Jack the Giant Slayer (2013) 0

Ar Džeku milžu bendi ir tā dīvaini – it kā ļoti gribētos, lai filma patiešām patīk, bet tā īsti tomēr nesanāk. Visi veiksmei nepieciešami elementi it kā būtu – labi zināms, bet aizraujošiem piedzīvojumiem bagāts stāsts, simpātiski aktieri, pienācīgi datorefekti utt utjpr. Bet… tas viss kopā īsti nelīmējas. Finansiālā ziņā filmai līdz šim ir gājis diezgan bēdīgi, arī atsauksmes nav bijušas tās jūsmīgākās – tik bēdīgi ar filmu gan, manuprāt, viss tomēr nav. Jack the Giant Slayer ir savi plusiņi, bet tāda īsta piepildījuma un gandarījuma sajūta pēc filmas noskatīšanās tomēr izpaliek.
Galvenā problēma ir tā, ka Jack the Giant Slayer ir kārtējā filma, kura šķietami cieš no diezgan smagas garīgās slimības – personības dubultošanās. Filma galīgi nevar izlemt, kas tā vēlas būt un kam tā būtu domāta – un, mēģinot trāpīt vairākos mērķos, tiek aizšauts garām gandrīz visiem. Kaut kā ir sanācis tā, ka tieši pēdējā laikā ir redzēta ne viena vien filma, kurai piemīt šis trūkums – totāla neizlēmība -, kas droši vien liecina tikai par to, ka slimība diemžēl ir lipīga un neviens no tās nav pasargāts. Kā vienu no piemēriem, kas uzreiz ienāca prātā, varu minēt tā paša Nikolasa Holta Warm Bodies (nebūt ne slikta filmiņa, bet tā arī nevarēja izdomāt, vai grib būt ironija par zombijfilmām vai ironija par mīlasstāstiem, vai vienkārši romantisks action), kā arī Hitchcock, kas pat nevarēja izlemt, vai tās galvenais varonis ir pats Alfrēds vai tomēr viņa sieva Alma.
Ar Jack the Giant Slayer ir līdzīgi – nav skaidrs, kādu toni tā vēlas ieturēt un kam tā īsti būtu domāta. It kā gribētos domāt, ka tā ir domāta ģimenēm ar bērniem – ir gan piedzīvojumi, gan princese, gan zemnieku zēns, kurš cīnās par princeses sirdi, klāt vēl visam piemetot milžus. Taču tai pašā laikā filma brīžiem ir tik brutāli nežēlīga, ka vecāki, ierodoties uz to ar savām mazajām atvasēm, var būt šokā (bērni arī – seansa laikā viena meitenīte patiešām sāka raudāt). Milži tiek nogalināti diezgan bezsirdīgi, bet viņi atbild ar tikpat jaukām galvas nokošanām, vēl kāds tiek sadurts, cits nositas, nokrītot no pupas utt. Arī ekskluzīvi pieaugušajiem filma neder – tā ir pārāk naiva un vienkārša savās morālēs, lai spētu aizraut kaut vai tīņus. Filmai arī pietrūkst nedaudz viegla humora, lietas brīžiem tiek ņemtas pārāk nopietni.
Taču par spīti šai identitātes krīzei, Džeks milžu bende tomēr spēj arī iepriecināt. Pēc diezgan smagnējā un samocītā sākuma, filma sāk uzņemt apgriezienus brīdī, kad izaug garā pupa. Tad skatītāji tiek iemesti piedzīvojumu virpulī, kas ir gana krāšņs un iespaidīgs (milžu dizains vien ir ko vērts – izskatījās viņi pretīgi, it sevišķi pavārs). Filmas otrajā pusē varbūt autori ir nedaudz aizrāvušies ar sava veida “karstā kartupeļa” spēlēšanu starp dažiem no varoņiem, bet filmas pēdējā pusstunda atsver šos sižeta līkločus. To visu arī daudzmaz kopā tur burvīgie aktieri, no kuriem vislieliskāko iespaidu atstāj Jūens Makgregors, kurš acīmredzami ākstās uz nebēdu. Nikolass Holts ir gana simpātisks galvenajā lomā (ar ļoti ne-viduslaicisku hudiju), veidojot jauku pāri ar Eleonoru Tomlinsoni. Stenlijs Tuči tikmēr ir Stenlijs Tuči un tāpēc automātiski ir lielisks.
Kopumā it kā nav slikti, bet kaut kā tas viss kopā īsti neturas  Kaut vai tas pats Oz the Great and Powerful vismaz skaidri apzinājās, kas tā ir par filmu, nemēģinot iekļaut kaut ko pilnīgi visiem. Jack the Giant Slayer izmisīgi cenšas iepatikties visiem, taču tā nespēj sadalīt pienācīgi daudz uzmanības ikvienam, tā rezultātā nedaudz apdalot gandrīz visus skatītājus. Taču, ja ir vēlme pēc piedzīvojumiem ar jaukiem aktieriem un neglītiem milžiem, tad ir vērts pamēģināt draudzēties ar Džeku milžu bendi.
P.S. Spoileris – vai tas puika pašās beigās ir kaut kādā veidā rados Stenlijam Tuči? Jebkurā gadījumā kudos castinga cilvēkiem – pat bez smaidiņa beigās bija skaidrāks par skaidru, kas ir bijis puišeļa senčos.