Cosmopolis (2012) 0

Šoreiz (pārmaiņas pēc) manas pārdomas par filmu būs diezgan īsas. Tas tāpēc, ka man patiešām nav nekā daudz ko teikt par Deivida Kronenberga Cosmopolis. Pavisam godīgi atzīšos – es filmu nesapratu. Man tā likās kā juceklīgs mistrojums, kurā nevienam no iesaistītajiem nav ne mazākās nojausmas, ko tieši Kronenbergs cenšas panākt. Ir sajūta, ka kaut kur it kā slēpjas kāds mesidžs par mūsdienu kapitālistisko sabiedrību, bet es to galīgi neuztvēru. Traucēja arī filmas absolūti nenosakāmais tonis – brīžiem gribējās smieties, bet kāpēc neviens no nedarīja? 

Pieļauju, ka viena no problēmām man ir tā, ka es nekad neesmu jūsmojusi vai vispār īpaši sapratusi Kronenbergu. Kamēr citi ģībst A History of Violence un Eastern Promises dēļ, man šīs abas filmas bija mēreni vienaldzīgas, neizraisot nekādas simpātijas (jā, atzīstos, man nepatika Eastern Promises – come at me, bro). A Dangerous Method knapi nomocīju līdz galam, galvenokārt Maikla Fasbendera dēļ, bet ar agrāko Kronenberga daiļradi īpaši pazīstama neesmu. Varbūt, ka kvēliem viņa faniem Cosmopolis liksies pati pilnība, bet mani par viņa pielūdzēju šī filma noteikti nepadarīja.

Cosmopolis ir filma, kurā kāds nepārtraukti runā, turklāt runā ļoti teorētiskos un abstraktos līmeņos, lietojot terminoloģiju, kura šādā tempā pilnībā paslīd garām, pārvēršot dialogus nesaprotamos filozofējumos. Filma seko Ērikam, kurš sev vien zināmu iemeslu dēļ ir ieņēmis galvā, ka viņam ir nepieciešams nogriezt matus, tāpēc viņš arī iesēžas savā ūberapgreidotajā limuzīnā un dodās cauri pilsētai pie sava friziera, pa ceļam satiekot dažādus paziņas un kolēģus. Katrs no tiem ir citādāks, ar katru no tiem Ērikam ir kādas īpašas attiecības, bet ar visiem viņš nododas, vismaz man, visnotaļ neizprotamām pārdomām un spekulācijām par cilvēci, laika un naudas izpratni utt. Bija pāris brīži, kad likās, ka kaut kur pazib kāda interesanta ideja, pie kuras varētu pieķerties, bet tai uzreiz tiek pārbraukts pāri.*
Vienīgais, kas bija patiešām interesants šajā filmā, bija Roberta Patinsona tēlojums. Lai gan šis aktieris nekad manas simpātijas nebija izpelnījies, Cosmopolis viņš bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc filmu noskatījos līdz galam. Filmā viņš ir pārsteidzoši harizmātisks, un viņa smīniņš šķiet lieliski piemērots Ērika lomai. Par pārējiem aktieriem neko daudz piebilst nevar, jo viņi visi pazib filmā uz pāris minūtēm, pēc tam pazūdot uz neatgriešanos – vienīgais izņēmums ir Sāra Geidone Ērika sievas lomā, kuras ainas ar Patinsonu ir arī vienas no interesantākajām filmā. (Ilgi nevarēju saprast, kur šī aktrise jau ir redzēta, kad pēkšņi pār mani nāca apskaidrība – viņa parādījās arī iepriekšējā Kronenberga filmā A Dangerous Method, atveidojot Fasbendera tēlotā Junga sievu.)
Kopumā – filma noteikti nebija domāta man. Varbūt, ka kādam patiks, kāds tur droši vien saskatīs ļoti melnu komēdiju, kāds ģeniālas idejas, bet man tas noteikti neizdevās.
* Turklāt, lai gan pie tā ne mazākajā mērā nav vainīgs ne Kronenbergs, ne kāds cits no filmas veidošanā iesaistītajiem, brīžiem uzmanību ārkārtīgi novērsa filmas katastrofāli draņķīgais tulkojums. Ja filmai ir titri, tad diemžēl nevaru tos nelasīt, un Cosmopolis gadījumā neatbilstību starp to, kas tika teikts, un to, kas bija rakstīts titros, kā arī vienkārši elementāru stila un gramatisko kļūdu bija tik daudz un tik briesmīgas, ka brīžiem acis izbrīnā iepletās. (Dieva mīlestības vārdā – vārds “DĒĻ” ir jālieto teikuma beigās, e.g., “dēļ viņa”, “viņa dēļ”!) Lingvistisko kretīnismu (sic Guna) nevaru sev izslēgt ārā.