Anna Karenina (2012) 2

Par Džo Raita Annu Kareņinu runāja jau ilgu laiku pirms filma nonāca uz ekrāniem. Daudzus satrauca un sadusmoja galvenās lomas piešķiršana Keirai Naitlijai, bet visaprunātākais temats noteikti bija Raita izvēlētais piegājiens stāsta ilustrācijai. Eksperiments ir diezgan drosmīgs, taču veiksmīgā kārtā Raitam tas izdodas lieliski – praktiski nepametot teātra telpas, kur norisinās visa filmas darbība, viņš sen zināmajam stāstam ir spējis piešķirt jaunu elpu un enerģiju.
Pašos pamatos ideja ir pavisam vienkārša – galveno varoņu dzīves patiesībā ir tāda butaforija, ka acīmredzamāku metaforu par teātri diez vai ir iespējams izdomāt. Vienīgais, kuram ir ļauts pamest šīs slēgtās un filmas gaitā arvien klaustrofobiskās telpas, ir Levins – viņš no galvenajiem varoņiem ir vienīgais, kurš vēl ir spējis saglabāt saikni ar reālo pasauli. Noteikti jāuzslavē ir Raita apņēmība un spēja šo pieeju realizēt līdz galam, nedodot sev nekādas atlaides – spēles noteikumi tiek uzstādīti jau pirmajās filmas minūtēs, un no tiem filma neatkāpjas līdz pašām beigām. Šī telpas un vides nosacītība duras acīs tikai kādas pirmās piecas filmas minūtes – pie tā pierod ļoti ātri, vēlāk apbrīnojot filmas veidotāju izdomu, ilustrējot dažādos notikumus (viena no satriecošākajām epizodēm ir zirgu skriešanās sacīkstes – par šīs ainas loģistiku ir pat bail domāt).
Anna Kareņina ir stāsts, kurš kaut kādā, vismaz minimālā formā, visticamāk, ka ir zināms gandrīz vai ikvienam, tāpēc ar sižeta intrigām un notikumu pavērsieniem ārkārtīgi pārsteigt diez vai ir iespējams. Tāpēc ir tik patīkami, ka filma ir spējusi atrast savu oriģinālo piegājienu, atdzīvinot sen zināmo klasiku. Filma ne brīdi nezaudē viegli teatrālo pieskaņu, taču saukt to par aukstu un nejūtīgu nevar nekādi. Nedaudz apgraizot un apcērpot Tolstoja traktātus (laimīgā kārtā atsakoties no jebkādas filozofijas par krievu zemniecības jautājumiem), Toma Stoparda lieliskais scenārijs veikli pārvietojas no vienas ainas pie nākamās, tikai pašās beigās varbūt kļūstot nedaudz smagnējs, taču kopējo iespaidu nepabojā. Varbūt nedaudz mulsinoši var būt daudzie otrā plāna tēli, kuru savstarpējās attiecības ne vienmēr tiek skaidri definētas – ja tas nav zināms jau iepriekš, tad, kā izrādās, garām var paslīdēt, piemēram, fakts, ka Dollija un Kitija ir māsas.
Taču, lai ko arī nesadomātu formas ziņā, filma nenostrādās, ja tai nebūs atrasti piemēroti aktieri. Pieņemu, ka daudziem varētu būt iebildumi pret Keiru Naitliju galvenajā lomā, bet, manuprāt, viņa ir patiešām lieliska. Kārtējo reizi sastrādājoties ar Džo Raitu, šis ir viens no viņas veiksmīgākajiem sniegumiem – Raits acīmredzami ir viņas režisors, jo arī Pride and Prejudice un Atonement pieskaitu pie Naitlijas veiksmīgākajām filmām. Lai gan gados par jaunu Kareņinas lomai, Naitlija ar sarežģīto tēlu tiek galā teicami. Viņai tikpat lieliski piespēlē Džūda Lovs kā aukstais un samērā nežēlīgais Annas vīrs (taču arī pret viņu beigu beigās jāsāk just zināmas simpātijas). Mans favorīts bija Metjū Makfeidens, kura Oblonskis ir amizants, bezbēdīgs un negaidīti patīkams. Filmā čum un mudž daudz dažādu fantastisku britu aktieru (kaut vai Mišela Dokerija, kuru es esmu iemīļojusi, pateicoties Downton Abbey), kā arī relatīvi jaunpienācēji, kuri nepazūd uz iespaidīgā fona – lai gan Levins ir manis visneciestākais tēls, un situācija neko diži daudz filmas laikā neuzlabojās, Domnhols Glīsons un Alīsija Vikandere (Kitijas lomā) pat viņa stāstu man pataisīja interesantāku (Glīsonam un Vikanderei tiek, iespējams, sirsnīgākā un aizkustinošākā aina filmā). Mani vienīgie iebildumi ir pret Āronu Teiloru-Džonsonu, kurš, lai gan nepavisam nav briesmīgs, kaut kā galīgi neiederējās Vronska lomai. Traucēja tas, ka galvā nepārtraukti zumēja vārdi: “Kick-Ass, Kick-Ass” – nabaga Teilors-Džonsons, protams, pie tā ir vainīgs minimāli, bet Vronska lomai es būtu vēlējusies kādu harismātiskāku aktieri. Teiloram-Džonsonam gan ir satriecoši zilas un skaistas acis, kas nedaudz kompensē visu pārējo.
Būtībā Anna Kareņina ir filma, kura ir vienkārši jāizbauda. Fantastiski krāšņie kostīmi un izsmalcinātā horeogrāfija (balles dejas vēl joprojām zib gar acīm – viena no burvīgākajām ainām filmā) priecē acis, kamēr ausīm baudījumu sagādā skaistā un izsmalcinātā, bet neuzbāzīgā Dario Marianelli mūzika. Kopumā – bravo.