Abraham Lincoln: Vampire Hunter (2012) 0

 Šajā gadījumā ar filmas nosaukumu būtībā ir pateikts praktiski viss – filma ir stāsts par ASV prezidentu Abrahamu Linkolnu, kurš šajā interpretācijā ir pavadījis savas dzīves dienas, meklējot un slaktējot vampīrus. Par spīti šādam absurdam uzstādījumam filmas režisors Timurs Bekmambetovs šo stāstu stāsta ar totālu nopietnību, nevis ar kliedzošu un uzskatāmu ironiju, kas varbūt daudziem liktos krietni loģiskāka pieeja. Bet vismaz manuprāt, ar šādu nopietnu pieeju Bekmambetova filma kļūst krietni asprātīgāka, nekā tad, ja tā būtu veidota, atklāti smejoties.

Filma ir balstīta uz Seta Greiema-Smita grāmatas ar tādu pašu nosaukumu – grāmata ir pārsteidzoši izklaidējoša un asprātīga. Un, runājot par šo filmu, ir jārunā arī par grāmatu, jo Bekmambetova pieeja filmai ir tieši tāda pati kā Greiema-Smita. Grāmata ir rakstīta kā “autentiska” biogrāfija, kurā Greiems-Smits ar nāvīgu nopietnību un “pārbaudītiem faktiem” izstāsta Linkolna “patieso” dzīves gājumu, pamanoties stāstā iepīt praktiski visus nozīmīgos ar Linkolnu saistītos faktus un notikumus, katru no tiem pieskaņojot savām vajadzībām – vampīriem.*

Un tieši tur arī slēpjas stāsta atslēga filmai – arī tā ir veidota svētā nopietnībā, un tādējādi tās ironija nav acīmredzama un atklāta, tā ir paslēpta zem šīs autentiskuma maskas. Veidojot visu vidi bez nepārtrauktas miegšanas ar aci saviem skatītājiem, Bekmambetovs šo pilnīgi absurdo ideja padara amizantu un smieklīgu, klaji neņirgājoties. Nezinu, pieņemu, ka daudziem šķitīs, ka filmai ar šādu nosaukumu ir jābūt muļķīgai un campy, bet, līdzīgi kā grāmata, filma savu joku stāsta ar perfekti straight face, kas, manuprāt, bija gana asprātīgi un jautri. Ja filma atklāti smietos pati par savu uzstādījumu, tad haoss, kas tajā valdītu, būtu pārāk liels, lai no tā visa sanāktu kaut kas puslīdz saprotams. Manuprāt, Bekmambetova pieeja ir bijusi pareiza, un tas arī man ļāva filmu un tās absolūti plānprātīgo ideju izbaudīt pilnībā.
Man patīkamu pārsteigumu filmā sagādāja Bendžamins Volkers, kurš filmā atveido pašu Linkolnu. Šī filma aktierim bija pirmā lielā loma, un viņš ar to ir ticis galā gana veiksmīgi. Volkers ir simpātisks gan kā Linkolns jaunības dienās ar dedzīgām acīm un pilns ar enerģiju, gan arī pietiekami harizmātisks, atveidojot Linkolnu jau prezidentūras gados (vienīgais, kas mani mulsināja, bet viņš jau pie tā nav vainīgs – Volkers izskatās kā jocīgs un viegli baiss Kolina Fērta un Laiema Nīsona krustojums). Viņam veiksmīgi piespēlē Dominiks Kūpers, kurš šeit man likās visnotaļ simpātisks (pārmaiņas pēc), kā arī Mērija Elizabete Vinsteda.
Atšķirībā no grāmatas, kurā Linkolns cīnās pret vampīriem globālākā nozīmē, nepievēršoties kādam vienam ūberriebeklim, filmā ir viens galvenais ļaundaris – vampīrs Ādams. Tas, manuprāt, ir visnotaļ saprātīgs lēmums, jo bez konkrēta pretspēka filma varētu kļūt ļoti vienmuļa, bet tagad tai ir vairāk vai mazāk fokusēts skatījums un loģiskāka notikumu secība (vecumvecā mantra – kas nostrādā uz grāmatas lappuses, ne vienmēr nostrādās filmā, tāpēc pārmaiņas ir nepieciešamas). Jau zināms ir arī tas, ka Bekmambetovs māk režisēt interesantas action ainas, un arī šī filma nav izņēmums – cīņas uz milzīgā ātrumā braucoša vilciena ir iespaidīgas, pat 3-D šajā filmā netraucē.
Kopumā var teikt, ka Abraham Lincoln: Vampire Hunter ir gana aizraujoša filma, no kuras nevajadzētu gaidīt atklātu humoru, bet vienkārši atļaut sev aizmirsties šādā alternatīvā vēsturē, kas spēs sagādāt pietiekami daudz jautrības jau ar faktu vien, ka tā ir veidota ar perfektu nopietnību.
* Seriously, grāmata satur tādus ģeniālus momentus kā:

When he finally came home (to a frightened stepmother and silent father), Abe didn’t say a word. He made straight for his journal and wrote down a single sentence. One that would radically alter the course of his life, and bring a fledging nation to the brink of collapse. ‘I hereby resolve to kill every vampire in America.’