Haywire (2011) 0

Haywire gadījumā gribas vilkt dažas paralēles ar Contagion. Pirmkārt, protams, abas filmas ir režisējis Stīvens Soderbergs. Gan Haywire, gan Contagion ir filmas, kuras katru var novietot ļoti specifiska žanra plauktiņā. Abās filmās Soderbergs ir sapulcinājis visdažādākos aktierus, kuri ir bijuši ar mieru filmās pavīdēt uz pavisam neilgu brīdi. Tāpat arī abas filmas šķiet kā Soderberga izpatikšana pašam savām kaprīzēm, jo gan Haywire, gan Contagion izskatās, ka ir tapušas katra no savas konkrētas idejas, kura režisoram ir ienākusi prātā, atstājot to ļoti vienkāršotā formā, nemaz necenšoties domu paplašināt. Bet, ja Contagion par spīti dažām problēmām, tomēr bija izklaidējoša un domāt liekoša filma, tad Haywire ir diezgan neinteresants veikums, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta tikai un vienīgi tam, kā viena sieviete pamanās nežēlīgi piekaut veselu baru vīriešu. 


Patiesībā pie tā arī mierīgi varētu apstāties un neko daudz vairāk neteikt, jo visa filmas būtība ir ietverta iepriekšējā teikumā. Haywire sižets pārlēkā no viena kautiņa pie nākamā, pa vidu iestarpinot kādus diezgan samocītus dialogus, diezgan slinki mēģinot ieskicēt to, kā tad Malorija Keina tika apčakarēta un kāpēc viņa tik nikni grib pieklopēt visus, kas stājas viņai ceļā. Būtībā var teikt, ka filmas sižets kalpo action ainām, nevis otrādi – tām tiek pievērsta galvenā uzmanība, visu pārejo atstājot otrajā plānā.

Jāatzīst gan, ka kautiņu ainas ir sanākušas pietiekami iespaidīgas, tāpēc vismaz šajā ziņā filmai pārmest neko nevarētu – tiem, kuriem patīk detalizētas un brutālas kaujas ainas, šī filma būs pašā laikā. Visiespaidīgākais cīniņš noteikti bija starp Maloriju un Polu viesnīcas numurā, kurš, lieki piebilst, pēc šī jandāliņa izskatījās diezgan bēdīgā paskatā (to pašu gan var teikt arī par Polu). Kas liek Haywire izcelties citu action filmu starpā ir tas, ka, neskatoties uz to, ka galvenā varone ir sieviete, viņas pretinieki vīrieši bliež un sit viņai ne mazākajā mērā nekautrējoties. Galantumam šajā filmā vietas nav – Malorijai vīriešu dzimuma pārstāvji krāmē pa seju, bet viņi gan nav rēķinājušies, ka viņa darīs to pašu ar viņiem.

Galvenai lomai Soderbergs ir izraudzījies cīkstoni Džīnu Karāno, un filmas laikā ir acīmredzams, ka kaušanās viņai nesagādā ne mazākās problēmas. Ar tēlošanu gan viņai iet tā pagrūtāk – visi teksti tiek norunāti diezgan monotoni un vienveidīgi (manī neizpratni radīja fakts, ko uzzināju pēc filmas noskatīšanās, ka Karāno balss filmā esot tikusi apstrādāta, liekot tai izklausīties zemākai). Ainas, kurās viņa nedzenas kādam pakaļ vai nemēģina izsist kādam zobus, ir diezgan samocītas un neveiklas – taču Soderbergs apkārt Karāno ir salicis daudz labu un pieredzējušu aktieru, kuri nedaudz palīdz šajās ne-action ainās. Filmā uz kādu brītiņu pavīd Maikls Duglass un Antonio Banderass (ar jokainu bārdu, kura gan bija krietni labāka par drausmīgajām ūsām, kuras viņam bija filmas beigās). Ik pa laikam uz ekrāna parādās arī Jūens Makgregors un Čanings Tatums, taču ne vienam, ne otram netiek pārāk daudz darba. Visinteresantākais laikam bija Maikla Fasbendera uznāciens, kurš intervijās ir atzinis, ka esot lieliski izklaidējies, filmējot cīņas ainas ar Karāno.

Taču kopumā filma nav īpašas ievērības cienīga. Ja Malorijas Keinas vietā tiktu ielikts vīriešu dzimuma pārstāvis, tad Haywire būtu viena no tūkstošiem filmām, kurām neviens īpašu uzmanību nepievērš. Viss filmā jau ir kaut kur redzēts, nekas nepārsteidz – pat filmā izmantotā mūzika izklausās pēc pārpalikumiem no Soderberga filmām par Oušena bandu. Ja galvenajā lomā nebūtu sieviete, kas liek filmai nedaudz izcelties savu līdzinieču starpā, tad Haywire būtu pilnībā zemē nomests laiks.