Recenzija

The Cabin in the Woods (2012) 0

Vispirms jau ieteiktu tiem, kas filmu nav redzējuši, tālāk par šo teikumu nelasīt – lai gan spoileri būs tikai behind-the-cut, vislabāk būtu filmu skatīties, nezinot pilnīgi neko (patiesībā pat treileri ir labāk neredzēt). Kad pirmoreiz redzēju The Cabin in the Woods treileri, diezgan loģiski izsecināju, ka tā noteikti nebūs filma man, jo mani nekad īpaši nav aizrāvusi iespēja nolūkoties, kā viens pēc otra tiek zvērīgi nogalināti jaunieši, kuri, protams, katrs ir viskaitinošākā klišeja, kādu vien var iedomāties. Taču pēc tam parādījās pāris atsauksmes, kurās tika apgalvots, ka The Cabin in the Woods patiesībā esot kas krietni asprātīgāks un inteliģentāks nekā varētu likties pirmajā acu uzmetienā, un to noteikti esot vērts redzēt, tikai nedrīkstot sev filmu izspoilerot, jo tad zudīs viss skatīšanās prieks. Katrs nākamais redzētais vai dzirdētais viedoklis pauda tieši to pašu domu – filma esot lieliska, bet nekādā gadījumā nedrīkst mēģināt uzzināt, kas filmā patiesībā notiekot. Tā nu es ļoti kārtīgi un centīgi izvairījos no filmas detalizētām recenzijām, zināju tikai to, ka filmas autori Drū Godards un Džoss Vīdons pamatīgi apsmejot pēdējā laika šausmu filmas un apgriežot visu šo žanru kājām gaisā. Diemžēl izrādās, ka pat zinot tik maz, zināju par daudz, jo filma, lai gan nenoliedzami aspratīga un idejiskā ziņā ļoti oriģināla, tomēr sagādāja nelielu vilšanos. Un nu vēlreiz silts ieteikums The Cabin in the Woods neredzējušajiem tālāk gan labāk nelasīt. Lasīt tālāk

21 Jump Street (2012) 0

Pirmajā acu uzmetienā 21 Jump Street var izskatīties pēc tipiskas, samērā pretīgas un galīgi nesmieklīgas komēdijas, ar kādām vienmēr ir tikuši piepludināti kinoteātru ekrāni. 21 Jump Street bija visi priekšnoteikumi tam, lai tā smagi izgāztos – pirmkārt, tā ir balstīta uz seriāla, kuram ir daudz pielūdzēju, otrkārt, galvenajās lomās ir aktieri, kuru filmas ne vienmēr ir tās labākās vai smieklīgākās (jo īpaši tas attiecināms uz Čaningu Tatumu – to, kā es izturēju līdz beigām G.I. Joe, es laikam nekad nesapratīšu), treškārt, filmas uzstādījums – divi policisti pārinieki dodas slepenā misijā – jau ir redzēts neskaitāmas reizes, un šādi varētu turpināt vēl un vēl. Un tieši tāpēc, ka bija tik daudz šo potenciālo klupšanas akmeņu, filma, kurai izdodas ar tiem tikt galā veiksmīgi, ir tik neparasti labs pārsteigums – tā ir asprātīga, dauzonīga un ļoti, ļoti bezkaunīga.  Lasīt tālāk

Haywire (2011) 0

Haywire gadījumā gribas vilkt dažas paralēles ar Contagion. Pirmkārt, protams, abas filmas ir režisējis Stīvens Soderbergs. Gan Haywire, gan Contagion ir filmas, kuras katru var novietot ļoti specifiska žanra plauktiņā. Abās filmās Soderbergs ir sapulcinājis visdažādākos aktierus, kuri ir bijuši ar mieru filmās pavīdēt uz pavisam neilgu brīdi. Tāpat arī abas filmas šķiet kā Soderberga izpatikšana pašam savām kaprīzēm, jo gan Haywire, gan Contagion izskatās, ka ir tapušas katra no savas konkrētas idejas, kura režisoram ir ienākusi prātā, atstājot to ļoti vienkāršotā formā, nemaz necenšoties domu paplašināt. Bet, ja Contagion par spīti dažām problēmām, tomēr bija izklaidējoša un domāt liekoša filma, tad Haywire ir diezgan neinteresants veikums, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta tikai un vienīgi tam, kā viena sieviete pamanās nežēlīgi piekaut veselu baru vīriešu.  Lasīt tālāk

John Carter (2012) 1

John Carter ir filma, kura mani ir dziļi mulsinājusi kopš pirmās reizes, kad par to izdzirdēju. Disney šīs filmas veidošanā ir izgrūduši fantastiskus naudas apmērus (summas svārstās no 200 miljoniem ASV dolāru līdz pat 300 miljoniem, kas ir prātam neaptverami), un filma ir balstīta uz 100 gadus vecas grāmatas, par kuru es līdz šim nekad dzīvē nebiju dzirdējusi (kaut gan, kā izrādās, Džonam Kārteram fanu netrūkstot). Treileri pārāk nepārliecināja, bet tomēr kaut kāda ziņkārība par to visu man bija. Tāpēc devos izlūkot, kas tad īsti tas Kārters ir un ko viņš grib. Mani sagaidīja pilnīgs un galīgs ārprāts. Lasīt tālāk

This Means War (2012) 0

This Means War ir filma, kura sagādā lielu vilšanos. Lai gan diez vai kāds dosies to skatīties ar cerībām ieraudzīt vislabāko filmu pasaules vēsturē, treileri tomēr solīja, ka izklaidei un jautrībai tajā varētu plūst pāri malām. Diemžēl This Means War ir garlaicīga, pavisam neasprātīga un, kas ir pats ļaunākais, tik ļoti iepriekšparedzama. Lai gan galvenajās lomās ir lieliski aktieri, pat viņi nespēj neko iesākt ar bezsakarīgo scenāriju un muļķīgajām situācijām. This Means War turklāt var piepulcēt tām filmām, kuras visus savus labākos momentus ir salikušas treilerī – ja tas ir redzēts, tad diez vai vispār ir jēga filmu skatīties, jo tā ir vienkārši pusotras stundas garumā izstiepta reklāma, kas neko atmiņā paliekošu nepiedāvā.  Lasīt tālāk

Hugo (2011) 1

Pirms Oskaru ceremonijas, kuru man šogad bija tas prieks skatīties kinoteātrī Forum Cinemas, tika rādīta filma – pārsteigums. Tā bija Martina Skorsēzes Hugo, kuru ar milzīgu nepacietību biju gaidījusi atnākam pie mums jau sen, bet beigu beigās izrādījās, ka Hugo pie mums rādīts netiks vispār, un šis fakts lauza manu sirdi tūkstošiem gabaliņos. Tāpēc prieks un sajūsma par to, ka šo filmu tomēr izdevās redzēt kinoteātrī, turklāt vēl 3-D (kuru principā gan nemīlu, bet par šī efekta pielietojumu Hugo bija dzirdētas tikai labas atsauksmes, tādēļ gribējās to izbaudīt), bija vienkārši neaprakstāms. Un pats labākais ir tas, ka Hugo ir viena no visfantastiskākajām filmām, kādu jebkad esmu redzējusi. Filma, kura ir balstīta uz neticami lieliskās Braiena Selznika grāmatas The Invention of Hugo Cabret, ir pasakaini skaista un sirsnīga mīlestības vēstule… kino. Ja Hugo būtu jāapraksta tikai vienā vārdā, tad tas būtu “maģisks”. Bet tā kā īsi izteikties nemāku un uzskatu, ka Hugo ir pelnījis visgarākās slavas dziesmas, brīdinu, ka tālāk sekos pielūgsmes pilns, grafomāna cienīgs ārprāts.  Lasīt tālāk

My Week with Marilyn (2011) 0

Nu, grūta tā dzīve slavenībām. My Week with Marilyn sniedz ieskatu Merilinas Monro ikdienā, parādot, ka aiz spožās ārienes tomēr slēpjas cilvēks – tāds pats, kā mēs visi, ar problēmām, priekiem, skumjām un pārdzīvojumiem. Tikai atšķirībā no parasta ierindas pilsoņa, Monro dzīve ar visiem tās kāpumiem un kritumiem tika dokumentēta ik uz soļa. My Week with Marilyn ir ļoti simpātiska filma, kura man patiešām patika, bet par spīti tam, tā tomēr ir diezgan vienkārša un samērā tukša filma, kuras galvenā vērtība ir Mišela Viljamsa – viņa spīdoši atveido vienu no viszināmākajām personībām pasaulē.  Lasīt tālāk

The Iron Lady (2011) 0

The Iron Lady ir filma, kas it kā stāsta par Margaretu Tečeri, bet tā īsti par viņu neko arī nepasaka. The Iron Lady it kā izmisīgi cenšas saprast Tečeri, parādot viņu ļoti labvēlīgā gaismā, jebkādu kritiku par viņas darbībām un politiskiem lēmumiem noliekot malā (tā ir arī lieta, kas visbiežāk tiek pārmesta filmai, it īpaši no Lielbritānijas skatītājiem, kuri Tečeres valdīšanas laiku piedzīvoja paši uz savas ādas – Tečere ir ļoti pretrunīgi vērtēta persona valsts vēsturē). Tomēr režisore Filida Loida (vislabāk droši vien zināma kā Mamma Mia!, kas ir viens no maniem guilty pleasure, režisore) kopā ar Merilu Strīpu nepiedāvā neko, kas liktu skatītājam saprast un izprast Tečeri un viņas politiku. Galvenokārt tā ir scenārija vaina, kurš ir ļoti haotisks un saraustīts, bez skaidras izpratnes, ko tieši par šo politisko figūru būtu vērts teikt. Lasīt tālāk

Tinker Tailor Soldier Spy (2011) 0

Tinker Tailor Soldier Spy ir ļoti lēna filma, kas piespiež savu skatītāju kustināt savas pelēkās šūniņas. Uz Džona Lekarē grāmatas balstītā filma var lepoties ar fenomenālu aktierspēli no visiem tajā iesaistītajiem, perfekti ieturētu stilu, un beigās tā spēj skatītājam sagādāt fantastisku gandarījumu, ja ir izdevies izsekot līdzi visām mahinācijām un savērptajiem intrigu tīkliem. Gerijs Oldmens paveic apbrīnojamu darbu ar minimāliem līdzekļiem, un par Džordža Smailija (laikam ironiskāku uzvārdu grūti būtu piemeklēt) tēlojumu ir izpelnījies arī nomināciju Oskaram.  Lasīt tālāk

The Ides of March (2011) 0

Droši vien, ka ikviens, kas dodas skatīties The Ides of March, būs redzējis filmas plakātu, kurā Raiens Goslings, turot daļai savas sejas priekšā žurnāla vāku, it kā saplūst vienā tēlā ar Džordžu Klūniju. Plakātu pavada sauklis: “Vai šis vīrs būs mūsu nākamais prezidents?” Tikai pēc filmas noskatīšanās plakāta patiesā ideja kļūst pavisam skaidra. The Ides of March pierāda, ka ikviens ir uzpērkams un gatavs nodot savus principus, lai cik arī perfekts neizskatītos no ārpuses. Džordžs Klūnijs ir izveidojis filmu, kura ir pietiekami aktuāla, aizraujoša un intrigu pilna, lai gan filmas vēstījums ir diezgan drūms un atklāts. Lasīt tālāk