Dawn of the Planet of the Apes (2014) 1

Kad pirms trim gadiem uz ekrāniem nonāca pirmā atdzimušās Pērtiķu planētas franšīzes filma, Rise of the Planet of the Apes, tā sagādāja nelielu pārsteigumu, izrādoties nedaudz negaidīti lieliska. Pat Džeimsa Franko slidenais ģīmis netraucēja un tīri labi iederējās jaunizveidotajā pasaulē. Protams, ka visvairāk uzmanības tomēr piesaistīja fantastiskais veids, kādā tika atveidoti stāsta nosacītie vaininieki – pērtiķi. Bez darba bija atstāti nabaga grima mākslinieki, kuru amatus ieņēma datoru spečuki, uz ekrāna liekot skraidīt pērtiķiem, kuri brīžiem izskatījās tik īsti, ka palika gluži neomulīgi. Ar lielu prieku jāsecina, ka pirmās filmas turpinājums ir izdevies pat vēl iespaidīgāks, turklāt to var attiecināt ne tikai uz darbības apjomiem, bet arī emocionālajām likmēm. Režisoru nomaiņa – no Ruperta Vaiata uz Metu Rīvsu – ir nākusi par labu, un Dawn of the Planet of the Apes ir viens no tiem patīkamajiem gadījumiem, kad sīkvels pamanās pārspēt oriģinālu.

Amizanti, bet brīžiem, skatoties Dawn of the Planet of the Apes, šķiet, ka kādām atbildīgajām personām pirmā filma varētu būt ļoti nepatikusi, jo Atmoda ir tik ļoti atšķirīga no pirmās filmas, ka varētu padomāt, ka tā cenšas norobežoties no kādas sākotnējās neveiksmes. Bet tā tam nevajadzētu būt, jo Rise of the Planet of the Apes paveica ļoti lielisku darbu. Tuvāk patiesībai varētu būt variants, ka Rīvss & Co ir vienkārši nolēmuši negulēt uz kādu citu iepriekš sasniegtajiem lauriem un lien cauri paši saviem brikšņiem. Džeimsa Franko kvēlākajiem faniem šeit nav ko meklēt – no pirmās filmas cilvēku personāžiem pāri palikušas ir tikai apputējušas videoierakstu bildes. Un, būsim godīgi, arī pirmajā filmā visus homo sapienus krietni aizēnoja pērtiķi, kuri otrajā filmā ir pilnīgā un absolūtā uzmanības centrā, cilvēkus atstājot otrajā un brīžiem pat trešajā plānā. Filma pavada krietni daudz vairāk laika, izzinot un pētot Cēzara izveidoto un pārvaldīto pērtiķu valstību, nekā iedziļinoties cilvēku problēmās, kavējoties pilsētā, kur plosās Gerijs Oldmens (arī viņa kaislīgākajiem faniem var sanākt viegla vilšanās, jo Oldmena fizionomija ekrānu pārāk bieži arī neizdaiļo). Ja pērtiķu savstarpējās attiecības un konflikti tiek ķidāti līdz pēdējai asaciņai, tad Džeisona Klārka ģimenes drāma salīdzinoši tiek tikai viegli ieskicēta (Klārks gan noteikti saņem cepumu, jo ir foršs un ir pelnījis pamatīgu kāpienu pa karjeras kāpnēm). Bet šeit arī slēpjas liela daļa filmas lieliskuma – Rīvsam, gandrīz ne aci nepamirkšķinot, ir pa spēkam likt skatītājiem vairāk just līdzi un pārdzīvot par pērtiķiem, kuru drāmas un kašķi ir krietni krāsaināki un interesantāki nekā mūsu pašu.

Priecē arī tas, ka Dawn of the Planet of the Apes nekautrējas pati no savām idejām un atļaujas būt “gudra” filma (t.i., vērtējot pēc vasaras blokbāsteru standartiem – nekāda filozofijas paraugstunda jau tā arī gluži nav). Apspēlētās tēmas ir gana nopietnas, brīžiem sasniedzot gluži vai politisku līmeņu kaislības. Nu jau pirms kāda laika izskanēja ziņas, ka Endijs Sērkiss plānojot veidot Džordža Orvela Dzīvnieku fermas ekranizāciju (ar motion capture tehnoloģiju, protams, kā gan citādi), bet man filmas laikā nācās uzdot jautājumu: “Kāpēc, Endij, tev tas vēl ir vajadzīgs?” Jo jau šeit ir apspēlēti gana daudzi Orvela darba elementi (pērtiķu bauslis “Ape shall never kill an ape” ir viegli pielāgota “No animal shall kill another animal”, bet “Apes together strong” šķiet kā Orvela pirmo divu baušļu apvienojums), kas liek šaubīties, vai tāda atsevišķa darba ekranizācija vispār būtu nepieciešama (ja nu vienīgi Endijam ir apriebies spēlēt pērtiķus un sagribējies izmēģināt spēkus, piemēram, cūkas vai zirga lomā). Nemaz nerunājot par rasisma un kādiem tik vēl ne mājieniem. Dawn of the Planet of the Apes, šķiet, ir arī vienas f-bumbas attālumā no stabila R reitinga, jo filma ir vienkārši brutāla – tā nav dzīvespriecīga vasaras pēcpusdienas izklaide. Pērtiķu līķi tiek šķaidīti no vienas ekrāna malas uz nākamo ar tādu sparu, ka brīžiem ir jāsaviebjas vieglās šausmās. Bērniem laikam tomēr nederēs.

Par filmas tehnoloģisko izpildījumu laikam nemaz neko nav pat vērts teikt – vienīgais, kas reizēm liek atcerēties, ka tie tomēr nav īsti pērtiķēni, kas bizenē pa ekrānu, ir tas, ka Cēzara sejā reizēm pavīd Endija Sērkisa vaibstu atblāzmas, liekot tam visam izskatīties vēl jo efektīgāk un arī baisāk. Pērtiķu mīmika nereti ir vēl ekspresīvāka nekā cilvēku aktieru veikums, un ar datoru veidotie tēli iekļaujas apkārtējā  vidē tik  brīvi, ka fakts, ka tie nav īsti, vienkārši tiek aizmirsts.

Ja ļoti grib, tad, protams, ka filmai var atrast arī trūkumus. Tā šķiet nedaudz par garu – lai gan pats filmas garums uz papīra nebūt nav bezcerīgas skumjas un “laikam no tās kolas seansa laikā jāatsakās” pārdomas uzdzenošs (2h 10 min), notikumu ir tik ļoti daudz, ka tā šķiet krietni garāka. Un, jā, varbūt varētu vēlēties ne tik viendimensionālus cilvēku tēlus, jo uz pērtiķu fona viņi izskatās krietni bedīgāki. Bet tie tomēr ir sīkumi, kam nevajadzētu nevienu atturēt no filmas noskatīšanās – šeit pozitīvo un slavējamo lietu ir krietni vairāk nekā trūkumu, un jācer, ka ar nākamo filmu augšupejošā līkne tiks turpināta. Pamati ir ielikti ļoti stingri.