Recenzija

Oskari 2014: 12 Years a Slave (2013) 0

“Oskara” nominācijas: 9. Labākā filma, labākais aktieris (Čuvetels Edžiofors), labākais otrā plāna aktieris (Maikls Fasbenders), labākā otrā plāna aktrise (Lupita Njongo), labākie kostīmi, labākais režisors (Stīvs Makkvīns), labākā montāža, labākais mākslinieka darbs, labākais adaptētais scenārijs

12 Years a Slave haipoja, aprunāja un apsprieda jau kopš brīža, kad vēl tikai tika paziņots, ka tieši šī būs Stīva Makkvīna nākamā filma. Makkvīns ir režisors, kurš darīs to, ko grib un kā grib, nevis to, ko viņam teiks darīt kāds “no augšas” – skatīties viņa filmas nav patīkama pieredze, jo Makkvīns māk tā urķēties cilvēku psihē un instinktos, ka brīžiem paliek baisi. Tāpēc nav brīnums, ka dzirdot ziņas, ka viņš ķersies pie Solomona Nortapa – brīvā cilvēka, kuru nolaupīja un pārdeva verdzībā, kuras baisajā gūstā viņš bija spiests pavadīt 12 garus gadus – stāsta, ne viens vien nepacietībā sāka dīdīties. Viņa rokās viena no neglītākajām epizodēm ASV vēsturē varētu tikt atainota visā tās pretīgumā, nekautrējoties no visām attiecīgā laika šausmām. Un zināmā mērā Makkvīnam tas ir arī izdevies, jo pilnīgi un absolūti vienaldzīgam palikt pēc filmas noskatīšanās būs grūti. Bet tomēr sajūta, ka šoreiz filmu debesīs ceļ tomēr tās tematikas, nevis vispārējās kvalitātes dēļ, nepamet.

Lasīt tālāk

Thor: The Dark World (2013) 2

Marvel otrā fāze turpina uzņemt apgriezienus, šoreiz ļaujot mums uzzināt, kā ir klājies Toram un viņa biedriem pēc The Avengers atspoguļotajiem notikumiem Ņujorkā. Līdzīgi kā Tonijam Starkam trešajā Dzelzs Vīrā, Toram  šeit ir savas problēmas un savi pretinieki, ar kuriem vien jātiek galā pašam, nesaucot palīgā savus jaunos draugus (jāatzīmē gan, ka bez Avendžeru pieminēšanas neiztiek, jau ierasti veidojot saiknes starp visām Marvel filmām, un vismaz viens no jokiem par Tora jaunajiem draugiem ir vienkārši fan-tas-tisks). Pirms ilgiem laikiem sakautais un padzītais tumšais elfs Malekits ir atkal sasparojies, lai kopā ar saviem pakalpiņiem iegūtu mītisko enerģijas avotu/spēku/Makgafinu Ēteri un visas deviņas valstības ietītu bezgalīgā tumsā. Režisoru maiņa (Kenetu Brana aizvieto Alans Teilors, kura pieredzi ar Game of Thrones var sajust) Toram nav kaitējusi, saglabājot patīkami episki absurdo toni, bet ļaujot arī iedvest kādas jaunas vēsmas mītiskajā pasaulē. Lasīt tālāk

La vie d’Adèle (2013) 0

blue_is_warmest_colour

Skatoties Zils ir vissiltākā krāsa, bija tāda dīvaina personības šķelšanās sajūta, jo likās, ka filmu vienlaicīgi skatos divos dažādos veidos. Viens no tiem apbrīnoja stāsta pamatīgumu un abu aktrišu drosmīgo atdošanos savām lomām. Tikmēr otrs neļāva aizmirst nepatīkami nekomfortablo sajūtu, kas radās sekojot Abdellatīfa Kešiša kamerai – brīžiem šķita, ka filma ir gandrīz vai kā iegansts Kešišam trīs stundu garumā rūpīgi izpētīt katru aktrises ķermeņa kvadrātcentrimetru. Ilgi domāju, kurš no šiem iespaidiem ir bijis spēcīgāks, līdz beigās sapratu, ka filma tomēr ir atstājusi nepatīkamas pēcsajūtas – lai gan stāsts ir pamatīgs, nopietns, iespējams, pat vajadzīgs (kaut vai lai pakaitinātu homofobus), Kešiša uzmācīgā un brīžiem šķietami ekspluatatīvā vēlme ilgstoši blenzt uz aktrišu kailajiem ķermeņiem šķita dīvaina.

Lasīt tālāk

Don Jon (2013) 0

don_jon

Džozefa Gordona-Levita lielā ekrāna debija režijā ir izdevusies gana veiksmīga, lai liktu lolot klusas cerības, ka šī nebūs viņa pirmā un pēdējā filma, ko mums būs iespēja redzēt uz lielajiem ekrāniem. Ar Don Jon Gordons-Levits ir ļoti prātīgi centies nokost tikai tādu gabalu, ko pats bez mokām varēs sakošļāt, necenšoties izveidot ārkārtīgi smagu vai eksistenciālas pārdomas raisošu filmu, tā vietā izvēloties ko jestru un enerģisku, taču pilnīgi bez jēgas vai kādas dziļākas domas filma arī nav. Don Jon ir simpātisks, diezgan drosmīgs un brīžiem ļoti smieklīgs stāsts, kurš nebaidās pakritizēt mūsdienu jauniešus un viņu delūzijas par pretējo dzimumu. Lasīt tālāk

Prisoners (2013) 0

prisoners

Kad vasara ir aizvadīta, uz ekrāniem blokbāsteru un komiksu filmu straumi palēnām sāk nomainīt “nopietnās” filmas (t.i., Supermenu, Aironmenu un Kaiju vietas ieņem filmas, kuras ar cerīgu aci skatās Oskaru un citu balvu virzienā). Prisoners pilnīgi noteikti pieder pie šī nopietnā gala filmām – tā ir drūma un smaga filma, kas ir veidota pieaugušiem skatītājiem, liekot domāt par patiešām sarežģītiem morālas dabas jautājumiem. Lai gan Gūsteknes ir diezgan garš veikums (~2,5 h), tās notikumu attīstība neliek garlaikoties, turot skatītāju nepārtrauktā spriedzē – turklāt pie šīs spriedzes ir vainojama ne tikai meiteņu pazušanas mistērijas atrisināšana, bet, pat vēl lielākā mērā, jautājums, kuru nākas uzdot vairākkārt: vai attiecīgā varoņa rīcība ir attaisnojama? Lasīt tālāk

Blue Jasmine (2013) 0

blue_jasmine

Vudijs Allens ar apbrīnojamu regularitāti ne tikai veido jaunas filmas savā cienījamajā vecumā, kurā lielākā daļa no mums labprātāk sēdētu mājās un baudītu sen nopelnīto atpūtu, bet arī tikpat regulāri tiek norakstīts mēslainē kā beidzot ķērienu zaudējis večuks, kurš nekad neatgriezīsies savas slavas dienās (kāpēc mēs bieži vien no režisoriem pēc gadu desmitiem sagaidām tādas pašas filmas, kādas viņi veidoja jaunības dienās, ignorējot faktu, ka cilvēki aug un mainās ne tikai bērna gados, ir atsevišķs jautājums). Taču katru reizi, kad šķiet, ka Vudijs ir sevi izsmēlis, viņš no savas burvju cepures izvelk ārā jaunu triku – šajā gadījumā sagādājot fantastisku skatuvi Keita Blānšetai, kura Jasmīnas lomā var rādīt visu, ko māk.

Lasīt tālāk

The World’s End (2013) 0

worlds_end

Pirmkārt, jāsāk ar to, ka tie, kas palaida garām Kinoblogeru rīkoto Cornetto triloģijas pasākumu, var kost sev pirkstos, jo ne tikai tik tiešām tika rādīta The World’s End (ar sveicieniem no paša Edgara Raita!), bet pēc tam arī bija iespēja noskatīties gan Shaun of the Dead, gan Hot Fuzz, turklāt darīt to lieliskā kompānijā (Hot Fuzz gan man, personīgi, nesanāca noskatīties – mani līdznācēji guļavas, you know who you are! – bet tas nemaina piedāvāto iespēju lieliskumu). Un, otrkārt, jautrus pasākumus var sarīkot ap dažnedažādām lietām, bet tie kļūst vēl jo foršāki, ja trača iemesls ir kaut kas uzmanības un sajūsmas cienīgs. The World’s End ir amizants jandāliņš ar dvēseli, kurš kalpo kā ļoti labs noslēgums Raita, Pega un Frosta triloģijai.

Lasīt tālāk

Elysium (2013) 0

Ak, Nīl, Nīl, Nīl. Tu mani esi nostādījis baigās dilemmas priekšā – es īsti nezinu, kā lai novērtē Elysium. Elizejā kaut kas līdz galam kopā nelīmējas – un plīsuma vietas, kuras visas ir ar līmi notašķītas, ir uzkrītoši redzamas. Elysium ir viena no tām filmām, kuru skatoties, gribot negribot, ir jājautā, cik liela daļa filmas varētu būt palikusi mētājamies uz montāžas telpas grīdas. Jo, lai cik arī lielisku un fascinējošu pasauli Blomkemps nebūtu uzbūvējis, filmas laikā rodas neskaitāmi daudz jautājumu par to, kā tā strādā. Ar to es negribu teikt, ka vēlos, lai man viss tiktu izburtots vārdu pa vārdam (skat. Oblivion, kur Toms Krūzs filmas sākumā vārās kādas 10 minūtes, izskaidrojot visu līdz pēdējam sīkumam, ekspozīcijas stafeti vēlāk nododot citiem, un beigās tāpat ir ???), bet miglainu blāķu filmas ainavā bija nedaudz par daudz. Lasīt tālāk

The Wolverine (2013) 0

Godīgi sakot, X-Meņi un līdz ar viņiem arī Vilknadzis ārkārtīgi tuvi manai sirdij nekad nav bijuši. Kāpēc tā – nemāku pat objektīvi izskaidrot, bet mutantu piedzīvojumos un pārdzīvojumos ielekt tā, kā tas ir izdevies ar citiem komiksu varoņiem, man izdevies tā arī nav (simpātiskākā līdz šim ir bijusi X-Men: First Class, un arī par to ir jājautā, cik liels nopelns manu simpātiju iegūšanā bija Maikla Fasbendera ādas jakām). The Wolverine (tā “the” klātbūtne man ir pilnīgi nesaprotama) lietas labā neko daudz paveikt diemžēl neizdevās – lai gan filma noteikti ir labāka par Vilknadža pirmajiem solo piedzīvojumiem, kuri brīžiem bija tik letarģiski, ka gribējās raudāt, tā tomēr ir pārāk apmulsusi un saraustīta, lai sagādātu patiešām baudāmas pāris stundas kinoteātrī. Lasīt tālāk

Pacific Rim (2013) 1

Skatoties Pacific Rim, ir ļoti viegli iedomāties, kā Giljermo del Toro un pārējie filmā iesaistītie ir bērnībā spēlējušies ar savām rotaļlietām, atveidojot briesmīgu robotu cīņas ar tikpat briesmīgiem monstriem. Noteikti tikai reti kurais to kādreiz nebūs darījis (arī meitenes – tā vis nav, ka mūs tikai bārbijas interesē*). Tāpēc tos, kuri vēl atceras, cik jautri bija šādi spēlēties (vai arī dara to vēl joprojām – jo kāpēc gan ne?), filmas laikā vai nu pārņems totāla svētlaime, redzot savas fantāzijas grandiozā izpildījumā uz ekrāna, vai arī drūma greizsirdība, ka kāds ir ticis pie tik milzīgām rotaļlietām un ka tas kāds neesi tu pats/i.