Argo (2012) 0

Argo slava jau nāca pa priekšu pašai filmai. Viena no pirmajām filmām šajā Oskaru sezonā, kura tika minēta kā viena no kandidātēm zeltīto statuešu iegūšanai (par Oskariem var domāt, ko vien grib, bet es, personīgi, katru gadu lieliski izklaidējos, skatoties nominētās un aprunātās filmas), Bena Afleka režisēto Argo, domājams, ar nepacietību gaidīja ne viens vien skatītājs. Un Argo izrādījās filma, kura ir pilnīgi noteikti pelnījusi visus tai veltītos labos vārdus – spraiga, dramatiska, asprātīga un arī pārsteidzoša, ja atceras to, ka filmas stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem.

Filmā atveidotie notikumi ir tik neticami, ka gadījumā, ja Holivudas gaišie prāti paši būtu uzmeistarojuši šādu intrigu, tad visi smietos pilnā rīklē par absurdo sižetu. Bet izrādās, ka reālā dzīve reizēm patiešām mēdz būt stranger than fiction, sagādājot stāstus, kuros pēc tam var klausīties ar atplestu muti. Argo ir balstīta uz slepenas operācijas 80.-to gadu sākumā Irānā ķīlnieku krīzes laikā. Seši amerikāņu vēstniecības darbinieki paspēja aizbēgt no vēstniecības un paslēpties Kanādas vēstnieka mājā. Bet problēma bija, kā tikt ārā no valsts. Tā nu tika radīts neticamais plāns – izlikties, ka šie seši amerikāņi ir kanādieši, kuri ir ieradušies Irānā uzņemt filmu Argo. Tas ļautu viņiem netraucētiem aizlidot no valsts, taču, lai irāniešu varas iestādes šim stāstam noticētu, bija jārīko vērienīga krāpšana.

Tas, ka Holivuda ir sajūsmā par Bena Afleka jaunāko veikumu, pārāk pārsteidzoši nav, jo Argo parāda, ka Holivudas filmu studijas, par kurām bieži vīpsnā un ķengājas, reizēm izrādās var arī izdarīt kaut ko sabiedrībai noderīgu. Afleks gan labsirdīgi un ar patīkamu, bet neuzbāzīgu humoru lieliski parāda, cik butaforiska un pat viegli absurda ir visa Holivudas mašinērija, taču ākstības filmu industrijā tomēr nav filmas centrālā tēma. (Jāatzīmē gan, ka “Argo fuck yourself!” droši vien kļūs par populāru izteicienu.) Uzmanības centrā tomēr ir dramatiskais bēgšanas mēģinājums, kurā Afleks spriedzi ir pamanījies saglabāt līdz pēdējam mirklim.

Argo nedaudz cieš no tā, ka galvenās darbojošās personas ir diezgan daudz – lai gan centrā ir Afleka atveidotais Mendezs (kuru Bens tēlo neuzbāzīgi, bet atmiņā paliekoši – galvenokārt ar savām pastāvīgi skumjajām kucēna acīm), viņu ieskauj liels daudzums citu darboņu: gan paši ķīlnieki, gan kanādieši, gan CIP, gan Holivudas personāži utt. Tāpēc par spīti dramatiskajām situācijām man, personīgi, nedaudz pietrūka tieši emocionālas saiknes ar problēmas vaininiekiem – ķīlniekiem-, par kuriem mēs uzzinām gaužām maz. Turpretī bez sižeta blakuslīnijas ar Mendeza dēlu un personīgajām problēmām mierīgi varēja iztikt.

Kopumā gan jāteic, ka Argo noteikti ir viena no kvalitatīvākajām, pamatīgākajām un nopietnākajām filmām, kāda pēdējā laikā ir nonākusi līdz ekrāniem. Afleks ir mācējis radīt spriedzi bez kautiņiem vai šaudīšanās – stress un uztraukums skatītājiem rodas no tik vienkāršām situācijām kā galveno varoņu gājiena cauri pilsētas tirgum. Jāuzteic arī fakts, ka Argo nerada sajūtu, ka tā briesmīgi vēlētos slavināt dažādo izlūkdienestu un citu iestāžu fantastisko darbu sabiedrības labā – filmā nekādas šādas propagandas nav. Tas ir vienkārši neticams stāsts, kas ir izstāstīts aizraujoši un dramatiski, neliekot nožēlot tās divas stundas, kas tika pavadītas kinoteātra krēslā. Malacis, Ben, un tā turpināt!