Oskari 2014: Gravity (2013) 0

gravity

Oskara nominācijas: 10. Labākā filma, labākā aktrise (Sandra Bulloka), labākais operatora darbs, labākais režisors (Alfonso Kuarons), labākā montāža, labākā mūzika, labākais mākslinieka darbs, labākā skaņa, labākā skaņas montāža, labākie vizuālie efekti.

Pirms Gravity skatīšanās es jokoju, ka uz filmu man līdzi ir jāpaņem papīra maisiņš, lai stresainākajos brīžos varētu hiperventilēt tajā un nomierināties – jau treileri vien uzdzina vieglas panikas lēkmes, kur skats, kā Bulloka aizlido kosmosa nekurienē, radīja baisi dīvainu un paradoksālu klaustrofobijas sajūtu. Papīra maisiņa man līdzi tomēr nebija, tāpēc ar Gravitātes Gravity radīto spriedzi nācās tikt galā, sažņaudzot rokas un aizturot elpu – turklāt to darīt nācās visas 90 filmas minūtes. Filma ne brīdi neatslābst, iesūcot skatītājus savā mežonīgi plašajā un vienlaicīgi tik šaurajā telpā, liekot līdzpārdzīvot un satraukties. Turklāt visam tam paralēli vēl ir jābrīnās par fenomenālajiem filmas efektiem – Gravity ļauj katram skatītājiem uz pusotru stundu sajust to, kā būtu atrasties starp zvaigznēm (īstajām, ne tām, kas pa Holivudu defilē), un filma ir jāredz 3D formātā – viena no retajām, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmajām filmām, kur šis efekts ir pat vajadzīgs un ir lietderīgi izmantots.

Gravity parādīšanos uz kinoekrāniem mums nācās gaidīt diezgan ilgi (sākotnēji filmu bija paredzēts izrādīt vēl 2012. gadā), bet gaidīšana ir bijusi to vērta – Kuarons mums ir sagādājis noslīpētu un līdz pēdējai detaļai izstrādātu filmu, kuru ne viens vien vēlēsies redzēt vairākkārt kaut vai tikai tāpēc, ka pirmajā reizē visu nav iespējams aptvert un pamanīt. Ar 3D palīdzību filma tevi pilnībā iegremdē notikumos, parādot gan kosmosa bezgalīgos plašumus, gan kosmosa kuģu šaurību un skafandra radīto ieslodzījumu. Par detaļu autentiskumu zinās spriest eksperti (ar Kinoblogeru seansa īpašo viesu StarSpace.lv filmas recenziju var iepazīties šeit), bet vismaz man filma ne brīdi nelika ar skepsi skatīties uz atainotajiem notikumiem. Tehniskā ziņā filma ir nevainojama, un gandrīz vai katrs kosmosā pavadītais kadrs liek aizrauties elpai. Būtībā – aprakstīt Gravity krāšņumu un iespaidīgumu varētu ilgi un dikti, bet nekādi epiteti tāpat nespēs precīzi atspoguļot uz ekrāna redzamo, tāpēc varu tikai ieteikt skriet uz kinoteātriem un baudīt vienu no tām retajām reizēm, kad 3D efekts filmai palīdz un dara to vēl jo iespaidīgāku.

Taču filmas vizuālā ekstravagance ir tikai viens no iemesliem, kāpēc Gravity ir tik augstu vērtējams veikums. Principā jau krāšņu filmu netrūkst (tik izsmalcinātas kā Gravity milzu kvantumos, protams, pieejamas nav) – taču nereti to specefekti aizēno filmas notikumus, reizēm radot aizdomas, ka, domājot par vizuālo pusi, ir pilnībā aizmirsts par pašu stāstu (pirmais piemērs, kas nāk prātā ir TRON: Legacy – ārkārtīgi krāšņa filma, kuras neona krāsas žilbina acis, bet no stāsta, izņemot pāris histēriski smieklīgus Džefa Bridžesa zingerus, nekā tur nav). Gravity dramatiskā puse ir tikpat spēcīga kā tās tehniskā virtuozitāte – Alfonso Kuarona un viņa dēla Jonás kopīgi rakstītā scenārija centrā ir cilvēki(-s) un cilvēcīgās drāmas, tāpēc emocionālajam līdzpārdzīvojumam nevajadzētu izpalikt.

Kad Gravity vēl bija tapšanas stadijā un par tajā atainotajiem notikumiem varēja tikai spekulēt, daudzi baumoja, ka filma būšot dziļi eksistenciālu pārdomu pārpilns Sandras Bullokas atveidotās varones iekšējo drāmu monologs, ko, iespējams, uztvert varēs tikai baisākie intelektuāļi. Tāda filma nebūt nav – pamatos tā ir spriedzes pilns stāsts par izdzīvošanu, taču Kuarons, liekot mums Bullokas Raienu Stounu sajust kā īstu, dzīvu cilvēku ar emocijām, skumjām, bezspēku, apņēmību utt., nodrošina arī emocionālās spriedzes klātbūtni. Stāsts nav drudžaini sapiņķerēts, aiz stūriem neslēpjas negaidīti pavērsieni, un Gravity necenšas uzkrītoši prīčot kādu augstāku ideju vai risināt kādu morālu dilemmu – tā tikai saka: “Ja tu vēlies dzīvot, izdzīvo – un dzīve ir to vērta, lai par to cīnītos.” (Man filmas laikā acīs iekrita vēl viens interesants un varbūt nedaudz filozofiskāks pavediens, ko pašķetināt, kas norāda uz varbūt vēl dziļākām, bet ne uzspēletām tematiskām ambīcijām, bet par to pašās beigās, jo tur ir spoileri.)

Jau fakts vien, ka Kuarons nav baidījies šādas filmas centrā ielikt sievieti, ir zināmas apbrīnas vērts (Holivudas seksisma iztirzājumam man šobrīd nav enerģijas, bet tas, ka bieži mums šādas varones vērot nav iespējams, ir, manuprāt, grūti apstrīdams fakts) – sievieti, kura nav perfekta, kurai ir savas vājības, savi trūkumi, viņai ir bail, kura ir spiesta paļauties tikai uz sevi un savu gribasspēku. Sievieti, kura turklāt nav divdesmitgadīga beibe – doktore Stouna ir pieaugusi, inteliģenta, dzīvē daudz ko sasniegusi. Respektīvi – sievieti, pret kuru filma izturas kā pret pilnvērtīgu cilvēku. (9 no 10 gadījumiem šādā filmā centrā būtu vīrietis – arī Kuaronam nācās atgaiņāties no “padomiem”, ka Stounai būtu labāk piedzīvot dzimuma maiņu.) Daudzi šaubījās, vai Sandra Bulloka tiks galā ar šādu lomu, bet, ja kādu viņas klātbūtne filmā attur no Gravity skatīšanās, visas bažas var mest malā – Gravity būtībā ir Bullokas monoizrāde, un viņa savus pienākumus veic fantastiski. Džordžs Klūnijs arī tiek pie saviem brītiņiem saulē, bet šī ir Bullokas filma. Viņa praktiski nepātraukti ir redzama uz ekrāna (cik sarežģīti ir bijuši filmēšanas apstākļi, ir bail pat iedomāties), un skatītājam filmas laikā ar viņu izveidojas emocionāla saikne, liekot stresā sagrābt krēsla malas ikreiz, kad doktore Stouna saskaras ar jaunām grūtībām. Ir nedaudz žēl, ka Bulloka saņēma Oskaru un citas balvas pirms pāris gadiem par diezgan neinteresanto The Blind Side – jo tas, ko viņa rāda šeit, ir krietni iespaidīgāks.

Vienkārši – uz Gravity ir jāiet. Un obligāti ir jāiet uz kino – filmas patieso efektu būs iespējams izbaudīt tikai uz lielākā iespējamā ekrāna. Tie, kurus atbaida 3D, var nesatraukties – šī nu beidzot ir tā filma, kurai 3D sniedz papildus baudījumu. Gravity ir viena no tām retajām filmām, kuras tā vienkārši skatīties nav iespējams – tā nav tikai uz ekrāna redzama izrāde, tas ir fantastisks līdzpārdzīvojums, un tu, kā skatītājs, esi ierauts notikumu virpuļa vidū. Turklāt vēl viena no Gravity veiksmēm ir tās relatīvais īsums – filma ir tikai pusotru stundu gara, tā nav stiepta bezjēdzīgos virzienos, tā vietā piedāvājot nepārsātinātu, kompaktu, bet līdz ar to ārkārtīgi spēcīgu piedzīvojumu.

SPOILERĪGAIS POSTSKRIPTS.

Pārāk gari es šajā tematā neiedziļināšos, bet man likās, ka Kuarons ar Gravity diezgan interesanti uzsvēra atdzimšanas ideju. Daudzi jau vienā no filmas plakātiem ievēroja, ka krītošā astronauta saite ļoti atgādina pārrautu nabassaiti. Arī pašā filmā ik pa brītiņam varēja pamanīt šādas vizuālas atsauces uz vēl nedzimušu bērnu – piemēram, kad doktore Stouna iekļūst krievu spēkstacijā un steidzīgi novelk skafandru, viņa bezsvara stāvoklī ieritinās embrija pozā, uz brīdi ļaujoties pilnīgam mieram, ārējās pasaules trokšņu un drāmu neieskauta. Džordža Klūnija halucinācija Bullokai norāda, ka kosmosā palikt un nomirt būtu, ai, cik viegli – mierā un klusumā, kur nav jācīnās ar pasaulīgām problēmām, viņa gluži kā zīdainis mierīgi gulētu mātes klēpī, ignorējot ārpasauli uz mūžiem. Bet caur sāpēm un grūtībām doktore Stouna tomēr nonāk uz Zemes (iznirstot no ūdens, starp citu – dzīvība nāk no ūdens), un tad lēnām sāk spert pirmos, nedrošos un ļodzīgos soļus šajā sarežģītajā, bet tomēr mūsu pasaulē – citas vietas mums nav, tāpēc ar dzīves piespēlētajām grūtībām ir vien jātiek galā. Man ļoti simpatizēja tas, ka Kuarons neuzskatīja par vajadzīgu šādas idejas briesmīgi uzsvērt (“Skat, cik es esmu izsmalcināti viltīgs un dziļdomīgs!”) – Gravity pamatu pamatos ir spraigs trilleris, kuram gan ir šī emocionālā pieskaņa, tajā var saskatīt kādu dziļāku domu, taču tajā pašā laikā to pilnīgi mierīgi var skatīties arī kā vienkāršu stāstu par izdzīvošanu.

Oskaru izredzes: Gravity ir viena no galvenajām pretendentēm uz gada labākās filmas statusa iegūšanu, lai gan tai par šo godu vēl būs jāpacīnās ar 12 Years a Slave. Šobrīd daudzi prognozē, ka, lai abas filmas tiktu atalgotas gana dāsni, iespējams, ka labākās filmas statusu piešķirs Stīva Makkvīna filmai, bet Gravity tiks pagodināta ar labākā režisora Oskaru Alfonso Kuaronam. Un, visticamāk, ka tieši Gravity būs tā, kas triumfēs tehniskajās Oskaru kategorijās, jo Kuarona un viņa komandas sasniegumi šajās jomās ir prātam neaptverami.