu filma bieži vien paļāvās. Turklāt – Prince Charming. ‘Nuff said.

Side Effects (Blakusefekts)

Stīvens Soderbergs no kino gāja prom tik ilgi un ar tādu brēku, ka brīžiem šķita, ka tas mirklis varbūt vispār arī nepienāks. Beigu beigās tomēr viņš diemžēl tika līdz nenoteikta garuma pauzei, bet pirms tam vēl paspēja skatītājus iepriecināt ar labām filmām. Pēdējais no viņa veikumiem – Behind the Candelabra (Liberačes biopics, kas gan, neskaitot lieliskus aktierdarbus no Maikla Duglasa, Meta Deimona un jo īpaši Roba Lova, neko ļoti īpašu nepiedāvāja) – piedzīvoja nedaudz dīvainu likteni, ASV tiekot izrādīts televīzijas kanālā HBO, bet dažās Eiropas valstīs parādoties arī uz kinoekrāniem. Beigu beigās sanāk, ka tāda pēdējā īstenā kinofilma Soderbergam būs bijusi Side Effects – enerģisks, spraigs un negaidītiem notikumu pavērsieniem bagāts psiholoģiskais trilleris, kas nedaudz rakņājās zāļu industrijas aizkulisēs, nedaudz pētīja cilvēku fanātisma un aizvainojuma spēku, un vispār vienkārši nedaudz niekojās ar gudra, izklaidējoša kino sniegtajām iespējām. Rūnija Mara turklāt turpina pierādīt, ka The Girl with the Dragon Tattoo sniegums nav bijusi nejaušība.

Iron Man 3 (Dzelzs vīrs 3)

Bez Marvel pārstāvniecības neiztikt arī šoreiz. Iron Man 3 uzdevums bija diezgan grūts – tā bija pirmā varoņu solo filma pēc grandiozā The Avengers izgājiena iepriekšējā gadā. Režisora krēslā Džonu Favro bija nomainījis Šeins Bleks, kura amizantais humors, kā izrādījās, der Dzelzs vīram kā uzliets. Lai gan retrospektīvi lūkojoties, filmai ir kur piesieties, un ne viss tik gludi sasaistās kopā, kā tas likās, skatoties pirmoreiz, filmas bezkaunīgās ākstības, drosmīgais izgājiens ar Mandarīnu (viens no gada negaidītākajiem pārsteigumiem – pirms filmas šis pavērsiens laimīgā kārtā man nebija izbojāts) un jau ierastā Roberta Daunija juniora & Co klātbūtne nodrošināja to, ka jau atkal pamest kinozāli pēc Marvel filmas varēja ar platu smaidu un sajūsmu sejā.

Fast & Furious 6 (Ātrs un bez žēlastības 6)

Fast and Furious franšīzes sesto papildinājumu par labu kino saukt galīgi nevar, bet par perfektu izklaidi gan. Filmu sērija, kura renesansi piedzīvoja ar iepriekšējo – piekto – filmu, jestro neprātu ar vēl lielākām un, līdz ar to, plānprātīgākām likmēm turpināja arī šogad. Furious 6 ir nepārprotami dumja, bet simpatizē tas, ka tās veidotāji paši to lieliski apzinās, neņemot visu pasākumu pārāk nopietni un vienkārši lieliski izpriecājoties. Filmas līksmā vēlme ignorēt fizikas likumus, vienkāršu loģiku un tās fenomenālā izpratne par lidostu skrejceļu garumiem man lika kinoteātra zāli pamest priecīgā noskaņojumā. Ļoti žēl, ka vairs nebūs iespējas redzēt Polu Volkeru dauzāmies apkārt Fast and Furious pasaulē kopā ar savu šo filmu ģimeni.

Man of Steel (Tērauda vīrs)

Supermena atgriešanās uz lielā ekrāna tika uzņemta ar ļoti dalītām jūtām – kamēr vieniem filma sagādāja milzīgu vilšanos, citi ģība sajūsmā (drīkst minēt trīs reizes, pie kuras grupiņas piederu es). Filmu kritizēja par daudz ko (pārāk baiso iznīcību, action pārbagātību, neinteresantajiem aktierdarbiem, visiem citiem iespējamajiem grēkiem uz šīs pasaules), bet man ir absolūti vienalga, jo man šī filma bija PERFEKTA un es Man of Steel dievināju tā, kā nevienu citu supervaroņu filmu. Paradoksāli, bet līdz tam man Supermens bija vienaldzīgs. Filmu nu jau esmu redzējusi nepieklājīgi daudz reižu, Henrija Kavila fizionomija rotāja manu datora desktopu līdz decembra vidum (tagad to nomainīja Interstellar logo, in case you’re dying to know), un es nevaru vien sagaidīt, kāds būs Betmens Bena Afleka izpildījumā. (Par Man of Steel un to, kāpēc es šīs filmas dēļ biju gar zemi aiz sajūsmas, ārkārtīgi gari un plaši izteicos šeit.)

This is the End (Gals klāt!)

Pasaules gala tēma kino turpinājās arī šogad, un viens no asprātīgākajiem veidiem, kā apspēlēt šo tēmu, bija ienācis prātā Setam Rogenam un Evanam Goldbergam, kuri kopā ar piesaistītajiem aktieriem nolēma pasmieties paši par sevi. Ne visi joki nostrādāja (par izvarošanu gari un plaši amizierēties tā kā nevajadzētu) un dažu aktieru centieni parādīt, cik ļoti nenopietni viņi sevi uztver, nepārliecināja līdz galam, bet kopumā negaidītie cameo, veselīgā paškritika un smīkņāšana par Holivudu un tās dzīvesveidu sagādāja daudz smieklu pilnu brīžu (par Cinco de Mayo interpretāciju es ķiķinu vēl tagad, filmu atceroties). Filma gan domāta tikai tiem, kas vairāk vai mazāk tur roku uz popkultūras pulsa – pretējā gadījumā joki galīgi nestrādās.

Pacific Rim (Pacific Rim: Uzbrukums Zemei)

Giljermo del Toro pamanījās uz lielā ekrāna uzlikt spēlīti, kuru bērnībā droši vien ar savām rotaļlietām bija izmēģinājis ikviens – milzīgu robotu cīņu ar tikpat milzīgiem monstriem. Pacific Rim sižets bija diezgan bezsakarīgs, bet prieks un bērnišķīga līksmība no ekrāna vai staroja. Roboti bija iespaidīgi, monstri tāpat, un neiztika arī bez del Toro īpatnējās humora izjūtas. Idriss Elba apturēja apokalipsi (ja es būtu apokalipse, es arī klausītu Idrisam un lasītos prom pēc tādām uzrunām), Čārlijs “es aizbēgu no 50 Shades katastrofas” Hannems atrādīja savu smuko ģīmi, Rinko Kikuči bija sparīgāka par visiem puišiem, bet Čārlijs Dejs turpināja uzvesties kā histērisks burunduks. Ko gan daudz vairāk var vēlēties?

Despicable Me 2 (Nejaukais es 2)

Animācijas filmām šis gads nav izdevies pārāk spilgts, bet tāpat parādījās pa kādam nieciņam/prieciņam. Pirms kāda laika negaidīts pārsteigums sanāca no Despicable Me, kuram šogad iznāca turpinājums, un filmas veidotāji bija ļoti labi apzinājušies, kur bija slēpusies pirmās filmas veiksme – galvenā varoņa Grū mazajos dzeltenajos un pilnīgi nepārprotami jukušajos izpalīgos – minionos. Viņu dullajās izdarībās es varētu nolūkoties stundām ilgi, tāpēc gaidāmā filma, kas būs veltīta tikai viņu piedzīvojumiem, mani ļoti intriģē. Pats Nejaukais Es ne ar ko ārkārtīgi nejauku it kā neizcēlās, bet viņa daudzskaitlīgie asistenti lika smieties skaļā balsī, un mani turpina fascinēt viņu valodas mistrojums.

The Conjuring (Ļaunuma izsaukšana)

Pabaidīties šogad kinozālē ļāva ne tikai Mama, bet arī The Conjuring. Ļaunuma izsaukšana piedāvāja diezgan klasiskus šausmu filmu elementus (neiztika ne bez ļauno garu izdzīšanas, ne dīvainiem trokšņiem, ne baisām lellēm utt.), taču visus šos tradicionālos niekus Džeimsam Vanam bija izdevies samiksēt profesionālā un oriģinālā veidā, atrodot kādu knifiņu, kas lika uz ierastajām baismām paskatīties jaunā gaismā. Palīdzēja, protams, arī tas, ka viņam talkā nāca Patriks Vilsons, kurš, šķiet, ir nolēmis specializēties šausmu filmās, kā arī fantastiskā Vera Farmiga. Kad vienreiz cilvēki iemācīsies nedzīvot vientuļās mājās un neaiztikt baisa paskata lelles?

Blue Jasmine (Jasmīnas stāsts)

Vudijs Allens kārtējo reizi pierādīja, ka ķērienu zaudējis nav un ka nemaz netaisās to darīt. Šoreiz pievēršoties drūmākiem tematiem, viņš izstāstīja stāstu par Ņujorkas augstākās sabiedrības dāmītes kritumu, neiztiekot bez diezgan asas un skarbas šāda dzīvesveida pārstāvju kritikas. Neizpalika, protams, arī Allenam tik raksturīgā viegli dīvainā atmosfēra, brīžiem ieskanējās arī viņam piederīgais humoriņš, bet par pacilājošu vai priekpilnu filmu nosaukt nevarētu. Jasmīnas stāstā spīd Keita Blānšeta, bet nevajadzētu piemirst arī par Salliju Hokinsu, kura ir vienkārši lieliska.

Prisoners (Gūsteknes)

Ne to līksmāko, bet ļoti spēcīgu un kvalitatīvu pārdzīvojumu šogad sagādāja Deniss Vilenēvs ar Prisoners. Stāsts par to, kā pazūd divas meitenītes un centieniem viņas atrast, nebija viegli skatāms (filmas divarpus stundas gan šoreiz galīgi nebija pie vainas) – Prisoners uzdod nepatīkamus, neērtus jautājumus, nekautrējoties iebraukt ētiskā ziņā pelēkās teritorijās, liekot skatītājiem nemitīgi uzdot sev jautājumu, cik tālu būtu gatavs iet katrs no mums, lai atrastu pazudušu bērnu. Vilenēvs uz ekrāna pamanījās uzlikt katra vecāka visļaunāko murgu, un viņam talkā nāca iespaidīga aktieru plejāde, no kuriem visvairāk jāizceļ Džeiks Džilenhols, kura detektīvs Loki, šķiet, kalpo kā vienīgā saprāta balss.

Gravity (Gravitāte)

Ja būtu bijis jāizvēlas viena vienīga filma, ko šogad noskatīties kinoteātrī, tad tai noteikti vajadzēja būt Gravity. Alfonso Kuarons pamanījās sagādāt vienu no iespaidīgākajiem lielā ekrāna pārdzīvojumiem, ievelkot skatītājus kosmosa bezgalīgajās dzīlēs, liekot galvai griezties no virpuļiem, kādus bezsvara stāvoklī meta Sandras Bullokas atveidotā doktore Stouna. Pielietojot 3-D efektu visā tā krāšņumā un lietderīgumā, Gravity lika aizrauties elpai vairākkārt. Priecēja arī tas, ka, spēlējoties ar tehnoloģiju piedāvātajām iespējām, Kuarons tomēr neaizmirsa arī par pašu stāstu – lai gan neko ārkārtīgi oriģinālu idejiskā ziņā filma varbūt arī nepiedāvāja, tās spēks slēpās stāsta vienkāršumā. Vēl arī jāuzslavē Kuaronu par to, ka viņš turējās pretī spiedienam pārrakstīt galveno varoni-sievieti par vīrieti – tādas lomas, pie kādas šeit ir tikusi Bulloka, bieži apkārt nemētājas.

Thor: The Dark World (Tors: Tumsas karaļvalsts)

Arī otrai Marvel filmai atradās vieta gada favorītu sarakstā – kas nav pārsteidzoši, ja ņem vērā to, ka no pirmās fāzes filmām tieši Tors izrādījās mans mīlulis (Aironmens un RDJesus ir lieliski, bet Tora absurdums bija perfekts). Līdzīgi kā Iron Man 3, arī Thor: The Dark World neiztika bez saviem trūkumiem (Kristofera Eklstona ļaundaris ir galīgi apdalīts un reducēts līdz “es esmu ļauns, tāpēc daru ļaunas lietas” līmenim, un par sižeta loģiku labāk nerunāt), bet to visu kompensēja humors un nenopietnā attieksme, kas lika smieties 2 stundu garumā. Režisoru nomaiņa bija jūtama, bet laikam tomēr bija nākusi par labu, jo Tors dauzījās apkārt pa ekrānu ar vēl lielāku līksmi nekā pirmajā reizē. Un Kriss Hemsvorts ir vienkārši debesu dāvana.

About Time (Ir laiks)

Nu jau kādu laiku par neiztrūkstošu Ziemassvētku skatāmvielu daudziem ir kļuvusi Ričarda Kērtisa 2003. gada filma Love Actually. Kērtisa britiskajam humoram ir daudz cienītāju, bet ir arī tikpat daudz nīdēju – tiem, kas pieder pie viņa nemīlētājiem, ar About Time, Kērtisa it kā pēdējo filmu, ķēpāties diez vai vispār ir vērts, jo viņam raksturīgo rokrakstu var atpazīt pa gabalu un tas kaitinās arī šoreiz. Bet pārējiem About Time varētu kļūt par vēl vienu mīļfilmu, ko paskatīties draņķīgā dienā – saldsērīgā un brīžiem pat negaidīti smeldzīgā filma ir skaists stāsts galvenokārt par tēviem un dēliem, romantisko sižeta līniju starp puisi un meiteni brīžiem pat atstājot otrajā plānā. Ņemot ceļošanu laikā aptuveni tikpat zinātniski kā Vudijs Allens savā Midnight in Paris, Kērtiss izstāstīja skaistu, asprātīgu un mīlestības pilnu stāstu. Domnols “ja viņš būtu jaunāks, tad šo lomu spēlētu Hjū Grānts” Glīsons bija amizanti neveikls, Reičela Makadamsa jau ierasti piemīlīga, bet Bils Naijs ir perfekts. Vienkārši jauki.

Captain Phillips (Kapteinis Filipss: Somālijas pirātu gūstā)

Polam Grīngrāsam reizēm patīk ekranizēt salīdzinoši nesenus, bet spraigus notikumus – stāstu par kapteini Filipsu pa ausu galam dzirdējuši droši vien bija daudzi, un pat tie, kuri varbūt tieši konkrēto gadījumu nepārzināja, par problēmām ar Somālijas pirātiem noteikti bija informēti. Captain Phillips uztur gandrīz nemitīgu, īstākā trillera cienīgu spriedzi, iztiekot bez grandiozām action ainām, tā vietā izvēloties divu indivīdu raksturu cīņu. Toms Henkss ir jau ierasti lielisks (filmas pēdējās 10 minūtes ir vienkārši meistarklase Henksa izpildījumā), bet jaunpienācējs Barkhads Abdi ir vairāk nekā cienīgs pretspēlētājs. Nevar arī neapbrīnot Grīngrāsa māku nenostāties nevienā pusē – lai gan, protams, pirātu rīcība ir parādīta kā nepieņemama, Grīngrāss izvairās no “America, fuck yeah” attieksmes, cenšoties izskaidrot to, kāpēc somālieši ir gatavi uz šādiem izmisuma pilniem soļiem.

Only Lovers Left Alive (Izdzīvo tikai mīlētāji)

Tie, kas palaida garām novembrī notikušo kinofestu Spektrs, tagad var rūgti nožēlot, jo festivālā bija iespēja redzēt filmas, kuras uz ekrāniem vēl nav nonākušas vai beigu beigās nenonāks vispār. Viena no tām, kuru varēja noskatīties krietni pirms oficiālās pirmizrādes, bija Džima Džārmuša vampīrstāsts Only Lovers Left Alive. Ja Krēsla un tamlīdzīgi veidojumi ir izraisījuši negatīvu reakciju pret vārdu “vampīrs”, tad Džārmuša filmai vajadzētu prieku par šiem radījumiem atjaunot – ārkārtīgi asprātīgais, muzikāli krāšņais un lieliski notēlotais stāsts sagādāja daudz smieklu un patīkamu pārdzīvojumu. Galveno varoņu vampīriskums šeit gan patiesībā bija otrajā plānā, kalpojot kā iemesls, ar kura palīdzību pētīt bezgalīga laika sniegtās iespējas. Dažādu mākslas formu (literatūras, mūzikas, utt.) cienītājiem vajadzētu patikt – literāro atsauču un joku vien te ir bezgalīgi daudz.

Nebraska (Nebraska)

Vēl viena no Spektra filmām, kas jo īpaši iespiedās atmiņā, bija Aleksandra Peina smeldzīgā Nebraska. Stāsts par vecu vīru, kurš svētā pārliecībā, ka ir vinnējis miljons dolāru dodas uz Nebrasku saņemt savu laimestu un, protams, iekuļas nepatikšanās, arī sniedza daudz humora ar nostaļģijas piegaršu, bet par emocionālo autentiskumu parūpējās Brūss Derns ar Vilu Forti (kurš māk ne tikai ākstīties, kā izrādās), kamēr Džūna Skviba galvenā varoņa Vudija sievas lomā nozaga katru ainu, kurā parādījās. Melnbaltie kadri lieliski palīdzēja ilustrēt Vudija ceļojumu pa pagātnes takām, kur iegriešanās dzimtajā pilsētiņā, kurā mainījies, šķiet, nav pilnīgi nekas, sagādā piedzīvojumus un pārdzīvojumus, kas aizskāra pat manu salto sirdi.

The Hunger Games: Catching Fire (Bada spēles: Spēle ar uguni)

The Hunger Games: Catching Fire arī bija viens no sīkveliem, kuram par labu nāca režisoru nomaiņa – Geriju Rosu aizstāja Frānsiss Lorenss (kurš nav rados ar pašu JLaw), kurš pamanījās atbrīvoties no pirmās filmas ne tik veiksmīgākajiem elementiem (nenormāli trīcošā un galvassāpes uzdzenošā kamera ir pazudusi) un aizstāt tos ar ko iedarbīgāku. Spēle ar uguni sagādāja vairāk emocionālo līdzpārdzīvojumu, aktieri ir vēl jo vairāk iejutušies savās lomās un lielākais filmas budžets ir acīmredzams. Tiem, kas ar stāstu grāmatu formā iepazinušies iepriekš nebija, dažas lietas noteikti nebija līdz galam izprotamas, un sižets brīžiem tik ļoti steidzās uz priekšu, ka brīžiem valdīja viegls juceklis, bet kopumā Catching Fire ir ievērojams uzlabojums, salīdzinot ar pirmo filmu (kura gan arī bija diezgan izdevusies), un Dženifera Lorensa joprojām ir visa pasākuma zvaigzne.

Rush (Sacīkste)

Kā tad nu bez biopiciem – vienmēr kāds atcerēsies par kādu ievērojamu personu, kura būtu pelnījusi, lai viņa/s dzīvesstāsts tiktu iemūžināts filmā. Rons Hovards ķērās uzreiz pie divu savdabīgu indivīdu apskates – Rush pētīja 1976. gada F1 sezonu, kurā spraigā duelī cīkstējās divi piloti Nikijs Lauda un Džeimss Hants. Sacīkste brīžiem iebrauca biogrāfisko filmu klišeju purvā, bet kopumā aizraujošais stāsts tika izstāstīts neaizmirstami ar elpu aizraujošām sacīkšu ainām (Hovards ielīda formulu iekšienē, liekot gandrīz vai sajust neprātīgo ātrumu, ar kādu pa trasi triecas piloti, kuri nepārprotami ir nedaudz jukuši) un lieliskiem sniegumiem no Daniela Brūla un Krisa Hemsvorta. Vajadzētu būt interesanti pat tiem, kas parasti F1 laikā aizmieg.

Filth (Zaņķis)

Ja nu ir vēl kāds, kuram Džeimss Makavojs asociējas tikai un vienīgi ar meža elfiņu no Nārnijas hroniku pirmās filmas, tad Filth varētu šo nabaga cilvēku traumēt smagi. Makavoja atveidotais pretīgais, neķītrais un visādi citādi neizturamais policists Brūss ir neaizmirstams personāžs, kuram Makavojs brīnumainā kārtā kaut kā pat beigās pamanās piešķirt zināmu devu cilvēcības. Zaņķis bija neprātīgas enerģijas un drausmīgu rupjību pilns stāsts, kuru caurvij bezkaunīgs, bet asprātīgs humors. Klīrīgiem cilvēkiem filma noteikti nederēs, bet tiem, kuru dvēseles aizvainot tik viegli nevar, Filth būs pašā laikā. Alkstu sagaidīt šīs filmas recenziju no tiem vecākiem, kuri uz šīs filmas seansu bija atvilkuši līdzi savu 7-8 gadus veco meitu.

The Hobbit: The Desolation of Smaug (Hobits: Smoga posta zeme)

Ja Hobita pirmā filma sajūsmā ģībt man nelika (Ričardu Ārmitadžu neskaitot, protams), tad otrā vismaz lika viegli sareibt galvai – The Desolation of Smaug ir ievērojams uzlabojums, salīdzinot ar An Unexpected Journey. Pats nabaga hobits – Bilbo – brīžiem gan paliek otrajā plānā, bet jaunie tēli ir izdevušies gana veiksmīgi, lai pārāk par to nepārdzīvotu – Lūka Evansa Bārds, Lī Peisa Tranduīls un pat Evandželīnas Lilijas Tauriela iekaroja manas simpātijas. Otrajai filma piemīt enerģiskāks raksturs, pāris ainas ir neaizmirstamas (Bomburs pie labākas ainas šajā triloģijā noteikti netiks), un Bilbo konfrontācija ar Smogu/Smaugu/whatever ir iespaidīga (pūķis ir izdevies satriecošs). Bezkaunīgās cliffhangera beigas sadusmoja daudzus, bet mani tās dīvainā kārtā sajūsmināja. Gaidām trešo daļu. Jāiet līmēt tālāk rakstus un bildes Orlija kladē. 

Snowpiercer (Caur sniegiem)

Pati gada nogale vēl paspēja sagādāt vēl vienu ļoti patīkamu piedzīvojumu Snowpiercer izskatā. Antiutopiskais un ārkārtīgi drūmais stāsts par ne pārāk tālo nākotni, kur visa cilvēce ir izmirusi, izņemot saujiņu indivīdu, kuri pašas cilvēces izraisītā jaunā ledus laikmeta sākumā bija paspējuši patverties mūžam braucošajā vilcienā, neko pārāk labu par cilvēkiem kā sugu pateikt nevarēja. Ar īpatnēju stilu, neaizmirstamām ainām pārbagātā un ilgstošas pārdomas raisošā filma ir viens no tiem darbiem, kurus pēc noskatīšanās uzreiz gribas skatīties vēlreiz. Kamēr Hārvijs Vainšteins vēl joprojām plēšas ar filmas veidotājiem par filmas sagraizīšanu (amerikāņiem filma, redz, esot par sarežģītu, tāpēc, Hārvijaprāt, to vajagot vienkāršot), mēs varam izbaudīt režisora oriģinālo versiju, no kuras izgriezt nevajadzētu ne nieka.

Tas arī laikam viss.

P.S. Tas, ka Mud pie mums neiznāca uz lielajiem ekrāniem, pārsteidzoši nav, jo, visticamāk, to atnāktu noskatīties kādi 17,5 cilvēki, bet Džefa Nikolsa filma ar nu jau kārtējo lieliski Metjū Makonahija sniegumu ir viena no burvīgākajām šogad redzētākajām filmām, kuru no visas sirds rekomendēju noskatīties. Ja Take Shelter vēl nav redzēta, tad to arī pie reizes.

P.P.S. Seriālu pasaulē šobrīd valda eiforija, jo ir tik daudz laba, ko skatīt, ka visam nemaz neatliek laika. Šīgada visfantastiskākais jaunpienesums, manuprāt, pilnīgi noteikti bija House of Cards, kur Kevins Speisijs nekaunīgi manipulēja ar Vašingtonas politiķiem, smīkņāja kamerā un miedza ar aci skatītājiem, kamēr Robina Raita bija vienkārši F-A-B-U-L-O-U-S, bet Korijs Stolls lauza sirdis. 14. februārī gaidām otro sezonu.

P.P.P.S. Laika trūkuma dēļ pēdējos mēnešus nebija sanācis drukāt savas pārdomas par filmām šeit (pati sev nosolījos būt kārtīgāka nākamajā gadā), bet nedaudz cītīgāk cenšos noskatīto atzīmēt un citiem ar saviem viedokļiem uzbāzties letterboxd.com, kur cenšos vismaz pa vienam teikumam filmai pieskribelēt (tur to daru pa ingliš) – ja neesi vēl tur piereģistrējies, uz priekšu! Ļoti lieliska vieta, kur uzzināt, ko skatās draugi un ko viņi par noskatīto domā.