Iron Man 3 (2013) 1

Godīgi sakot, nabaga Toniju Starku pēdējā laikā biju kaut kā galīgi piemirsusi. Grandiozas cerības attiecībā pret viņa trešajiem piedzīvojumiem neloloju (jebkuram būtu ļoti grūti sekot The Avengers ōsomīgumam), jāpiepluso vēl klāt bakalaura drāmas un ģībšanu Man of Steel, Elysium treileru un citu brīnumu dēļ, kā visa rezultātā trešo Aironmeni gaidīju, bet varbūt ne tik histēriski kā dzelzs puišelis to būtu pelnījis. Vēl viens jautājums, kas skanēja galvā, bija – vai pēc jau pieminētajiem Avendžeriem Tonijs pats par sevi vispār vēl var būt interesants? Izrādās, ka var un kā vēl. Šeina Bleka režisētā filma ir pārsteigumu pilna, sagādājot neprātīgi daudz jautrības, un tā kalpo kā lielisks iesākums Marvel otrajai fāzei.
Ja Marvel ar kaut ko praktiski vienmēr ir mācējis trāpīt simtniekā (vai arī ļoti tuvu tam), tad tie ir režisori – nebaidoties riskēt un izvēloties diezgan interesantas personas (Kenets Branags un komiksi?), katrai no filmām ir piešķirta sava unikāla odziņa. Iron Man 3 nav izņēmums – tā ir caur un caur Šeina Bleka Dzelzs Vīra interpretācija. Toņa un atmosfēras ziņā tā diezgan ievērojami atšķiras gan no pirmajiem diviem Aironmeniem (kuru režisors Džons Favro gan turpina izklaidēties un smīdināt tautu kā Hepijs arī šeit), gan arī no The Avengers, taču tā saglabā visus tos elementus, kas automātiski nāk prātā, iedomājoties Toniju.
Tiem, kam Bleka humors nav sirdij tuvs, filma gan, visticamāk, pārāk simpātiska neliksies – viegli absurds tonis caurvij visas gandrīz divarpus stundas (ne visai pārsteidzošā kārtā es to sauktu par Kiss-Kiss-Bang-Bang-īgu toni), taču savā ziņā šis Dzelzs Vīrs šķiet pieaugušāks nekā iepriekšējie. Jā, bērniem, protams, arī būs jautri un interesanti, bet domāju, ka vieglā ironija, sarkasms un arvien bezkaunīgākie joki uzrunās tieši pieaugušos. Tonijs ir mainījies un audzis visu iepriekšējo filmu laikā, un šeit tas ir redzams vairāk kā jebkur.
Mani ļoti fascinēja tas, ka Bleks nebaidījās lielāku uzsvaru likt uz Dzelzs Vīra vīra daļu – šeit centrā ir Tonijs, ieviešot lielāku dihotomiju* starp viņa bruņām un pašu Starku, kuri līdz šim būtībā bija nedalāmi jēdzieni. Ja līdz šim Dzelzs vīra ietērps bija burtiski kā otrā āda, tad šeit šī saikne kļūst vaļīgāka, Tonijs biežāk ir spiests pats tikt ārā no ķēpīgām situācijām. Nekādās briesmīgi eksistenciālas dabas pārdomās filma gan arī neieslīgst – treileri brīžiem lika domāt, ka ar otro fāzi Marvel uzņems ārkārtīgi nopietnus toņus, bet tā gluži nav. Pilnīgas muļķības uz ekrāna nevalda, bet rotaļīgums un viegla nenopietnība ar mērķi izklaidēt ir svarīgākais. Ja Marvel kaut ko māk, tad tas ir nevainojams eskeipisms,** un Iron Man 3 piedāvā tieši to milzīgās devās.
Taisnības labad gan jāteic, ka filma gluži bez trūkumiem nav. Sižetā ir caurumi – gan iekšēji šajā filmā, gan arī dažas neatbilstības, lūkojoties visa Marvel universa (i.e. līdzšinējo filmu) kontekstā -, un pirmās 20 minūtes filma streipuļo, šķietami nespējot saprast, ko un kā darīt. Bet pēc tam Bleks atrod īsto ātrumu, un darbība turpinās raiti, neliekot žāvāties ne brīdi. Jaunie tēli lielākoties ir savdabīgi un interesanti (ar vienu izņēmumu – Rebekas Holas varone ir praktiski lieka), lai gan varbūt ne vienmēr visas viņu motivācijas un mērķi ir perfekti skaidri, un jau iepazītie tēli turpina ņemties uz nebēdu. Filma arī tā īsti nepaskaidro, kāpēc Tonijs nevienā brīdī nesauc palīgā savus Avendžeru čomus (ja neskaita vienu garāmejot izmestu repliku, ka šis ir personīgas dabas jautājums Tonijam vai kaut kā tā).
Taču jebkurai filmai vienmēr var atrast vietas, kur piekasīties. Man šie trūkumi netraucēja ne mazākajā mērā, jo visa pārējā perfekcija šos sīkumus atsvēra 100%, ļaujot pilnībā aizmirsties kinoteātra krēslā. Kā vislabākais arguments par labu šiem Tonija Starka piedzīvojumiem gan, manuprāt, kalpo vienas no manām lieliskajām kursabiedrenēm Gunas viedoklis par filmu. Viņa līdz šim nebija no tiem, kas pielūdza RDJesus/Starka baznīcā (pat par spīti 4 filmu Marvel maratonam iepriekšējā piektdienā), bet laikam Šeins Bleks būs šo lietu mainījis, spējot pat neticīgos ķecerus pievērst īstajam dievam.

* Piešķiriet, man, lūdzu, kādu balvu par šitik smalka vārda lietošanu. Unless, es to lietoju nepareizi, kas arī ir iespējams, jo vispār nekāds baigi smalkais cilvēks neesmu.
** Neliela liriska atkāpe, par kuru biju gribējusi ieminēties jau sen. Par eskeipismu runājot, kaislīgiem komiksu faniem no visas sirds vēlos rekomendēt Maikla Čeibona fantastisko 2000. gada grāmatu The Amazing Adventures of Kavalier & Clay. Tā ir diezgan nopietna un ne tā vieglākā lasāmviela, bet tas ir ļoti interesants ieskats komiksu pasaules sniegtajos brīnumos.