Elysium (2013) 0

Ak, Nīl, Nīl, Nīl. Tu mani esi nostādījis baigās dilemmas priekšā – es īsti nezinu, kā lai novērtē Elysium. Elizejā kaut kas līdz galam kopā nelīmējas – un plīsuma vietas, kuras visas ir ar līmi notašķītas, ir uzkrītoši redzamas. Elysium ir viena no tām filmām, kuru skatoties, gribot negribot, ir jājautā, cik liela daļa filmas varētu būt palikusi mētājamies uz montāžas telpas grīdas. Jo, lai cik arī lielisku un fascinējošu pasauli Blomkemps nebūtu uzbūvējis, filmas laikā rodas neskaitāmi daudz jautājumu par to, kā tā strādā. Ar to es negribu teikt, ka vēlos, lai man viss tiktu izburtots vārdu pa vārdam (skat. Oblivion, kur Toms Krūzs filmas sākumā vārās kādas 10 minūtes, izskaidrojot visu līdz pēdējam sīkumam, ekspozīcijas stafeti vēlāk nododot citiem, un beigās tāpat ir ???), bet miglainu blāķu filmas ainavā bija nedaudz par daudz.

Skatīties Elysium brīžiem ir kā spēlēt kādu spēli, kur tikai viens no dalībniekiem zina noteikumus, kamēr pārējie ir spiesti taustīties tumsā un lavierēt. Blomkemps ik pa brīdim dod kādus mājienus, šķietamus paskaidrojumus par viņa pasaules “kā” un “kāpēc”, bet tie ir izmētāti šur un tur, neveidojot skaidru bildi. Jautājumu par filmas iekšējo loģiku ir ļoti daudz, un diemžēl daudzi no tiem nav jautājumi, par kuriem būtu interesanti spekulēt pēc filmas ar draugiem un domubiedriem – tie ir jautājumi, kuru atbildes būtu filmu padarījušas krietni saprotamāku. Katra filma nāk ar savu devu suspension of disbelief, taču šo skatītāju uzticību un vēlmi “spēlēt pēc taviem noteikumiem” nedrīkst sākt nedaudz ļaunprātīgi izmantot – noteikumi ir jāpaskaidro, lai spēle būtu godīga.Problēma ir arī filmas diezgan slinkie risinājumi – Blomkemps brīžiem sabāž klišeju klišejas galā, un tas attiecas gan uz notikumu pavērsieniem, gan uz tekstiem, kuri tiek norunāti. Tā rezultātā filmas sociopolitekonomiskā satīra (es filmu vairāk uztvēru tieši kā tādu, nevis draudpilnu brīdinājumu par nākotnes drūmumu) nereti sāk pārvērsties neapzinātā pašparodijā (piemēram, vienmēr skanošā klasiskā mūzika, kad mums tiek rādīts kāds Elizejas pilsonis, sāka kļūt viegli absurda). Pie tā daļēji ir vainojami arī filmas tēli, kuri vispārējā apjukuma rezultātā brīžiem kļūst dīvaini. Gandrīz katrs filmas personāžs kādā brīdī maina savu pozīciju vai skatījumu uz dzīvi par 180 grādiem praktiski bez jebkāda paskaidrojuma vai pamatojuma. Akcentu kokteilis arī lietas labā neko nepalīdz – tā ir tikai kārtējā jautājuma zīme par to, kā strādā Blomkempa pasaule (man, piemēram, tā arī nekļuva skaidrs, vai Elizeja ir domāta kā visas pasaules kopīgs projekts, par ko liecinātu šī runasveida dažādība, vai arī tas ir tikai Ziemeļamerikas lolojums – mēs redzam tikai Losandželosu un Elizeju, Džodijas Fosteres tēlotās sekretāres Delakūras akcents un franču valodas prasmes lika domāt par Kanādu, bet viņas retorika un tās norādes par Elizejas politisko uzbūvi, kuras tika sniegtas, atgādina ASV praksi. Taču ko tādā gadījumā tur darīja Dienvidāfrikas Krūgers?).

Lai gan no šīgada sai-fai-īgajām filmām, Elysium bija manis visgaidītākā, fakts, ka tā nebija gluži tas, ko es biju cerējusi uz ekrāna ieraudzīt, man tomēr nelika skriet mājās raudāt spilvenā.* Filmā ir gana daudz interesantu idejisku fragmentu, pie kuriem pieķerties par spīti tam, ka būtu gribējies, lai šīs domas tiktu nedaudz vairāk attīstītas un izpētītas. Kaut vai tikai ideja, ka par spīti absolūtajai labklājībai Elizeja tāpat ir atkarīga no proletariāta centības, jo pati nav spējīga neko saražot, ir gana fascinējoša pati par sevi (domājams gan, ka Elizejas gaišie prāti būtu bijuši spējīgi aizdomāties, ka tādā gadījumā darbaļaudis būtu jātur nedaudz lielākā komfortā, jo citādi viņiem vēlme dumpoties aug augumā, bet, nu, labi). Par spīti problēmām ar tēliem un to motivācijām Mets Deimons un lielākā daļa pārējo aktieru ir lieliski, un padara visu pasākumu baudāmu. Man jo īpaši simpatizēja mūžam nenovērtētais, bet vienmēr foršais Viljams Fihtners, kura dīvas cienīgais manierīgums bija neuzkrītoši fantastisks. Ķecerīgi gan jāatzīstas, ka es nebiju tik milzīgā sajūsmā par Šarlto Kopleja Krūgeru – lai gan fakts, ka Krūgers ir domāts kā pilnīgs un totāls psihopāts, ir nepārprotams, arī viņa tēlā kaut kas līdz galam kopā nelīmējās (jādomā, ka viņš, par spīti savai acīmredzami sadistiski nenormālajai dabai, vienmēr ir bijis diezgan efektīvs Elizejas aģents, taču viņa vēlme aizrauties ar nomācoši skumju un antiproduktīvu trash talkingu liek šos viņa talantus apšaubīt), un Kopleja tēlojums man, personīgi, neradīja vēlmi skriet un rakstīt petīciju Blomkempam par Krūgera spin-offu.

Elysium ir vērts redzēt arī kaut vai tikai, lai papriecētu acis – Blomkempam piemīt fantastiskas spējas radīt ticamu pasauli, kuru ir vienkārši interesanti novērot. Pārapdzīvotā un piemēslotā Zeme šeit patiešām izskatās pēc īsta elles cauruma, kura netīrību, karstumu un vispārīgo pretīgumu var gandrīz vai sajust. Tikmēr Elizeja, kas ir absolūts pretstats, ir izveidota kā idilliska paradīze. Lai gan pārāk daudz iespēju izpētīt Elizejas dizainu Blomkemps mums nedod, šie ieskati ir intriģējoši – ievērojiet kaut vai tikai to, ka praktiski jebkurā Elizejas telpā ir dažnedažādu augu pārpilnība (reizēm šķiet, ka sekretāre Delakūra vada operācijas mūžameža vidū, bet Maksa un Krūgera nežēlīgā cīņa birstošo ķiršu ziedlapiņu fonā veido savdabīgi skaistu kontrastu).

Par spīti tam, ka Elizeja brīžiem sarūgtina ar šķietami izniekoto potenciālu, filma būtībā nav slikta – tā ir gana aizraujoša, enerģiska un ar interesantām idejām pārpilna. Būtu tikai gribējies kaut šī interesanto ideju kombinācija kopumā būtu bijusi veiksmīgāka.

* Raudāt spilvenā (hiperbola!) man lika kas cits – spēcīgās galvassāpes, kuras radās Elysium laikā. Brīdinājums tiem, kuriem mēdz piemesties migrēnu lēkmes – Elysium beigu daļā spožo zibšņu un trīcošās kameras kombinācija man bija kā blieziens pa galvu ar beisbola nūju. Varbūt tāpēc arī esmu tik pūcīga attiecībā pret pašu filmu.