Recenzija

"Man of Steel" (2. daļa), nedaudz Čeibona un citi tamlīdzīgi, puslīdz ar tēmu saistīti nieki 3

Tātad, bez liekām ceremonijām, turpinot par Supermenu – kāpēc Man of Steel, manuprāt, ir fantastisks veikums. Uzreiz brīdinājums – ja iepriekš pļāpāju samērā vispārīgi, tad te būs gigantiski spoileri, tāpēc filmu neredzējušajiem tālāk lasīt neieteiktu (ja vien, protams, nav perversas vēlmes uzzināt kāda cita detalizētu filmas interpretāciju pirms skatīšanās – tādā gadījumā: laipni lūgti līdz ar pārējiem).

Man of Steel (2013) 1

Vispirmām kārtām gribu pateikt, ka, tā kā man ir gandrīz vairāk kā 50 ložu punkti (pēc atkārtotas noskatīšanās uzradās vēl pāris atzīmēšanas vērtas detaļas), kurus kaut kādā formā vēlos pieminēt, un ietilpināt to visu vienuviet būtu teorētiski iespējami, bet nežēlīgi (nezinu gan pret ko, pret Visumu?), tad savus vervelējumus sadalīšu divās daļās – šeit bez spoileriem un vispārīgāk, bet vēlāk ļoti spoilerīgi un detalizētāk. Būtībā – Man of Steel aizskāra kaut kādu tik ļoti jūtīgu stīgu manā dvēselē, ka es nespēju vien aizvērties par šo filmu. Paradoksāli, ja ņem vērā faktu, ka līdz šim Supermenis man bija mēreni vienaldzīgs. Kā tad Snaideram & Co. izdevās pārvērst mani ticīgajā?
Pirms ķeros klāt pie paša Supermeņa – paldies #kinoblogeriem par Man of Steel seansu! Un nesakiet, ka random trivia zināšanas neatmaksājas – Zeka Snaidera daudzskaitlīgie bērni man nopelnīja superīgu plakātu un stilīgāko pildspalvu! Bet, ok, Supermens.

World War Z (2013) 0

Es nezinu, ko iesākt ar World War Z. No vienas puses, filma ir samērā pieklājīgs zombijgabals, no kura pa gabalu nevajadzētu turēties pat tādiem kā man, kuriem zombiji un viņu ~problēmas vienmēr ir bijušas vienaldzīgas. No otras puses, mani dzen ārprātā fakts, ka no Maksa Bruksa fantastiskās grāmatas, uz kuras teorētiski šī filma ir balstīta, pāri palikusi ir tikai vārga atblāzmas atblāzma. Ja filmai būtu bijis cits nosaukums, pilnīgi vienalga kāds, tikai ne World War Z, tai manās acīs būtu krietni lielāka vērtība. Bet tagad es patiešām nezinu, ko iesākt (ja šī nav izcila first world problem, tad es nezinu, kas pie tādām būtu pieskaitāms).

Iron Man 3 (2013) 1

Godīgi sakot, nabaga Toniju Starku pēdējā laikā biju kaut kā galīgi piemirsusi. Grandiozas cerības attiecībā pret viņa trešajiem piedzīvojumiem neloloju (jebkuram būtu ļoti grūti sekot The Avengers ōsomīgumam), jāpiepluso vēl klāt bakalaura drāmas un ģībšanu Man of Steel, Elysium treileru un citu brīnumu dēļ, kā visa rezultātā trešo Aironmeni gaidīju, bet varbūt ne tik histēriski kā dzelzs puišelis to būtu pelnījis. Vēl viens jautājums, kas skanēja galvā, bija – vai pēc jau pieminētajiem Avendžeriem Tonijs pats par sevi vispār vēl var būt interesants? Izrādās, ka var un kā vēl. Šeina Bleka režisētā filma ir pārsteigumu pilna, sagādājot neprātīgi daudz jautrības, un tā kalpo kā lielisks iesākums Marvel otrajai fāzei.

Jack the Giant Slayer (2013) 0

Ar Džeku milžu bendi ir tā dīvaini – it kā ļoti gribētos, lai filma patiešām patīk, bet tā īsti tomēr nesanāk. Visi veiksmei nepieciešami elementi it kā būtu – labi zināms, bet aizraujošiem piedzīvojumiem bagāts stāsts, simpātiski aktieri, pienācīgi datorefekti utt utjpr. Bet… tas viss kopā īsti nelīmējas. Finansiālā ziņā filmai līdz šim ir gājis diezgan bēdīgi, arī atsauksmes nav bijušas tās jūsmīgākās – tik bēdīgi ar filmu gan, manuprāt, viss tomēr nav. Jack the Giant Slayer ir savi plusiņi, bet tāda īsta piepildījuma un gandarījuma sajūta pēc filmas noskatīšanās tomēr izpaliek.

Oz the Great and Powerful (2013) 0

Oz the Great and Powerful sagādāja nelielu pārsteigumu – filma izrādījās pat labāka nekā es biju cerējusi. Varbūt, ka manai labvēlīgajai attieksmei pret Sema Reimi veikumu pamatā ir fakts, ka man nav nekādu siltu jūtu pret 1939. gada klasiku The Wizard of Oz – vienkārši nekad neesmu redzējusi šo filmu. Taču ar Laimena Frenka Bauma radīto pasauli esmu pazīstama jau kopš bērna kājas – kad piecu gadu vecumā gulēju slimnīcā ar plaušu karsoni, tieši viņa stāstus par Oza zemi man mamma lasīja priekšā no pelēcīgās, droši vien, ka katram zināmās “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatu sērijas.* Un, manuprāt, Varenais no Oza zemes, lai gan pieklibo scenārijā, to kompensē ar vizuālu krāšņumu un brīnumu sajūtu, kas atsauca atmiņā sen nelasītos, bet mīļos stāstus.

Great Expectations (2012) 5

Maika Ņūela mēģinājums ekranizēt vienu no Čārlza Dikensa pazīstamākajām grāmatām – Lielās Cerības – ir viens no tiem gadījumiem, kad vienādojums ir sašķobījies un summa ir sanākusi mazāka nekā atsevišķu saskaitāmo vērtība.  Uz papīra it kā netrūkst nekas – ir gan labi aktieri, gan klasisks pamatmateriāls, skaistas kleitas un netīra Londona. Taču, saliekot to visu kopā, kaut kā tomēr pietrūkst, kā rezultātā filmas laikā ne vienu reizi vien neizpratnē ir jāsarauc uzacis vai, vēl ļaunāk, garlaicībā jānožāvājas.

Beautiful Creatures (2013) 3

Daiļās būtnes ir kārtējais Holivudas piedāvātais young adult* romāna ekranizējums, kas, lai gan filmas veidotāji par visām varītēm centīsies no salīdzinājuma izvairīties, ir ļoti tuvs nu jau bēdīgi slavenajai Krēslas sāgai. Uzreiz gan jāsaka, ka Beautiful Creatures man, personīgi, simpatizē nedaudz vairāk – lai gan filma brīžiem, cenšoties aizmukt no Krēslas, pamanās apriņķot visus 360 grādus, beigās neapzināti nonākot tajā pašā punktā, no kura centās izvairīties, to vismaz nepavada baiss perversijas un dumju ideju slānis, kādu tās garīgajā radiniecē ir pārpārēm. Atkārtojot jau ierasto un pāržļembāto sižeta līniju, Daiļās būtnes sev noteikti atradīs mērķauditoriju, bet diez vai liks kādam jaunam skatītājam pa galvu, pa kaklu mesties iekšā šāda tipa stāstu piedāvātajās burvībās.

Zero Dark Thirty (2012) 1

Ar Zero Dark Thirty, vismaz man personīgi, ir tā sarežģīti. No vienas puses, Ketrīnas Bigelovas filma ir ļoti pieklājīgs, aizraujošs trilleris, kas skatītāju savos notikumos iesūc praktiski no pirmajiem kadriem. Taču no otras puses, pēc filmas noskatīšanās sajūtas bija ļoti neomulīgas, jo doma, ka ar tevi nupat kāds ir manipulējis, neatstājās vēl ilgu laiku. Pāris diskleimeri pirms ķeros pie lietas: pirmkārt, lai gan filmas galaiznākums visiem ir ļoti labi zināms, tiem, kas to vēl nav redzējuši, iesaku tālāk lasīt piesardzīgi, jo var tik izspoilota filmas gaita, kas šajā gadījumā ir krietni svarīgāka par beigām. Un, otrkārt, manas problēmas ar filmu ir ļoti lielā mēra saistītas ar, saukšu tās par, “ārpus-ekrāna ķēpām” – respektīvi, kontekstu, no kura izbēgt ir ļoti grūti. Es saprotu, ka tas nav ārkārtīgi taisnīgi, bet, ja filma tiek veidota par šādiem notikumiem, turklāt salīdzinoši neseniem, tad šis diskusiju krupis ir vien jānorij.

Hansel & Gretel: Witch Hunters (2013) 0

Par Hansel & Gretel: Witch Hunters šausmu stāstus bija nācies dzirdēt jau labu laiciņu – filma it kā esot patiešām briesmīga. Arī filmas pirmizrādes datuma maiņa šajā gadījumā ne par ko labu neliecināja. Taču izrādās, ka šoreiz taisnība ir bijusi tām, krietni klusākajām balstiņām, kuras tomēr apgalvoja, ka šī Ansīša un Grietiņas pasakas variācija nav nemaz tik zemē metama. Jā, protams, lai gan ne bez saviem ievērojamiem trūkumiem, Tomija Virkolas filma tomēr spēj piedāvāt gana jestru izklaidi, lai neliktu nožēlot gājienu uz kino.