Jack Reacher (2012) 0

Jack Reacher piedāvā diezgan vienkāršu formulu samērā klasiskā izpildījumā – detektīvs dzenas pakaļ ļaunajam puisim, risinot nozieguma mīklu. Un, lai gan nekādu īpaši svaigo skatījumu uz šo detektīvtrillerisko žanru Džeks Rīčers nepiedāvā, filma ir gana izklaidējoša, lai ar tās palīdzību nosistu kādas pāris stundiņas brīvā laika. Tomam Krūzam vēl joprojām piemīt gana daudz harismas, lai spētu noturēt skatītāju interesi pat tad, kad filmas sižeta līnija sāk nedaudz streipuļot un gāzelēties.

Džeks Rīčers ir galvenais varonis Lī Čailda grāmatās – pavisam kopā tādu ir bijušas nu jau 17. Lai gan pati ar Rīčera piedzīvojumiem drukātā formā nekad neesmu iepazinusies, par traci, kas tika sacelts, kad tika paziņots, ka Rīčeru uz ekrāna atveidots Toms Krūzs, droši vien, ka nedzirdēja tikai retais. Čailda novelēs Rīčers esot gandrīz 2 metrus garš, būdīgs bijušais armijnieks – Krūza apmēri īsti neatbilst šiem kritērijiem, kas sarūgtināja un sadusmoja neskaitāmus grāmatu fanus. Taču Krūzam par spīti pieticīgajam augumam ir ievērojams personības magnētisms, kam vajadzētu kompensēt nosacītos fiziskos trūkumus.

Tieši Krūzs ir labākais filmas aspekts. Lai ko arī nerakstītu un neteiktu par Krūza paša arvien ekscentriskāko personību, kā aktieris viņš tomēr piesaista. Viņa atveidotais Rīčers ir noslēpumains, inteliģents, pārliecināts, brīžiem bezkaunīgs. Visas filmas garumā nepamet sajūta, ka Rīčers visu laiku ir vienu soli priekšā tam, ko ir spējuši izsecināt skatītāji. Vienīgā problēma, kas rodas ar Krūzu, ir tā, ka nešķiet, ka viņš pārpūlētos savā tēlojumā – Rīčers brīžiem šķiet kārtējā Ītana Hanta variācija, kā rezultātā filmu varēja patiesībā vienkārši saukt Toms Krūzs. Taču, ja aktieris simpatizē, tad tam nevajadzētu radīt pārāk daudz problēmu.
Filmas sižets ir gana interesants, lai garlaicīgi nekļūtu, taču jāteic, ka tas nav arī nekas ārkārtīgi oriģināls – stāsts par snaiperi, kurš patiesībā ir bijis nepatiesi apsūdzēts, kaut kur jau noteikti ir redzēts. Filma gan galīgi nomaldās no pareizā ceļa pēdējā trešdaļā, kad notikumi sāk kļūt nedaudz absurdi un viegli muļķīgi. Pie tā daļēji ir vainojams pilnīgi neizprotamais Vernera Hercoga ļaundara atveidojums – Zeks ir tik jocīgs tēls un Verners viņu spēlē tik ekscentriski, ka gribot negribot jāuzdod jautājums, vai filma jau nesāk smieties pati par sevi. Bez Rīčera un ļoti neizprotamā Zeka citi tēli filmā ar kaut ko īpašu atmiņā diez vai paliks – Rozamunda Paika tiek pie kārtējās diezgan naivā un dumjā sievišķa lomas, kamēr Zeka pakalpiņi visi kā viens ir aizmirstami.
Taču kopumā Jack Reacher ir gana pieklājīgs laika kavēklis, kas ļaus pāris vietās pasmieties, izbaudīt oriģinālu kautiņu vannasistabā, kā arī visnotaļ aizraujošu pakaļdzīšanās ainu ar automašīnām. Laikam man pat nebūtu iebildumu pret turpinājumiem – materiāla tādiem ir pietiekami daudz.