Hitchcock (2012) 0

Ar Hitchcock ir ne šā, ne tā – šķiet, ka pati filma īsti nesaprot, kas tā vēlas būt, kā rezultātā nesanāk gandrīz vai nekas. Ja tā vēlas būt biogrāfiska drāma, tad tajā ir krietni par daudz amizantu anekdošu. Ja tā vēlas būt šarmants ieskats neparastas filmas tapšanā, tad tajā ir krietni par daudz blakusdrāmas. Hitchcock ir pagrābts no visa pa druskai, rezultātā salipinot visu kopā samērā bezformīgā un neizteiksmīgā veidojumā, kuru nedaudz paglābj veiksmīgie aktierdarbi.
Pirmkārt, nopietnākā filmas problēma ir tā, ka tā nevar izlemt, kurš no Hičkokiem tad īsti ir tas, kuram ir veltīts filmas nosaukums – jo uzmanība vienlīdz lielās devās tiek pievērsta gan pašam Alfrēdam, gan viņa sievai Almai. Lēkājot no Psycho uzņemšanas laukuma pie tā, ar ko tikmēr nodarbojas Alma, filmai zūd noteikts skatījums, fokuss. No vienas puses tā it kā vēlas pateikt, ka, kā tas nereti gadās, aiz dižena vīra ir stāvējusi vēl diženāka sieva, bet tādā gadījumā Psycho uzņemšanas peripetijas ir diezgan liekas. No otras puses, ja attiecīgais dzīves posms un filma Hičkoka dzīvē ir bijis tik nozīmīgs, tad atsevišķi Almai pievērstā uzmanība ir pilnīgi lieka. Šīs neizlēmības rezultātā filmai piemīt ļoti svārstīgs un nevienmērīgs tonis – ik pa brīdim tai ir rotaļīgs noskaņojums, rādot, kā Hičkoks strādā, cik melna humora izjūta viņam ir utt., bet tai pašā laikā Hitchcock piemīt arī šķietamas dramatiskas ambīcijas ainās, kur redzam Alfrēdu konfliktējam ar Almu. No tā visa beigās nesanāk ne šis, ne tas.
Filma nav no tām garākajām, kā rezultātā gandrīz viss, kas notiek uz ekrāna, tiek tikai viegli ieskicēts – Alfrēda drāmas ar viņa galvenajām aktrisēm, Almas sirdssāpes, Psycho finansēšanas un uzņemšanas grūtības utt. Pieminēts tiek gandrīz vai viss, bet gandrīz nekas netiek papētīts dziļāk, nopietnāk. Tēli parādās, un tad par viņiem tiek tikpat veikli arī aizmirsts, tā īsti neko arī par viņiem nepasakot. Arī Psycho filmēšanas ainas šķiet ir veidotas pēc kaut kāda checklista, ko varētu izveidot gandrīz vai katrs, kurš ir izlasījis IMDb trivia sadaļu – sak, parādīsim šo, šo un šo notikumu, pietiek.
Hitchcock gan nebūt nav briesmīga filma. Vide ir atveidota lieliski, un pret aktieru veikumu nekādām pretenzijām nevajadzētu rasties. Entonijs Hopkinss ir brīžiem pilnīgi neatpazīstams (ik pa laikam nācās atgādināt, ka tas ir Hopkinss – grims ir ļoti mulsinošs, bet labā nozīmē), un savu darbu veic ļoti profesionāli. Viņu gan aizēno Helēna Mirrena, kurai tiek nedaudz vairāk dramatisku mirkļu, kuros izpausties – viņas atveidotā Alma, visticamāk, ka izpelnīsies visvairāk simpātiju. Varu tikai piebilst, ka vēl joprojām Mirrena ir dievišķīga, un viņa ir mans elks, kā izskatīties eleganti, kad būšu sasniegusi tādus gadus. Tikmēr Skārleta Johansone, Džesika Bīla un Džeimss Dārsijs pavīd Psycho aktieru lomās, taču nevienam netiek pārāk daudz, ko darīt (no otras puses – tas nozīmē, ka neviens nevar paspēt ievārīt ziepes). Man ļoti simpātiska bija arī Tonija Kolete, kuru briļļu un neierastās frizūras dēļ arī pirmajā brīdī nevarēja atpazīt.
Hitchcock beigu beigās ir vienkārši nieciņš, ar ko pamielot acis, bet nekas vairāk. Šķiet, ka filmas ambīcijas ir bijušas krietni augstākas, bet iedomātos augstumus sasniegt nav izdevies, kas varbūt nedaudz sarūgtina, bet nelielam izklaides brīdim, filma būs pašā laikā.
P.S. Denijs Elfmans gan pēdējā laikā neizklausās pēc sevis – titros ieraudzīt viņa vārdu bija tikpat liels pārsteigums kā Silver Linings Playbook laikā. Negribētu gan apgalvot, ka tā ir slikta lieta – vienkārši pārsteidzoša, jo bija pierasts, ka Elfmana mūziku var atpazīt pēc pirmajām trim notīm.