Great Expectations (2012) 5

Maika Ņūela mēģinājums ekranizēt vienu no Čārlza Dikensa pazīstamākajām grāmatām – Lielās Cerības – ir viens no tiem gadījumiem, kad vienādojums ir sašķobījies un summa ir sanākusi mazāka nekā atsevišķu saskaitāmo vērtība.  Uz papīra it kā netrūkst nekas – ir gan labi aktieri, gan klasisks pamatmateriāls, skaistas kleitas un netīra Londona. Taču, saliekot to visu kopā, kaut kā tomēr pietrūkst, kā rezultātā filmas laikā ne vienu reizi vien neizpratnē ir jāsarauc uzacis vai, vēl ļaunāk, garlaicībā jānožāvājas.
Varbūt uzreiz gan ir jāatzīstas, ka man, personīgi, Great Expectations nav no tām mīļākajām Dikensa grāmatām*, tāpēc gar zemi krist sajūsmā tāpat netaisījos. Grāmatai, manuprāt, piemita dīvaini auksta distancētība, kas kopā ar samudžinātajiem sižeta pavērsieniem un miljons “negaidītām” sakritībām manu sirdi īsti nesildīja (citos Čārlija darbos šīs sakritības gan kaut kā tik ļoti nekaitināja). Ar filmu sajūtas ir līdzīgas – lai gan šeit ir it kā mēģinājumi iedvest zināmu aukstu atmosfēru ar gotiski tumšiem elementiem, beigās nekas no tā diži jēdzīgs nesanāk. Problēmas ir arī ar sižetu – tas ir ārkārtīgi samudžināts (pie tā gan vainīgs Dikijs), kas var radīt zināmas problēmas pat tiem, kas ar stāstu ir labi pazīstami.
Aktieriem it kā lielākoties nav ne vainas, bet ar tēliem gan ne viss vienmēr ir kārtībā. Pips man jau grāmatu lasot likās pēdējais nejēga, bet šajā ekranizācijā bija vēl trakāk. Šeit viņš pilnībā iemiesoja mana brāļa četru, piecu gadu vecumā sarakstīto dziesmu “Cilvēks ir zābaks” (dziesmas nosaukums ir vienlaicīgi arī vienīgais dziesmas pants un vienīgā dziesmas rindiņa, ja nu kādu māc ziņkārība). Džeremijs Īrvains savu darbu it kā veic godam, bet simpātiskāks bija puika, kas Pipu atveidoja bērnībā. Estella šajā versijā ir praktiski kiborgs (jā, Dikenss viņu tādu rakstīja, bet tomēr), un mis Havišema ir gandrīz vai nedaudz par daudz ekscentriska. Tikmēr nabaga Herberts šeit kaut kā ir kļuvis par Pipa sassy gay friend (viņa draudzene izskatījās pēc bārdas) – aktieris Olijs Aleksandrs gan bija patīkams jaunatklājums.
Lai cik arī labi aktieri nebūtu sapulcēti (Helēna Bonema Kārtere, Ralfs Fainss, Džeisons Flemings un pārējie dara, ko var), viņi īsti netiek galā ar dīvaino, brīžiem nenosakāmo filmas toni un dialogiem, kas nereto izklausās pārāk samāksloti un teatrāli. Nofilmēts it kā viss ir skaisti, dubļainā Londona iespiežas atmiņā, bet nekā arī vairāk šeit nav. Ņūels nespēj “atsvaidzināt” stāstu, nepiedāvā neko oriģinālu vai negaidītu, kā to, piemēram, lieliski paveica Džo Raits ar Annu Kareņinu.
Būtībā filma nepiedāvā neko īpašu un ilgi atmiņā nepaliks. Tā īsti nespēj saprast, ko pati no sevis vēlas, beigās neko tā arī nepaveicot. Laikam jāsaņemas un beidzot jāapskatās BBC 2011. gada minisērijas, varbūt tās piedāvās ko interesantāku šī stāsta sakarā (neslēpšu gan faktu, ka 90% manas intereses šī miniseriāla virzienā tiek raidīti Harija Loida kā Herberta dēļ).
* No Dikensa grāmatām daudz kas, protams, vēl ir nelasīts, bet pagaidām šis gods noteikti pienākas mazajam Deividam Koperfīldam (tas nekas, ka mazs viņš ir tikai sākumā, izaugot arī viņam nav ne vainas). Gribēju jau rakstīt, ka pirmā mīlestība ir tā stiprākā, bet tad atcerējos, ka pirms taču biju lasījusi Bleak House. Manā gadījumā acīmredzot otrā mīlestībā ir visstiprākā.