Hansel & Gretel: Witch Hunters (2013) 0

Par Hansel & Gretel: Witch Hunters šausmu stāstus bija nācies dzirdēt jau labu laiciņu – filma it kā esot patiešām briesmīga. Arī filmas pirmizrādes datuma maiņa šajā gadījumā ne par ko labu neliecināja. Taču izrādās, ka šoreiz taisnība ir bijusi tām, krietni klusākajām balstiņām, kuras tomēr apgalvoja, ka šī Ansīša un Grietiņas pasakas variācija nav nemaz tik zemē metama. Jā, protams, lai gan ne bez saviem ievērojamiem trūkumiem, Tomija Virkolas filma tomēr spēj piedāvāt gana jestru izklaidi, lai neliktu nožēlot gājienu uz kino.
Tad, kad aptrūkstas izdomas, Holivuda regulāri atceras, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, un pēdējā laikā ir ķērusies pie pavisam vecu lietu rakšanas ārā no skapjiem. Par jaunāko trendu ir kļuvusi putekļu nopūšana vecām pasaku grāmatām, mēģinot tās pielāgot mūsdienu skatītājiem, cenšoties iedvest jaunu elpu. Pagājušajā gadā mūs laipni sagaidīja veselas divas Sniegbaltītes, šogad mūs izklaidē Ansītis un Grietiņa un vēl pēc pāris mēnešiem uz ekrāna plosīsies milži, pie kuriem var tikt ar garās pupas palīdzību. Ansītis un Grietiņa uz šī fona izceļas ar to, ka filma nemaz nav orientēta jaunākām auditorijām – šis variants ir tikai pieaugušajiem, jo asinis šķīst uz visām pusēm un gan Ansītim, gan Grietiņai derētu aiziet izmazgāt mutes ar ziepēm par šitādu izrunāšanos. Taču atšķirībā no Ruperta Sandersa Sniegbaltītes un mednieka, kas arī it kā piedāvāja nopietnāku un “episkāku” piegājienu labi zināmajiem stāstam, Ansītis un Grietiņa uz ekrāna plosās ar bezkaunīgu prieku un ākstībām.
Filma, protams, nav nekāds šedevrs – scenārijs ir ļoti vienkāršs (katru sižeta pavērsienu var uzminēt krietni pirms paša notikuma) un brīžiem darbība kustās uz priekšu pārāk ātri, nekam īsti nepaspējot pievērst uzmanību. Arī lielākā daļa tēlu ir ļoti plakani – par raganām uzzināt nevar praktiski neko, un pilsētas iedzīvotāji ir aizmirstami visi kā viens. Vienīgi galvenie varoņi tiek pie sava backstorija, kurš ir visiem labi zināmā pasaka, pēc tam virzoties citā, bet gana interesantā virzienā, jo par spīti šiem trūkumiem actions ir pieklājīgs un Džemma Artertone un Džeremijs Renners veido saskanīgu ekrāna duetu, uz kuriem skatīties neapnīk – viņi ir arī galvenais filmas dzinējspēks. Jāatzīst arī, ka pāris detaļas filmā ir patiešām asprātīgas – kaut vai Ansīša cukura diabēts (lūdzu, nepārprast – es nesmejos par cukura diabētu kā tādu) vai arī pilsētas puišeļa Bena fanošanas lēkmes.
Hansel & Gretel: Witch Hunters varbūt arī nedaudz reizēm pārspīlē ar R reitinga elementiem – pāris slepkavības ir vienkārši derdzīgas, kā arī bez vienas vai divām F-bumbām mierīgi varēja iztikt. Ja kaut ko var darīt, tas nenozīmē, ka tas obligāti ir jādara. Arī Famke Jansena galvenās raganas lomā krietni par daudz pārspīlē, taču viņai gan, godīgi sakot, daudz jēdzīga materiāla tāpat netiek.
Taču kopīgo iespaidu trūkumi nepabojā – šī ir jestra, enerģiska (brīžiem pat pārāk) izklaide, kas ļauj vienkārši izpriecāties. Tā kā brāļu Grimmu pasakas patiesībā ir baisi un nepavisam ne sirsnīgi un jauki stāstiņi, šāda interpretācija nav nemaz tas sliktākais variants.