Dark Shadows (2012) 0

Es ļoti, ļoti gribēju, lai Dark Shadows man patiktu. Bija visi priekšnoteikumi, lai filma būtu lieliska – Tims Bērtons kārtējo reizi strādā kopā ar Džoniju Depu (ja abi trāpa uz pareizās nots, tad parasti rezultāts ir lielisks), sapulcinājis vēl daudzus interesantus aktierus, filmas pamatā ir īpatnēja ideja, Bērtonam tik iemīļotais spocīgi gotiskais stils utt. Tāpēc ir žēl, ka filma beigu beigās ir pilnīgi nekāda. Tajā ir pāris amizanti mirkļi, pāris spocīgi mirkļi, pāris absurdi mirkļi, bet nekas no tā visa nešķiet sasaistīts nekādā loģiskā vai sakarīgā stāstā. 

Skatoties filmu, brīžiem šķita, ka Tims Bērtons un Džonijs Deps abi divi ir iestrēguši kaut kādā mistiskā laika cilpā, no kuras netiek ārā, un tikai turpina atražot vienas un tās pašas filmas ar vieglām variācijām. Ar Dark Shadows Bērtons nepiedāvā pilnīgi neko jaunu, liekot domāt, ka vienīgais iemesls, kāpēc filma ir veidota, ir bijis iegansts abiem draugiem kārtējo reizi sastrādāties un lieliski pavadīt laiku. To, ka aktieriem un režisoram ir gājis jautri, apšaubīt nevar, bet gribētos, lai pēc tam ir jautri arī skatītājiem, kuri ir devušies uz šo filmu.

Tā kā ar seriālu, uz kura filma ir balstīta, pazīstama neesmu, nevaru spriest par to, cik veiksmīga ir izdevusies šī adaptācija, bet Dark Shadows piemīt tāda viegla seriālīga noskaņa. Galvenokārt tas ir lielā darbojošos varoņu daudzuma dēļ, kur katrs ir apveltīts ar savām unikālajām problēmām, kuras visas kārtīgi atrisināt ~2 stundu laikā ir diezgan pagrūts uzdevums. Tāpēc sižets šķiet diezgan saraustīts un brīžiem vienkārši nesaprotams. Visu laiku kaut kas notiek, bet notikumiem tiek pārbraukts pāri vienam pēc otra, nedodot laiku saprast, kas pirms tam bija īsti noticis. Turklāt daudzas epizodes šķiet pilnīgi liekas – filma patiesībā mierīgi varētu iztikt bez Džonija Lī Millera atveidotā varoņa, arī Helenas Bonemas Kārteres dakteres sižeta līnija ir aiz viņas spilgti oranžajiem matiem pievilkta. Tikmēr potenciāli interesantākiem tēliem, piemēram, Hlojas Morecas atveidotajai tīneidžerei, netiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības. Filmā praktiski nekas nenotiek loģiskas notikumu secības rezultātā – sižets met loku lokus, bet tas atgādina bērna untumus: tagad izdarīsim šādi, lai notiktu šādi, iemetīsim šeit to, lai notiktu tā utt. Tas ir nevis viengabalains, loģiski izkārtots stāsts, bet gan vairākas it kā amizantas situācijas sarindotas viena otrai blakus, visu diezgan pavirši salīmējot kopā.
Filma diemžēl nav arī pārāk smieklīga. Jā, tajā ir daži joki, par kuriem var smieties līdz asarām, bet tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, turklāt, jocīgā kārtā, visas amizantākās situācijas ir atrodamas filmas pirmajās 20 minūtēs.* Bērtons arī traģiskā kārtā izķēpā vienu no potenciāli lieliskākajiem jokiem ar Elisu Kūperu – viņa uznāciens varēja nākt kā histēriski smieklīgs pārsteigums, bet tā kā Kūpera vārds ir redzams sākuma titros (tāpēc šis nav uzskatāms par spoileri), tad viņa parādīšanās izraisa tikai pieklājīgu smaidu. Bērtons arī ik pa laikam cenšas veidot jokus ap Bārnabasu un viņa apjukumu, nonākot 20. gs. 70.-tajos gados, bet arī šīs situācijas sanāk diezgan neveiklas, kalpojot tikai un vienīgi tam, lai filma varētu parādīt, cik jocīgi tolaik viss bija. Turklāt viegli kaitina arī nekonsekvence – vienu brīdi Bārnabass nezina, kas ir televizors, bet tas viņam netraucē palīdzēt atjaunot apsīkušo ģimenes biznesu ar modernas fabrikas palīdzību.
Tajā visā kaut kur pazūd arī aktieri. Jau minēju, ka bez Džonija Lī Millera mierīgi varētu arī iztikt, Helēna Bonema Kārtere ir amizanta (kā jau parasti), bet neko pārāk interesantu nepiedāvā. Hloja Moreca ir krimināli izniekota, bet, kad viņa ir redzama uz ekrāna, filma nedaudz atdzīvojas. Ļoti simpātisks ir jaunais aktieris Gulivers Makgrats, bet arī viņam netiek daudz darāmā. Tikmēr Mišela Faifere un Džekijs Ērls Heilijs katrs tiek pie pāris brīžiem, kad paspīdēt, bet kopumā ir diezgan aizmirstami. Vienmēr ir liels prieks uz ekrāna redzēt Evu Grīnu, kuras spocīgais smaids ir perfekti piemērots Andželikai, un Grīna ir arī viena no lielākajām filmas veiksmēm. Viņas tandēms ar Džoniju Depu, kurš, lai gan neko īpaši jaunu nespēj piedāvāt, ir pietiekami interesants, ir tas, kas ik pa laiciņam liek filmai nedaudz uzdzirksteļot.
Kopumā Dark Shadows ir filma, par kuru var aizmirst praktiski jau brīdī, kad tu iznāc no kinozāles. Arī diezgan neinteresantās un iepriekšparedzamās beigas sagādā samērā lielu vilšanos – to vēl varētu piedot, ja ceļojums līdz šīm beigām būtu bijis aizraujošs, bet arī tas bija bāls un neizteiksmīgs. Tim, tu esi spējīgs uz ko labāku. Nākamreiz, pacenties vairāk.
* Gods, kam gods, gan jāatzīst, ka joks ar McDonald bija perfekts. Neko pielikt, neko atņemt. Neesmu nevienā McDonald spērusi kāju kādu pusotru gadu, un diez vai kādreiz tagad tas izdosies, nesākot ķiķināt.