La vie d’Adèle (2013) 0

blue_is_warmest_colour

Skatoties Zils ir vissiltākā krāsa, bija tāda dīvaina personības šķelšanās sajūta, jo likās, ka filmu vienlaicīgi skatos divos dažādos veidos. Viens no tiem apbrīnoja stāsta pamatīgumu un abu aktrišu drosmīgo atdošanos savām lomām. Tikmēr otrs neļāva aizmirst nepatīkami nekomfortablo sajūtu, kas radās sekojot Abdellatīfa Kešiša kamerai – brīžiem šķita, ka filma ir gandrīz vai kā iegansts Kešišam trīs stundu garumā rūpīgi izpētīt katru aktrises ķermeņa kvadrātcentrimetru. Ilgi domāju, kurš no šiem iespaidiem ir bijis spēcīgāks, līdz beigās sapratu, ka filma tomēr ir atstājusi nepatīkamas pēcsajūtas – lai gan stāsts ir pamatīgs, nopietns, iespējams, pat vajadzīgs (kaut vai lai pakaitinātu homofobus), Kešiša uzmācīgā un brīžiem šķietami ekspluatatīvā vēlme ilgstoši blenzt uz aktrišu kailajiem ķermeņiem šķita dīvaina.

Zils ir vissiltākā krāsa ir apaudzis ar diezgan skandaloziem stāstiem – lai gan brīdī, kad Kannās tika saņemts Zelta palmas zars, viss šķita burvīgi un fantastiski, vēlāk abas aktrises sāka stāstīt, ka vairs nekad nevēloties strādāt ar Kešišu viņa prasīgās un brutālās darba manieres dēļ, citi pie filmas uzņemšanas procesa darbojušies cilvēki arī žēlojās, ka process ir bijis nežēlīgs, līdz beigās pats Kešišs apvainojās, paziņoja, ka vēlētos, lai filmu vispār neizplata, līdz atkal meta kažoku uz otru pusi un paziņoja, ka to tā neesot domājis. Ja piepluso klāt kritiķu atzinību, Kannās nopelnītās skaļās slavas dziesmas, kā arī ne pārāk bieži apspēlēto, līdz ar to uzreiz pamanāmo tematu, nav brīnums, ka filmai veltītā uzmanība ir ievērojama. Un par nepelnītu to saukt galīgi netaisos – filmā ir daudz apbrīnojamu un slavējamu lietu, un tās problēmas, kas radās man, iespējams, citiem nemaz ne prātā neienāca.

Stāsts pašos pamatos ir ļoti vienkāršs – jaunas meitenes identitātes meklējumi, kuriem vēlāk seko savas grūtības un sirdssāpes. Filmā nav nekā tāda, ko iepriekš nebūtu nācies redzēt – nekādi šokējoši pavērsieni šeit gaidāmi nav. It sevišķi filmas otrā puse ir diezgan parasta drāma, kura heteroseksuālu pāru izpildījumā ir atveidota uz ekrāniem neskaitāmi daudz reižu. Bet varbūt tieši šeit arī slēpjas filmas sāls – Adele un Emma tiek parādītas kā pilnīgi normāls pāris, kuram ir savas problēmas un grūtības, neliekot milzīgu uzsvaru uz to, ka šeit galvenās varones ir divas sievietes. Šādu stāstu daudz nav, pie tiem skatītāji nav pieradināti, tāpēc vēlme uzsvērt faktu, ka šādi pāri nav nekas eksotisks, ir apsveicama. Jautājums gan par to, vai visu šo stāstu bija nepieciešams stiept trīs stundu garumā, paliek atklāts – no vienas puses, filma spēj iedziļināties attiecību attīstībā līdz pēdējam sīkumam (par spīti iespaidīgajam filmas garumam tā tāpat tomēr neiztiek bez saviem loģikas trūkumiem, bet tajos šoreiz neiedziļināšos), bet, no otras puses, ne viena vien aina būtu varējusi būt īsāka, ne nieka nezaudējot no savas efektivitātes.

Un tas ļoti veikli ļauj nonākt pie problēmām, kas man filmas laikā radās. Tikko kā filma tika izrādīta, nekur neiztika bez fakta pieminēšanas, ka filmā ir skatāma ļoti gara, detalizēta seksa aina starp abām galvenajām varonēm (taisnības labad gan jāsaka “ainām” – daudzskaitlī). Jau pirms šīs infamous ainas brīžiem radās šī nepatīkami neērtā sajūta, ka Kešišs gandrīz vai siekalojas, skatoties uz galvenās lomas atveidotājas Adeles Eksarčopolas ķermeņa aprisēm, un šīs ainas šo sajūtu tikai apstiprināja. Kad Kešišs filmē Adeli un Emmu, es, personīgi, ārkārtīgi spēcīgi sajutu viņa klātbūtni – tajā brīdī kamera nevis vienkārši vēroja abas varones, mums no zināmas distanes ļaujot uz viņām nolūkoties, bet to darīja piecdesmitgadīgs vīrietis. Godīgi sakot, es nezinu, kā precīzi šo sajūtu aprakstīt, bet bija brīži, kad no neitrāla skatupunkta mēs, manuprāt, iespējams, pat neapzināti no paša Kešiša puses, pārgājām uz viņa vēlmju atainošanu ar ļoti ekspluatatīvu pieskaņu. Iepriekš minēju, ka vairākas ainas būtu varējušas būt īsākas, neko nezaudējot – tas tieši attiecas arī uz šīm seksa ainām. Es neesmu klīrīga un netaisos apgalvot, ka šīm ainām tur nebūtu jābūt – nebūt ne, tām ir sava jēga, un tās daudz ko pasaka par abām varonēm un tābrīža situāciju viņu dzīvēs. Taču tam nevajadzēja veltīt desmitiem minūšu – to, ka pēc kāda brīža es nebiju vienīgā, kurai radās neērtas sajūtas, liecināja viegli nervozie smiekliņi, kas brīžiem atskanēja zālē (un ne jau no kaut kādiem tīneidžeriem, kas varētu tur būt iemaldījušies, lai pablenztu uz to, kā ņemas divas meitenes – publika, vismaz pēc izskata, likās gana pieaugusi, lai filmā, ieraugot pliku krūti, nesāktu sarkt un bālēt). Būtībā – man šķita, ka ļoti bieži Kešišs mums daudz ko rādīja nevis tāpēc, ka tas bija vajadzīgs, bet tāpēc, ka viņš to var (runa šeit, starp citu, nav tikai par seksa ainām – veids, kā kamera brīžiem vēroja Adeles katru ķermeņa kustību un aprisi, bija tikpat dīvaini).

Par spīti visam, nevaru neuzteikt fantastiskos Adeles Eksarčopolas un Leas Seidū veikumus. Abas aktrises ir pilnībā atdevušās lomām, veidojot lielisku saskaņu un partnerību uz ekrāna, izejot cauri visiem Adeles un Emmas sarežģīto attiecību līkločiem. Abu aktrišu drosme ir apbrīnojama, un tieši viņas, it sevišķi Eksarčopola, ir tās, kas tur filmu kopā, noturot skatītāju uzmanību. Filma seko Adelei vairāku gadu garumā, ļaujot mums redzēt, kā mainās viņas pasaules skatījums, kā mainās viņa pati. Pati Adele gan pēc gadiem izskatās gluži tāpat kā vidusskolā (filma pati par to pasmejas), bet, lai gan ārēji viņa izskatās pēc jaunas meitenes, iekšēji viņas pasaule ir mainījusies ievērojami. Lea Seidū, starp citu, gan pamanās “novecot” šos sešus gadus, parādot šīs izmaiņas Emmas dzīvē arī vizuāli, un viņas sniegums ne ar ko neatpaliek no Eksarčopolas (filma vairāk, protams, fokusējas uz Adeli, tāpēc Emmas pasaule mums nav tik labi izprotama, bet Seidū sniegums tāpēc nav zemāk vērtējams). Kaut vai tikai abu aktrišu snieguma dēļ filmu ir vērts redzēt.

Iespējams, ka manas problēmas ar filmu var likties kā no pirksta izzīstas, un, iespējams, ka esmu pārāk daudz saklausījusies vienas no manām universitātes pasniedzējām runās par male gaze. Taču, par spīti visam, jācer, ka skatītāji nebūs nobijušies no Adeles dzīves – filma ir izaicinoša, un tā nav vienkārša, bet tā noteikti ir uzmanības vērta. To, ka bez skatītājiem tā nepaliks arī pie mums, rādīja jau fakts, ka, ejot uz filmu darbadienas vidū, zālē nebūt nebiju vienīgā skatītāja, kā to gandrīz vai biju gaidījusi.