Beautiful Creatures (2013) 3

Daiļās būtnes ir kārtējais Holivudas piedāvātais young adult* romāna ekranizējums, kas, lai gan filmas veidotāji par visām varītēm centīsies no salīdzinājuma izvairīties, ir ļoti tuvs nu jau bēdīgi slavenajai Krēslas sāgai. Uzreiz gan jāsaka, ka Beautiful Creatures man, personīgi, simpatizē nedaudz vairāk – lai gan filma brīžiem, cenšoties aizmukt no Krēslas, pamanās apriņķot visus 360 grādus, beigās neapzināti nonākot tajā pašā punktā, no kura centās izvairīties, to vismaz nepavada baiss perversijas un dumju ideju slānis, kādu tās garīgajā radiniecē ir pārpārēm. Atkārtojot jau ierasto un pāržļembāto sižeta līniju, Daiļās būtnes sev noteikti atradīs mērķauditoriju, bet diez vai liks kādam jaunam skatītājam pa galvu, pa kaklu mesties iekšā šāda tipa stāstu piedāvātajās burvībās.
Gandrīz katrs no Beautiful Creatures elementiem jau ir kaut kur redzēts – naivs/a galvenais/ā varonis/e, kas iemīlās meitenē/puisī, bet ģimene un lāsti/vampīrisms/ievietot pēc vajadzības stājas kaislīgajai mīlai ceļā. Ja kaut kur Beautiful Creatures nopelna nedaudz bonusa punktus, tad tas ir nelielajā dinamikas maiņā, jo šoreiz galvenais varonis-ņerga ir nevis pelēkā pele-meitene, bet gan puisis. Šeit meitene ir tā, kurai ir pārdabiskās spējas, un šoreiz tieši viņa ir tā, kas metas glābt visu un visus, kamēr puisis ir praktiski bezpalīdzīgs. Tāpat gan bez zināmas devas seksisma neiztikt – izrādās, ka vīrieši-zintnieki spēj mainīt savu labo/ļauno spēku piederību, ja to vēlas, bet sievietes nevar. Kad tiek uzdots jautājums, kāpēc tā, atbilde ir,  ka tā nu tas vienkārši esot – vēl viena iespēja ir, ka šis paskaidrojums varbūt ir atrodams grāmatā, kuru lasījusi neesmu (rejoice, people – šoreiz tātad iztikšu bez šāda tipa žēlabām).
Viena no lielākajām filmas problēmām ir tā, ka tā nespēj tikt galā ar savu pārāk sarežģīto un detalizēto mitoloģiju, ko, pielāgojot stāstu lielajam ekrānam, varbūt būtu bijis jāvienkāršo. Bet filmas veidotāji izskatās, ka nav vēlējušies izlaist ne detaļu, kas nozīmē to, ka gandrīz nepārtraukti skatītājam tiek gāzta virsū gūzma ekspozīcijas un jaunas informācijas, kas diezgan būtiski maina iepriekš uzstādīto. Tā rezultātā ne vienā brīdī vien var rasties viegla apjukuma sajūta, jo, ja spēles noteikumi tiek ik palaikam mainīti, tad ir ļoti grūti tai izsekot līdzi, kur nu vēl just kādas emocijas – jo īpaši tas attiecas uz tiem, kas ar grāmatām nav pazīstami. Salīdzinoši, Krēslai vismaz šie pamatlikumi bija relatīvi vienkārši, ļaujot pievērsties attiecību drāāāāāāāamai.
Filma arī cieš no tā, ka tā šķietami īsti nevar izdomāt, kāda tā grib būt. Daži tās elementi līdz sāpīgumam uzsvērti cenšas brēkt: “Mēs neesam Krēsla, mēs esam labāki!”, parodējot zināmas klišejas vai ironizējot par tām. Taču tajā pašā laikā šī ironija pilnīgi pazūd brīžos, kad Beautiful Creatures pati braši iebradā šo iepriekš apsmieto klišeju purvā. Tāpat arī nedaudz traucēja nekonsekventais stāstījuma veids – filmu iesāk Ītana voiceoveri, kuri tiek pilnībā aizmirsti vēlāk, lai atcerētos par tiem nedaudz pirms filmas beigām, bet pašās beigās pēkšņi skatītāji izdzird arī iepriekš neiepazīstināto Līnas balsi. Vēl viens samērā uzkrītošs trūkums ir fakts, ka filma acīmredzami ir domāta kā pirmā no vairākām – beigas pienāk uz diezgan neizteiksmīgas nots, ļoti daudz ko atstājot karājamies gaisā.
Taču ir arī pāris simpātisku aspektu. Filmas rotaļāšanās ar Southern Gothic žanru ir amizanta un nodrošina pāris interesantu mirkļu – vienīgā problēma ir tā, ka līdz ar to visi filmas tēli ir ieguvuši brīžiem katastrofāli skanošus dienvidnieku akcentus (Džeremijam Aironsam par šito ir jāiet stūrī nokaunēties). Filma arī brīžiem ir gana asprātīga, galvenokārt pateicoties galvenā varoņa Ītana neveiklumam un centieniem iepatikties Līnai. Tikmēr lielākā daļa aktieru savu darbu veic, ja ne labi, tad vismaz smieklīgi – jo īpaši tas ir attiecināms uz Emmu Tompsoni un jau pieminēto Aironsu, kuri abi ākstās uz nebēdu (pilnīgs un totāls pašironijas trūkums ir viens no lielākajiem Krēslas grēkiem). Diezgan interesanta ir arī Emmija Rosuma, kuru būtu gribējies redzēt nedaudz vairāk, kamēr Viola Deivisa visam apkārt notiekošajam ārprātam cauri soļo ar lepni paceltu galvu. Abu galveno varoņu atveidotāji – Aldens Ērenraihs un Alise Englerta – katrs atsevišķi ir samērā neizteiksmīgi, bet, kad abi ir redzami kopā, tad rezultāti ir diezgan ciešami. Tam, ka viņai ir it kā 15 gadi, nenoticēšu nekad mūžā.
Būtībā, ja ir jāizvēlas starp diviem ļaunumiem, tad es priekšroku došu mazākajam – Beautiful Creatures. Nekāds baigais kompliments tas, protams, nav, bet šādos drūmos laikos ir jāņem par labu to, kas tiek dots.
* Termins, kurš mani ārkārtīgi kaitina un no kura steidzami vajag tikt vaļā, jo šobrīd tam ir jau viegli nicinoša pieskaņa, kas nozīmē, ka arī labas grāmatas, uz kurām tas tiek attiecināts, kāds var norakstīt, tikai paskatoties uz žanrisko piederību vien.