Don Jon (2013) 0

don_jon

Džozefa Gordona-Levita lielā ekrāna debija režijā ir izdevusies gana veiksmīga, lai liktu lolot klusas cerības, ka šī nebūs viņa pirmā un pēdējā filma, ko mums būs iespēja redzēt uz lielajiem ekrāniem. Ar Don Jon Gordons-Levits ir ļoti prātīgi centies nokost tikai tādu gabalu, ko pats bez mokām varēs sakošļāt, necenšoties izveidot ārkārtīgi smagu vai eksistenciālas pārdomas raisošu filmu, tā vietā izvēloties ko jestru un enerģisku, taču pilnīgi bez jēgas vai kādas dziļākas domas filma arī nav. Don Jon ir simpātisks, diezgan drosmīgs un brīžiem ļoti smieklīgs stāsts, kurš nebaidās pakritizēt mūsdienu jauniešus un viņu delūzijas par pretējo dzimumu.

Dona Žuana kaislībās paša Gordona-Levita atveidotā Džona galvenā kaislība ir viņa porno atkarība – temats, ko pārāk bieži redzēt atainotu uz ekrāna nenākas. Šādas pikantas, bet patiesībā arī samērā drūmas tēmas (jo jebkura atkarība lēnām bendē dzīvi) izvēle ir diezgan liela uzdrīkstēšanās no Levita puses, taču viņš ar to tiek galā visnotaļ labi. Viņa kritika par jauniešiem, kuri ir savās galvās uzbūvējuši ilūziju pilis par to, ko viņi sagaida no pretēja dzimuma, balstoties uz izklaides produktos redzamajām muļķībām, ir diezgan asa – pārmetumus saņem gan puiši, gan meitenes. Džons nespēj veidot pastāvīgas attiecības ar meitenēm, jo viņas nekad nebūs tikpat labas kā pornofilmās redzētās, bet tikmēr Skārletas Johansones Barbara domā, ka puišiem ir jābūt gataviem atteikties no visa, lai tikai izpatiktu savām dāmām gluži kā tas notiek visās romantiskajās filmās – tā tad būs ~īstā mīla. Abiem diviem dzīve piespēlē rūgtas mācības, parādot, ka ne viena, ne otra varoņa iecienītās filmas nav gluži patiesās realitātes atspoguļojums.

Lai gan tas viss varbūt izklausās ļoti nopietni, Don Jon nav smaga filma. Gluži pretēji – tā šo tematiku apspēlē asprātīgi un enerģiski, piešķirot filmai patīkamu vieglumu. Gordons-Levits pasmīkņā gan par muļķībām, ar kādām jaunieši ir pieraduši barot savus prātus, gan par tukšo un ar sevi apsēsto Jersey Shore stila kultūru, gan par daudz ko citu. Par izsmalcinātu un neuzkrītošu šo satīru gan saukt nevar, bet nedomāju, ka tāds bija Levita mērķis. Filma ir skaļa un lecīga, sekojot sava galvenā varoņa piemēram. Savai debijai Levitam ir izdevies arī sapulcināt interesantu aktieru sastāvu – galvenajā lomā, protams, ir redzams viņš pats, izskatoties pēc The Situation sen zudušā dvīņu brāļa (fakts, ka es acīmredzot zinu, kā to Jersey Shore stāru sauc, mani skumdina), un Levita izmisīgo vēlmi distancēt pašam sevi no šī diezgan kretīniskā personāža var manīt. Viņam palīgos ir nākusi Skārleta Johansone, lieliski izklaidējoties stereotipiskās seksbumbas lomā, kā arī Džuliana Mūra, kura šķiet ir pārmigrējusi no The Kids Are All Right uz Don Jon, pa ceļam tikai pārvēršoties heteroseksuālē. Paša Džona ģimene sastāv no patriarha Tonija Danzas, mazbērnus alkstošās mātes Glennes Hedlijas izpildījumā, kā arī no Džona māsas, kuru ļoti smieklīgi nospēlē Brī Larsone par spīti tam, ka viņa filmā nepasaka gandrīz ne vārda.

Gordons-Levits orķestrē visu pasākumu ar diezgan drošu un pārliecinātu roku – filma uzreiz cenšas ieiet zināmā ritmā, uzstādot un parādot Džona ikdienu. Tāpēc brīžos, kad šajā rutīnā ieviešas kādas variācijas, iedzirkstas filmas humors, un pārmaiņas Džona pasaules uztverē ir pamanāmas uzreiz. Filmas enerģiskā dzīšanās uz priekšu un iepriekš minētā Levita it kā lielā pārliecība pār saviem spēkiem reizēm, šķiet, nedaudz maskē viņa šaubas – līdzīgi kā kautrīgi cilvēki reizēm mēdz kļūst skaļākie un uzstājīgākie, lai slēptu savas drosmes trūkumu, tā zem Dona Žuana bravūras varbūt nedaudz slēpjas vēlme paslēpt iespējamās pieredzes trūkuma režijā sekas. Taču filmai šī in your face attieksme un sakāpināta klaigāšana piestāv, tāpēc tā nav problēma.

Filma ir diezgan īsa, tāpēc tai noteikti nevajadzētu paspēt auditorijai apnikt. Šis varbūt pat ir viens no retajiem gadījumiem, kad filma varētu būt nedaudz garāka – tas ir attiecināms uz beigām, kas šķiet diezgan sasteigtas. Don Jon galvenā problēma ir tā, ka pirmo stundu un kādas 15 minūtes, tā ļoti droši soļo pa taciņu, ko sev pati ir nospraudusi, bet pēdējā brīdī saprot, ka laika vairs nav palicis daudz, tāpēc veikli visi gali ir jāsavelk kopā, kas sanāk nedaudz haotiski. Filma nedaudz atgādina situāciju, kad skolā, rakstot kādu eseju vai domrakstu, tu tik ļoti iedziļinies savos fantastiskajos argumentos un iztirzājumos, ka brīdī, kad skolotāja pabrīdina, ka līdz stundas beigām ir atlikušas 5 minūtes, iestājas panika, kā noslēgt un rezumēt savu garadarbu. Don Jon beigas šķiet nedaudz sasteigtas, laupot tām zināmu ticamības momentu – ja noslēgums būtu izdevies nedaudz veiklāks, tad filma būtu vēl baudāmāka.

Taču kopumā Don Jon liek cerēt, ka šī nebūs pēdējā reize, kad Gordons-Levits stāsies kamerai otrā pusē. Ambīcijas viņam noteikti netrūkst, un, kā rāda Don Jon, par prasmju un interesantu ideju trūkumu sūdzēties arī nevarētu.