Blue Jasmine (2013) 0

blue_jasmine

Vudijs Allens ar apbrīnojamu regularitāti ne tikai veido jaunas filmas savā cienījamajā vecumā, kurā lielākā daļa no mums labprātāk sēdētu mājās un baudītu sen nopelnīto atpūtu, bet arī tikpat regulāri tiek norakstīts mēslainē kā beidzot ķērienu zaudējis večuks, kurš nekad neatgriezīsies savas slavas dienās (kāpēc mēs bieži vien no režisoriem pēc gadu desmitiem sagaidām tādas pašas filmas, kādas viņi veidoja jaunības dienās, ignorējot faktu, ka cilvēki aug un mainās ne tikai bērna gados, ir atsevišķs jautājums). Taču katru reizi, kad šķiet, ka Vudijs ir sevi izsmēlis, viņš no savas burvju cepures izvelk ārā jaunu triku – šajā gadījumā sagādājot fantastisku skatuvi Keita Blānšetai, kura Jasmīnas lomā var rādīt visu, ko māk.

Jasmīnas stāsts ir pat nedaudz negaidīti drūma Ņujorkas dāmītes kritiena pa sociālajām, finansiālajām un citām kāpnēm ilustrācija. Lai gan tajā ir vairāki brīži, kuros paspīd Allenam tik raksturīgais humors, no Blue Jasmine ne mirkli neatkāpjas šī traģēdijas sajūta, un ilūziju un iespēju trūkuma purvs, kurā Jasmīna lēnām slīgst, kļūst arvien dziļāks un dziļāks. Sākotnēji filma, lēkājot no tagadnes uz pagātni, var šķist nedaudz smagnēja, jo ir nedaudz grūti atkāpes pagātnē kontekstualizēt ar notikumiem tagadnē, kamēr situācija vēl nav kļuvusi skaidrāka, bet, filmai virzoties uz priekšu, tā ieiet noteiktā ritmā, ļaujot izprast un saprast Jasmīnas un viņas māsas Džindžeras sarežģītās savstarpējās attiecības. Lai gan nomināli stāsts it kā ir par Jasmīni, arī Sallijas Hokinsas atveidotā Džindžera tajā spēlē ļoti svarīgu lomu – Allena novērojumi par ģimenes saitēm un to, cik daudz mēs spējām piedot saviem tuvākajiem, ir jo īpaši interesanti.

Abas adoptētās māsas it kā ir veidotas kā divi pretstati – vienkāršā, pieticīgā, spurainā, bet sirsnīgā un enerģiskā Džindžera no vienas puses un izsmalcinātā, elegantā un vēsā Jasmīna no otras. Pat viņu vārdi signalizē šo atšķirību – Džindžera (no angļu valodas – ingvers) ir ar savu asumu un rūgtuma piegaršu, kamēr Jasmīna ir kā ēteriska daiļuma iemiesojums. Tur arī slēpjas drūma ironija – Džindžera ir tā, kas spēj, par spīti grūtībām, iesakņoties un atrast sev vietu dzīvē, kamēr Jasmīnes ziedlapiņas tiek iztrenkātas pa vējam, kad sabrūk viņas dzīve. Taču, lai cik arī dažādas māsas šķietami nebūtu, viņas abas met vienus un tos pašus kļūdu lokus – Džindžera svaidās no viena neveiksminieka vīra pie nākamā, nespējot saskatīt, ka jaunais kandidāts nav ne ar ko daudz labāks par iepriekšējo, kamēr Jasmīna būvē jaunas un jaunas melu un ilūziju pilis, kurām sagrūstot viņa atgriežas sākumpunktā. Jasmīna nepārtraukti cenšas sevi pārveidot – viņas vārda maiņa no salīdzinoši prastās Dženetas uz daiļo Jasmīnu ir visuzskatāmākais pierādījums. Uzsverot faktu, ka abas māsas ir adoptētas, Allens arī, šķiet, norāda uz šo Jasmīnas ieradumu – viņai tika dota iespēja sevi pārveidot pie jaunajiem audžuvecākiem, viņa atkal mainās, satiekot Helu, un arī filmas laikā uzbūvē sev apkārt šo neīstuma sienu, satiekot simpātisku vīrieti.

Ar Jasmīnas stāstu Allens ir kā uz paplātes pasniedzis iespēju Keitai Blānšetai rādīt klasi, ko arī viņa dara. Blānšetas atveidojumā Jasmīna ir kā uzvilkta stīga, kura kuru katru mirkli draud pārtrūkt – sajūta, ka viņa nepārtraukti ir milimetra attālumā no totāla sabrukuma, nepamet. Viņas tēlojumā visu laiku ir jūtama šī Jasmīnas izmisīgā vēlme izlikties, ka viss ir kārtībā, viņas centieni nezaudēt savaldību pie mazākā sīkuma, un uzspēlētais smaids brīžiem var šķist viegli baiss. Blānšeta nebaidās izskatīties nožēlojama un nepatīkama, pilnībā atdodot sevi lomai. Uz viņas fona citiem paspīdēt nav viegli, bet dažiem tas tomēr izdodas. Sallija Hokinsa ir burvīga Džindžeras lomā, glumā Hela loma ir kā radīta Alekam Boldvinam, un pat Pīters Sarsgards izskatās mazāk creepy nekā parasti.

Tik drūms Allens, manuprāt, nav bijis sen, un, veicot šo smalkas sabiedrības dāmas sekciju, paveras diezgan skumjš skats. Stāstam ir daudz interesantu nianšu, kuras var papētīt un apspriest detalizētāk (piemēram, Jasmīnas apzināto izvēlēšanos neredzēt lietas, kas viņai notiek acu priekšā), un jāsecina, ka Vudijs spēj pārsteigt vēl joprojām. Sēžot kinoteātrī vai mājās un filmas sākumā ieraugot tik labi pazīstamo titru fontu, pārņem viegla omulības sajūta, jo tu zini, ka tas būs Allens ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču priecē tas, ka viņš tomēr māk ne tikai saglabāt sev raksturīgos elementus, bet arī ik pa laikam tos pamiksēt un piemest klāt ko interesantu, nodrošinot to, ka vēl vismaz uz gadu mēs viņu godāsim skaļā balsī (līdz nākamajai filmai, kad viss trādirīdis varēs sākties no sākuma).