Gangster Squad (2013) 1

Gangster Squad it kā bija potenciāls kļūt par izcilu filmu – pamatstāsts ir intriģējošs, aktieri ir piemeklēti fantastiski, par naudas trūkumu arī žēlabas nebija dzirdētas. Tāpēc tiem, kas bija lolojuši diženas cerības saistībā ar šo filmu, vilšanās var iznākt pamatīga. Gangster Squad no nopietnības un kaut nelielas jēdzieniskas pilnības stāv ļoti tālu. Taču nenoliedzami ir tas, ka stils ir ieturēts nevainojams, kā rezultātā, par spīti neskaitāmajām muļķībām sižetā un tēlu attīstībā, es, personīgi, lieliski izklaidējos.

Patiesībā trauksmes zvaniem jau vajadzēja sākt zvanīt brīdi, kad tiek izlasīts filmas režisora vārds – lai cik ļoti man arī nebūtu patikusi Zombieland, Rūbens Fleišers tomēr tādu īstu pārliecību neiedveš. Vilkt paralēles ar Zombieland, starp citu, ir viegli – abas filmas ir amizanti, jestri nieki ar lieliskiem aktieriem, taču abas filmas ir aptuveni tikpat dziļas savās pārdomās un filozofijā kā peļķes pagalmā. Vēl viens diezgan aizdomīgs rādītājs tomēr bija tas, ka filmas pirmizrāde ASV traģisko notikumu Aurorā dēļ tika pārcelta uz janvāri a.k.a sava veida kino miskasti, kad tiek izrādītas filmas, kuras nevar iebāzt nekur citur un kurām pretenziju uz kaut kādu milzīgo atzinību nav.
Varbūt, ka lietu varētu uztvert nedaudz nopietnāk tad, ja Gangsteru mednieki nebūtu pārbāzti ar tik ļoti kliedzošiem sižeta caurumiem. Filmas otrajā pusē neviens vairs šķietami nemaz nepūlas kaut ko paskaidrot vai izskaidrot, jo, ja kāds to mēģinās darīt, tad viens paskaidrojums izraisīs veselu gūzmu citu jautājumu un problēmu. Kā viņi nonāk pie secinājumiem, kā viņi zina, ka attiecīgais varonis būs tieši tur tieši tajā laikā, un tamlīdzīgi jautājumi, šeit neuztrauc nevienu. Līdz smieklīgumam absurdie dialogi, kuri sastāv tikai no nodrāztām klišejām, ne nieka nepalīdz.
Ar visu to tad beigās ir jātiek galā aktieriem. Man, personīgi, simpātiskākais bija Džošs Broulins, kurš, par spīti tam, ka viņa tēls bija tik plakans kā papīra lapa un neizturami paštaisns, vismaz sagādāja filmai kaut kādu puslīdz stabilu pamatu, pie kā pieturēties. Raiens Goslings peld cauri filmai, pateicoties tikai un vienīgi savas personības (un izskata) šarmam*, kamēr pārēji no medniekiem katrs tiek pie savas līdz ārprātam vienkāršās sižeta blakuslīnijas, kuru pēc filmas atcerēties ir grūtības. Lai gan daudzi slavē Šona Penna tēlojumu, man viņa Mikijs Koens likās pilnīga karikatūra – pie vainas daļēji ir arī diezgan apšaubāmais meikaps, kā rezultātā daļu filmas nākas pavadīt pārdomās par to, kā Penns kaut ko redz zem savām liekajām uzacīm. Nabaga Emma Stouna ir diezgan nepiemērota savai lomai, bet patiesībā tas nav tik svarīgi, jo viņas tēls ir lielāks par lieku un nedara pilnīgi neko.
Taču, neskatoties uz visu kritiku, ko var veltīt šai filmai, es, kā jau minēju, izklaidējos lieliski. Gangster Squad tomēr beigu galā piemīt gana daudz bezkaunīga šarma, lai neliktu garlaikoties, un filmas stilu un atmosfēru nenovērtēt būtu grūti. Pāris ainas ar slow motion pielietojumu ir patiešām krāšņas, un filmas ritms ir gana sakarīgs, lai neliktu ne žāvāties, ne garlaikoties. Pat neskaitāmie unintentional hilarity momenti (kādu Gangster Squad ir pārpārēm) liek pasmaidīt, bet nekaitina.** Tāpēc, ja ir vēlme paskatīties uz kādu smuku nieciņu, Gangsteru mednieki tam noderēs. Sākt tajā iedziļināties un meklēt jēgu vai skaidrību gan nebūtu ieteicams.
* Starp citu – kā es iepriekš biju pamanījusies palaist garām viņa tik jocīgo balsi? Kad Goslings atvēra muti, man izbrīnā iepletās acis – tiešām nebiju to iepriekš ievērojusi.
** Mans personīgais favorīts bija brīdis, kad Goslinga varonis ārkārtīgi dramatiski devās iekšā restorānā iespaidīgas mūzikas pavadījumā vislabākajās Lord of the Rings tradīcijās.