Lielais jautājums – grāmatu ekranizācijas 5

Ak, Frobišer, ko viņi tev nodarīja…
Principā šeit vajadzētu atrasties manām pārdomām par Cloud Atlas. Bet sanāca tā, ka Vačovsku un Tikvera veidojums manī aizskāra kādu tik jūtīgu stīgu, ka sapratu, ka ir jāgāž ārā viss, kas vien ir sakrājies ko teikt par grāmatu ekranizācijām. Tāpēc daudz nekavējoties (jo sakāmā jau tā ir, ai, cik daudz) ķeršos uzreiz pie lietas.
ETA: Aptuveni pusē sapratu, ka šis savārstījums gan kvantitātē, gan, traģiskā kārtā, arī kvalitātē būs līdzinieks manam semestra darbam, tāpēc ievietošu viena fantastiska vārda definīciju, kura aprakstītais fenomens man noteikti piemīt un kurš varbūt liks kādam iecietīgāk palūkoties uz manu murmulēšanu.
Logorrhoea: a tendency to extreme loquacity. 

Tie, kas mani kaut nedaudz pazīst, droši vien, ka ir pamanījuši, ka ir divas lietas, kuras mani ārkārtīgi interesē (bez gulēšanas un tādas vispārīgas nekā nedarīšanas – kā jau kārtīgām studentam pienāktos) – filmas un grāmatas. To svētlaimīgo mirkli, kad pirmoreiz sapratu, ka reizēm abas šīs mākslas formas metas uz vienu roku, precīzi neatceros (varētu būt, ka pie vainas bija Poters), bet brēkalējusi par šo tematu esmu jau diezgan ilgi. Paskatoties manā izlasīto grāmatu sarakstā iekš goodreads.com, paveras diezgan drūma aina – nospiedošam vairākumam grāmatu ir atrodami līdzinieki kustīgo bilžu formātā (To-read listē skats ir vēl traģiskāks.) Tāpēc reizēs, kad uz ekrāniem nonāk kādas grāmatas ekranizācija vai tiek paziņots, ka vēl kāda grāmata tiks adaptēta lielajam ekrānam, vai nu man notrīs sirsniņa gaidās un cerībās, kas tiks izdarīts ar jau lasītu grāmatu, vai arī metos meklēt attiecīgo rakstu darbu, lai varētu ar to iepazīties. Starp citu, to, ka šis temats mani uztrauc un man par to ir ārkārtīgi daudz un ārkārtīgi svarīgi viedokļi, pārliecinājās nabaga Ģirts no kinoteikumi.lv, kurš, neko ļaunu nenojauzdams  pirms kāda laiciņa man pajautāja, kāpēc, manuprāt, Cloud Atlas filma bija izķēpājusi grāmatu, un kā atbildi viņš saņēma e-pastu, kurš bija aptuveni piecu A4 lapu garumā. Upss.

Par to, vai pirms filmas skatīšanās lasīt grāmatu, domas dalās, bet filozofēt par šo jautājumu man galīgi negribas – dažiem patīk to darīt, dažiem nepatīk, katrs dara, kā nu sirds vēlas. Es to daru daļēji tāpēc, ka: A) diemžēl citādāk vairs nemāku un B) veids, kādā šie divi tik ļoti atšķirīgie mediji saplūst kopā, mani ārkārtīgi fascinē. Tas gan nereti nozīmē to, ka gadījumos, kad pamatmateriālam ir nodarīts pāri, sirdsēsti ir pamatīgi. Taču, no otras puses, reizēs, kad darba ekranizācija ir izrādījusies veiksmīga, prieks ir vēl jo lielāks.
Mani vienmēr ir interesējis, kāpēc viena ekranizācija nostrādā, bet otra ne. Kur slēpjas veiksmīgas stāsta adaptācijas atslēga? Domāju, ka vislabāk būtu palūkoties uz konkrētiem piemēriem – senākiem un ne tik senākiem. Interesanti ir arī paspekulēt par nākotnes projektiem, kuri tikai top, tāpēc palūkošos arī uz dažiem no tiem. Vispirms gan trīs brīdinājumi. Pirmkārt, uzmanīgi ar spoileriem. Filmām, kuras vēl tikai top, noteikti iztikšu bez spoilerīgām piezīmēm, bet, piemēram, Cloud Atlas neredzējušajiem vai nelasījušajiem to paragrāfu ieteiktu izlaist. Otrkārt, viss teiktais ir mans personīgais viedoklis, nekādā gadījumā necenšos apgalvot, ka tā būtu kāda objektīva patiesība. Tā ir viena no mākslas burvībām, ka viedokļi un gaumes atšķiras un vienmēr ir interesanti uzzināt citu pārdomas, taču jārēķinās, ka tās var atšķirties no tavām. Turklāt grāmatu ekranizāciju gadījumā šī atšķirība var būt dubulta, jo gan filma, gan arī grāmata var tikt interpretētas dažādi. Un, treškārt, runāšu tikai par grāmatu ekranizācijām – īsie stāsti un lugas šoreiz lai pasēž maliņā, jo tur noteikumi tomēr ir nedaudz citādi (piedod, Šeksi). Bet, nu, pāriešu no abstraktas vāvuļošanas pie specifiskiem gadījumiem.

Sākšu ar visnesenāko (līdz ar to arī sāpe ir vissvaigākā) – jau pieminētais Cloud Atlas. Vačovsku un Tikvera veidojums pamanījās attaisnot visas manas visļaunākās bailes par to, ko būtu iespējams salaist grīstē ar Deivida Mičela lielisko grāmatu. Cloud Atlas varbūt man nav pati mīļākā grāmata uz pasaules, jo īsti manu sirdi attiecīgā tematika nesilda, taču mani tā ļoti fascinēja tieši savas īpatnējās uzbūves, formas un žanriskā mikšļa dēļ – trīs lietas, kuras pārcelt uz ekrāna ir jebkurā gadījumā, maigi izsakoties, sarežģīti. Filma klūp un streipuļo no viena stāsta pie otra, samudžinot sižetu, cenšoties vilkt paralēles, ko izdodas paveikt tikpat graciozi kā iegāzt ar nūju pa galvu, rezultātā izveidojot jocīgo mistrojumu, kurš nav ne tuvu tik dziļš un pārdomas raisošs, kā pašam gribētos domāt. Krietni ambiciozāk, manuprāt, būtu bijis censties saglabāt Mičela piedāvāto uzbūvi – sākt ar hronoloģiski vissenāko stāstu (Jūinga dienasgrāmatu), virzīties arvien tālākā nākotnē, katru no stāstiem izstāstot līdz pusei, beigās nonākot pie vidējā stāsta (Zakarija), kurš tiek izstāstīts nepārtraukts, un tad virzīties atpakaļ laikā, pabeidzot visus iepriekšējos stāstus. Saprotams, ka šāds formāts būtu bijis krietni prasīgāks no skatītāju attention spaniem, bet, stāstot stāstus šādā veidā, paralēles starp tiem kļūst arvien skaudrākas. Tāpat arī Vačovski un Tikvers smagi grēko ar galveno tēlu atveidošanu – tas, ka, pārnesto grāmatu uz ekrāna, izmaiņas būs, ir neizbēgami (nereti par vajadzīgi), bet nedrīkst pa ceļam pazaudēt tēlus un to būtību.1 Tas, ko filma izdara ar Frobišeru un Sonmi, mani ārkārtīgi skumdināja (šajos stāstos izmaiņas bija visbēdīgākās). Frobišers filmā tiek pozicionēts kā traģisks varonis, kurš izdara pašnāvību tādēļ, ka vairs neredz citu iespēju (filma turklāt pieļauj smagu kļūdu ar to, ka parāda Frobišera pašnāvību gandrīz vai pirmajos filmas kadros) – pazudis ir Frobišera manierīgais sarkasms, asprātība, šarms un dzīvesprieks. Grāmatas Frobišers izdarīja pašnāvību ne jau tāpēc, ka bija nelaimīgs – viņš atvadījās no dzīves pilnīgi apmierināts, uzrakstījis savu dižāko garadarbu, paveicis visu, ko vien vēlējās, viņa paveiktajā nebija ne drusciņas traģikas. Turpretī Sonmi stāsts ir kļuvis par sīrupainu cīņu par brīvību – Mičela variantā viņas stāsts ir krietni spēcīgāks un drūmāks, jo patiesībā visu pretošanos kustību, visus notikumus, kuros tika ierauta Sonmi, safabricēja pati valdība, radot fantomu draudu, ar kuru cīnīties, lai pārliecinātu savus iedzīvotājus turpināt atblastīt diktatorisko režīmu. Sonmi patiesībā spēlēja līdzi, labi apzinoties, ka piedalās teātrī, darot to ar cerību, ka varbūt kāds tomēr sadzirdēs viņas mesidžu. Taču vissmagākā kļūda ir lēmums griezt šo savādo riņķadanci ar vieniem un tiem pašiem aktieriem visos stāstos. Pirmkārt jau, reizēm tas izskatās muļķīgi (Stērdžess korejieša formā izskatījās pabeigts tikai līdz pusei). Un otrkārt, kas ir vēl ļaunāk, tā rezultātā Mičela grāmatas idejas tiek reducētas līdz prastam un neinteresantam: “Reinkarnācija! Woohoo!” Treškārt, Vačovski un Tikvers sevi iedzen pretrunās – ja tiek izmantoti tie paši aktieri, tad jāsecina, ka viens aktieris iemieso vienas dvēseles ceļojumus laikā un telpā. Ko tāda gadījumā nozīmē komētas formas dzimumzīme? Vai Frobišers reinkarnējas dubulti? Būtībā Mičela garadarbs, manuprāt, balansē bīstami tuvu tai robežai, kas nošķir ekranizējamas un neekranizējamas grāmatas (precīzāk varbūt būtu teikt – grāmatas, kuras būtu vēlams neekranizēt, jo nekas labs tur nav sagaidāms).2

Ja ierunājos par, manuprāt, neekranizējamām grāmatām, tad pieminēšu filmu, kura vēl tikai top, bet par kuru jau tagad trīcu un drebu bailēs. Tas ir Akivas Goldsmena mēģinājums ekranizēt Marka Helprina fenomenālo grāmatu Winter’s Tale. Grāmatu sāku lasīt tieši tāpēc, ka izdzirdēju, ka taps filma, un mani viegli ieintriģēja stāsts – kad biju tikusi līdz ~750 lappušu biezās grāmatas beigām, sajutos pārpūlējusies, jo tā nav visvieglākā lasāmviela, bet biju gatava vai ģībt no sajūsmas. Pārstāstīt grāmatas sižetu, lai īsi paskaidrotu, kas tur notiek, ir neiespējami – kaut vai tikai tādēļ, ka tajā ir neskaitāmi daudz tēlu, jocīgi, brīžiem pat paranormāli notikumi, negaidīti savdabīgi dialogi, un vispār tur ir iespējams atrast, ko vien sirds iekāro (lidojošu zirgu un varavīksnes tiltu to skaitā). Grāmatas garums un neparastie tēli un notikumi gan nav gluži īstais iemesls, kāpēc, manuprāt, ķerties pie šīs grāmatas pārcelšanas uz kinoekrānu, ir pilnīgs neprāts – galvenais iemesls ir tas, ka Helprina izveidotā pasaule ir tik ļoti lingvistiska. Helprins nepārtraukti spēlējas ar vārdiem un dažādiem jocīgiem to salikumiem (“hysterical ice” bija viens no maniem favorītiem), tos izmantojot kā ķieģeļus savas pasaules būvniecībai. Jāatzīmē gan, ka tas, ko es šobrīd mēģinu pierādīt, ir ļoti abstrakti, turklāt nav teikts, ka ikvienam būtu tādas pašas izjūtas, izlasot šo grāmatu. Varu tikai piedāvāt pāris piemērus no Winter’s Tale, kas, manuprāt, lieliski raksturo Helprina rakstības stilu, līdz ar to parādot, ka pārcelt to no papīra lapas uz ekrāna, neuztaisot neprātīgu haosu, būs ārkārtīgi sarežģīti:

Imagine the magic required to make a man cringe at the sight of a baby, and want to kill it. Pearly had that magic: he hated babies and wanted to kill them.

That’s exactly what I need, isn’t it, while I flee on a murder charge – a squash cook.

Most of the two thousand soldiers busily assembling were under five feet tall.

In lines as neat and well ordered as the rows of cardinals seated at an ecumenical council, were a hundred or more surprised, temporarily blinded, twelve-foot-high grizzly bears. Not knowing what to think of the two strangers who had come into their midst, they turned to each other for advice, pawed the air, and rotated their heads in confusion.

Un laikam mans vismīļākais citāts no visas grāmatas:

Let me enumerate today’s points, if I will, beginning with number A.

Es saprotu, ka tie ir tikai citāti, izrauti no konteksta un, pārceļot stāstu filmas formātā, bez to sniegtās informācijas droši vien var mierīgi iztikt. Bet visa Helprina grāmata ir rakstīta tieši šādi – veids, viņš to apraksta, ir tikpat svarīgs, kā tas, ko viņš apraksta.3 Manām šaušalām par labu nenāk arī tas, ka galvenā loma ir uzticēta Kolinam Farelam, kurš, manuprāt, pilnīgi neatbilst Pītera Leika lomai (izskatās arī viņš diezgan traģiski). Ceru, ka Goldsmenam izdosies mani pārsteigt un pierādīt pretējo – ka Winter’s Tale ir ekranizējams stāsts. Pagaidām stresā grauzīšu nagus, bet, ja būšu kļūdījusies, savas aplamīgās pārliecības noliegt netaisos.

Varbūt kontrastam ar Winter’s Tale, kura, manuprāt, ir ļoti vārdisks garadarbs, būtu vērts pieminēt grāmatu, kura ir tik ļoti balstīta uz vizuālu tēlainību, ka pati prasīt vai prasīja, lai kāds to ekranizētu – The Invention of Hugo Cabret, kuru patiešām satriecoši pagājušajā gadā uzfilmēja Martins Skorsēze. Par Hugo reiz jau rakstīju, tāpēc pārāk gari nepļāpāšu. Braiens Selzniks grāmatu ir rakstījis neparastā stilā, miksējot stāstu ar daudzskaitlīgiem un krāšņiem attēliem, kuri ir nevis vienkāršas notikumu ilustrācijas, bet turpina un virza stāsta norisi uz priekšu. Skorsēze ir ļoti prātīgi izmantojis Selznika ilustrācijas, veidojot filmu, ļoti veiksmīgi nokopējot grāmatas piedāvāto estētiku un pamanoties saglabāt tās burvību un skaistumu. Stāstā ir iekļautas diezgan minimālas, bet varbūt, ka pat vajadzīgas pārmaiņas, taču tās nemaina grāmatas un to galveno varoņu būtību. Starp citu, ja kāds vēlas apskatīties, kādi tieši ir Selznika satriecošie zīmējumi, ieskats tajos tiek sniegts šajā mājaslapā, kur lapas beigās tiek piedāvāts apskatīties slaidšovu ar grāmatas ievadu.

Ļoti interesanta varētu būt arī atsevišķa diskusija par grāmatu sērijām un filmu franšīzēm. Rakstīšanas brīdī visaktuālākais jautājums ir – ko Pīters Džeksons būs izdarījis ar Dž.R.R. Tolkīna Hobitu. Patiesībā tādu īstu atbildi uz šo jautājumu mēs saņemsim tikai 2014. gadā, kad uz ekrāniem nonāks trešā filma. Lai gan filmu vēl joprojām gaidu ar nepacietību, neliegšos, ka paziņojums, ka beigās stāsts tiks izstiepts trīs filmu garumā, manu entuziasmu noplicināja diezgan pamatīgi. Lai ko arī Džeksons neteiktu, pats pamatstāsts ir ļoti vienkāršs – neaizmirsīsim, ka pamatu pamatos The Hobbit ir grāmata bērniem.4 Vai vienu pasaku, kuru, ja pacenšas, reāli var izlasīt vienas dienas laikā, ir iespējams izstiept tā, lai pietiktu trīs filmām, ja katra no tām turklāt solās būs gandrīz trīs stundas gara? Pāris izteikumi, kuri ir nākuši no Džeksona & Co liek nedaudz satraukties, bet ar galīgiem secinājumiem vēl nesteigšos – jāpaciešas tikai līdz piektdienai. Ar interesi var lūkoties arī The Hunger Games nākotnē – kādā virzienā dosies šī franšīze? Pirmā filma bija samērā pusjēla – it kā neslikta, pieklājīgi ekranizējot stāstu, bet palaižot garām iespēju uzsvērt svarīgākos stāsta mesidžus, visu pievēršot stāsta garlaicīgākajai pusei jeb mīlasstāstam. Catching Fire (Bada spēļu otrā grāmata) ir tikusi pie jauna režisora, bet to, vai tas ienesīs kādas pozitīvas pārmaiņas, rādīs laiks. Jācer, ka franšīze sekos Harija Potera piemēram, kuri pēc samērā viduvējām pirmajām divām filmām (kaut gan arī tām piemīt savs smieklīgs, naivs šarms), režisora krēslā iecēla Alfonso Kuaronu, kurš atļāvās atkāpties no Roulingas svētajiem rakstiem, taču pamanījās fantastiski atveidot grāmatas spokaino atmosfēru, ar savu filmu nosakot toni visām pārējām Potersērijas filmām. (Tieši Harry Potter and the Prisoner of Azkaban laikam ir mana vismīļākā no Poterfilmām.) Tāpat ar nepacietību gaidu jaunumus par Stīga Lārsona pūķotās meitenes turpinājumiem – vai tādi vispār būs, kad tādi būs un kas būs galvenais. Īkšķus vēl joprojām klusi turu par Finčera atgriešanos – kaut vai tikai tādēļ, lai tiktu saglabāts pirmās filmas stils un atmosfēra.5 Vēl vēlos bilst pāris pateicības vārdus tiem, kuriem pietika prāta nemēģināt Džordža R.R. Mārtina sāgu A Song of Ice and Fire mēģināt iebāzt uz lielā ekrāna, tā vietā izvēloties krietni prātīgāko televīzijas seriāla variantu. HBO ekranizācijas ir iespaidīgas, brīžiem varbūt paklūp, cīnoties ar sarežģīto un ārkārtīgi apjomīgo pamatmateriālu, bet kopumā Game of Thrones noteikti ir izdevies un baudāms pasākums.6

Vēl viens intriģējošs zvērs ir klasiku ekranizācijas, kuru priekšrocība vai trūkums ir pamatmateriāla relatīvā pazīstamība – tās ir grāmatas, kuras apkārt ir bijušas jau tik ilgi, ka ikvienam ir izveidojies savs priekšstats par to sižetiem, tēliem, problēmām utml. Tāpēc katrreiz, kad kāda no šādām grāmatām tiek ekranizēta, ir jāatrod īpaša pieeja, lai neaizvainotu tās skatītāju masas, kuras attiecīgo garadarbu ir pielūgušas un dievinājušas jau sen. Šobrīd mani dziļā stresā dzen pavasarī gaidāmā Baza Lurmena The Great Gatsby ekranizācija – pirmais treileris uztraukumu tikai palielināja (ar kursabiedrenēm nonācām pie secinājuma, ka vismaz pagaidām Lurmena Getsbijs izskatās pārāk spīdīgs). Getsbijs nav grāmata, kuru, manuprāt, ekranizēt būtu viegli – varbūt pat labāk nevajag to darīt, jo Ficdžeralda teksti ir pārāk īpatnēji (bet man tik ļoti mīļi – goda vārds, ja Lurmens būs izķēpājis The Great Gatsby, es gauži raudāšu7). Ar nepacietību gaidu Džo Raita Annu Kareņinu – jau ir lasīts par viņa izvēlēto stāstīšanas metodi, kas šādam stāstam šķiet neparasts risinājums. Raits ir arī atbildīgs par ļoti lielisko Pride and Prejudice ekranizāciju, pamanoties uzķert to stāsta burvību, kas caurvij visu Ostinas grāmatu. Klasikas gan mēdz arī morāli novecot – On the Road galvenā problēma bija tā, ka grāmata ir tik ļoti kultūrspecifiska8, ka tās idejas un notikumi ar šodienas acīm nekādi revolucionārie un brīvības garu sludinošie vairs nešķiet. Savdabīgi, ka daudzu mīlētā Breakfast at Tiffany’s kā ekranizācija ir diezgan vāja (taisnības labad gan jāatzīst, ka filmēšanas laikā Kapotes grāmatu par “klasiku” dēvēt būtu pāragri) – filma atsakās no diezgan drūmajām Kapotes stāsta beigām, tā vietā izvēloties šķebīgu hepīendu.

Ja līdz šim esmu pieminējusi tikai fiction stāstus, tad nedaudz citādāks varētu būt jautājums par non-fiction grāmatām. Pat, ja filmas veidotāji ir izvēlējušies savam stāstam iz reālās dzīves kā pamatu ņemt kādu grāmatu, vienmēr pastāv iespēja lūkoties citos avotos, ieviešot savas korekcijas stāstījumā.Viens no maniem mīļākajiem gadījumiem ir Bena Mezriča grāmata The Accidental Billionaires un Deivida Finčera filma The Social Network. Mezričs savu grāmatu rakstīja praktiski vienlaicīgi ar Āronu Sorkinu, The Social Network scenārija autoru – Mezričs tikko pabeigtās nodaļas uzreiz esot aizsūtījis Sorkinam, kurš tālāk stāstu ir pielāgojis filmas vajadzībām. Rezultāts šajā gadījumā ir sanācis ļoti interesants. Mezriča grāmata ir rakstīta no Eduardo Saverina perspektīvas (viņš pats lūdza Mezričam tādu uzrakstīt), kas nozīmē to, ka notikumi tiek skatīti tikai caur viņa skatu punktu. Tāpēc grāmatas Marks Zukerbergs ir krietni lielāks mērglis, nekā viņš bija filmā. Sorkins un Finčers turpretī stingri atsakās nostāties kāda pusē, atkāpjoties no grāmatas narratīva, bet cenšoties saprast ikviena pozīciju. Ja grāmata ir gana aizraujoša un pārdomas raisoša, tad filma to pārspēj – The Social Network ir, manuprāt, satriecošs veikums.

Pīrāga dzīve

Šī neprāta rakstīšanas brīdī vēl neesmu redzējusi Life of Pi, kuras virzienā pēc grāmatas izlasīšanas skatos ar vēl jo lielāku interesi. Jana Martela grāmata bija samērā negaidīts pārsteigums, jo no iepriekš dzirdētā biju secinājusi, ka tā diez vai ir domāta man – pseidofilozofiskas pļāpas mani nekad pārāk nebija aizrāvušas. Tāpēc no grāmatas turējos pa gabalu, bet Anga Lī gaidāmas ekranizācijas vizuāli iespaidīgie treileri un jūsmīgās atsauksmes no ārvalstu kritiķiem lika uzdrošināties un tomēr pieķerties tik slavenajai grāmatai. Un, man par pārsteigumu, grāmata bija visnotaļ baudāma, neieslīgstot dziļum dziļās pārdomās par dzīvi un tās jēgu katrā otrajā paragrāfā, bet gan ieinkorporējot savas idejas vispārējā stāstā. Arī par grāmatas neekranizējamību šaubas zūd jau pēc pirmajām lappusēm – lai gan stāsta formāts, protams, varētu likt filmas veidotājiem palauzīt galvu, grāmatā ir stāsta pavediens, kuram sekot. Būs ļoti interesanti pavērot, kā Lī būs ticis galā ar grāmatas formātu, kāds būs Pī atveidotājs (aktieris Suradžs Šarma ir jaunpienācējs) un ko filma būs spējusi iesākt ar 3-D (jācer, ka šis būs gadījums, kad man nebūs pretenziju pret šo ekstru).

Runājot par īpatnējām grāmatām, nevaru nepieminēt Džonatana Safrana Foera Extremely Loud & Incredibly Close. Foera garadarbs atver vēl vienu tārpu kārbu, kas ir jautājums – vai grāmatu lasīt pirms vai pēc filmas noskatīšanās?9Extremely Loud & Incredibly Close gadījumā vispirms sanāca iepazīties ar filmu, kura, lai gan lej sīrupu spēcīga ūdenskrituma ātrumā, kopumā bija gana veiksmīga un aizkustinoša. Taču filmas vērtība manās acīs kritās pēc grāmatas izlasīšanas – Foera novele ir neprātīgi smeldzīgs, skumīgs un spēcīgs stāsts par cilvēku mēģinājumiem samierināties ar traģēdijām, kura kvalitātes tā īsti tomēr uz ekrāna atveidot neizdodas. Foers grāmatu turklāt papildina ar oriģinālām detaļām – viņa spēles ar stāstījuma veidu uzdevumu filmas veidotājiem noteikti nepadarīja vieglāku. Negribētu apgalvot, ka Extremely Loud & Incredibly Close ir absolūti neekranizējama grāmata. Taču nevarētu apgalvot,ka Daldrijam tas būtu izdevies ārkārtīgi veiksmīgi – ir potenciāls izaugsmei (i.e., kāds cits var mēģināt to paveikt labāk). Starp citu, sirsnīgs ieteikums no manas puses – nelasīt grāmatu tramvajā vai kādā citā vietā, kur apkārt ir daudz citu cilvēku.10

Noslēgumā, šaušalīgā kārtā riskējot nonākt smagās pretrunās ar visu savu iepriekš postulēto, vēlos parunāt par vienu no, mani personīgi, visfascinējošākajiem gadījumiem ar grāmatām un to ekranizācijām. Tā ir Entonija Bērdžesa novele A Clockwork Orange un šīs grāmatas adaptācija Stenlija Kubrika izpildījumā. Sanācis bija tā, ka filmu biju mēģinājusi skatīties kādas divas reizes, bet abos gadījumos tā tika rādīta pa televizoru diezgan dziļā nakts stundā, kā rezultātā tālāk par stundu nebiju tikusi. Beigās atmetu ar roku, nolemjot A Clockwork Orange noskatīties kaut kad saprātīgākā laikā, kad varētu tam pievērst visu savu uzmanību, jo filma izskatījās ļoti intriģējoša, turklāt dzirdēts arī par to bija ļoti daudz. Uz kādu laiku par filmu piemirsu, bet tad vai nu kāds pieminēja Bērdžesa grāmatu, vai pati tai uzdūros universitātes bibliotēkā, un nolēmu to izlasīt. Grāmatiņa ir plāna, bet pārāk viegli nelasās – galvenokārt Bērdžesa izveidotā slenga nadsat dēļ, kas krievu valodu vispār neprotošajiem grāmatu padara nelasāmu.11A Clockwork Orange ir neparasta grāmata, ar baisu un neomulīgu pamatideju… līdz brīdim, kad tā nonāk līdz pēdējai, 21. nodaļai, kurā Alekss, sapratis savas līdzšinējās dzīves kļūdainību, labojas un nolemj kļūt par kārtīgu ierindas pilsoni. Mani šī pēdējā nodaļa sarūgtināja, jo tā šķita kā afterthought, padarot visu līdz tam pateikto bezzobainu – 20 no 21 nodaļas ir spēcīgi sitieni, kamēr pēdējā visu pasākumu pataisa nedaudz neinteresantu ar mēģinājumu pierādīt, ka pat tādi monstri kā Alekss var laboties. Likās, ka pats Bērdžess ir nedaudz nobijies no savas drūmās vīzijas un beigās piekabinājis 21. nodaļu, lai skatu padarītu nedaudz gaišāku. Liels bija mans pārsteigums, kad, skatoties Kubrika filmu, tā beidzās uz šīs krietni smagākās nots, stāstu noslēdzot ar grāmatas 20. nodaļu, ignorējot pēdējo un, manuprāt, lieko nodaļu. Nedaudz palasot vairāk gan par grāmatu, gan filmu, atklājās interesants fakts – par spīti Bērdžesa neapmierinātībai ASV grāmata tika sākotnēji izdota bez šīs 21. nodaļas, jo izdevēji esot uzskatījuši, ka amerikāņi nenoticēs Aleksa rakstura maiņai.12 Tieši šādu – 20-nodaļīgu – izdevumu bija lasījis Kubriks, un tas arī bija pamats viņa scenārijam. Kubriks vēlāk esot iepazinies arī ar 21. nodaļu, bet esot atzinis, ka, viņaprāt, tā neesot patiesa un neiederoties pārējā grāmatā.13 Lieki teikt, ka pašu Bērdžesu viņa grāmatas ekranizācija nesajūsmināja – viņaprāt, tā slavināja vardarbību, kas galīgi nebija pa prātam Bērdžesam, liekot viņam pat nožēlot, ka grāmatu vispār ir uzrakstījis, ja tā tiek tik ļoti nepareizi interpretēta. Šo stāstu pārstāstīju tāpēc, ka tas laikam ir izņēmums, kurš pierāda likumu – lai gan iepriekš apgalvoju, ka, ekranizējot grāmatu, ir jāsaglabā tās būtība un pamatideja, reizēm ir vērts no tās atteikties tad, ja izmaiņu rezultātā ir iespējams panākt ko labāku.

Laikam savu sakāmo vairāk vai mazāk būšu pateikusi. Secinājumus no tā visa izdarīt nav spēka – katra grāmatas ekranizācija ir atsevišķs, interesants, reizēm drūms, reizēm priecīgs jautājums. Skaidrs ir viens – no grāmatu ekranizācijām filmu industrija neatteiksies nekad, tāpēc arī satraukties par šo jautājumu varēšu mūžīgi. Vēlreiz gan jāuzsver, ka šādos gadījumos milzīgu nozīmi vienmēr spēlē katra individuālais grāmatas un filmas vērtējums. Kamēr manis pēc ar kāds Mobiju Diku var darīt, ko vien vēlas, citam Melvila ķieģelis ir svētāks par Bībeli. Lai nu kā arī nebūtu, metos pārlasīt Les Miserables – kā nekā februārī gaidāma filma!14

1 Paradoksāli, ka es te varu ņaudēt par grāmatas izbojāšanu, kamēr pats Mičels Cloud Atlas ekranizāciju esot atzinis par gana labu esam. Būšu poststrukturāliste un teikšu, ka the author is dead.

2 Vēl viens grāmatas aspekts, kuru pārcelt uz ekrāna 100% ir neiespējami, ir tās valoda – Mičels ir ļoti rūpīgi izveidojis katra galvenā varoņa idiolektu, kuru detalizētība ir jūtama tikai redzot teikto uz lapas. Kaut kas no tā varbūt nedaudz ir palicis, bet Zakarija teiktajam vajadzētu subtitrus, ja viņš runātu tieši tāpat, kā to darīja grāmatā.

3 Ko Goldsmens iesāks ar grāmatas beigām, es vispār nevaru iedomāties.

4 Tikai vēlāk ar Lord of the Rings Tolkīns uzņēma nopietnu un episku toni – The Hobbit ir rotaļīgs un nebēdnīgs tāpēc, ka tas tika rakstīts paša Tolkīna bērniem kā vakara pasaka.

5 Par Twilight un potenciālo apokalipsi Fifty Shades of Grey es labāk vairs neizteikšos.

6 Ja, protams, par baudāmu var atzīt to asinspirti, kas regulāri darās Mārtina izveidotajā epopejā. Guilty as charged, manā gadījumā.

7 Tūlīt ņemu savu vārdu atpakaļ – droši vien, ka neraudāšu vis. Man vienkārši ļoti patīk the occasional hyperbole.

8 Diez vai tas ir īsts jēdziens.

9 Jāatzīmē, ka uz šo jautājumu atbildēt gan var tikai post factum – kad ir sanācis iepazīties gan ar filmu, gan ar grāmatu, tādējādi padarot visu debati pilnīgi nelietderīgu, jo jebkurā gadījumā ir jau par vēlu.

10 Ja vien, protams, nav mazohistiska vēlme liet gaužas asaras auditorijas priekšā.

11 Random trivia – Bērdžesa grāmatu sākotnēji angliski izdeva bez glosārija aizmugurē, bet pēc tam, kad lasītāji esot sūdzējušies, ka neko nesaprotot, Bērdžess negribīgi piegādāja vārdnīcu.

12 Random trivia numur divi – Bērdžess pats ne visai mīlēja savu rakstu darbu, apgalvojot, ka uzrakstījis Mehānisko apelsīnu trīs nedēļu laikā tikai naudas dēļ.

13 MTE, Stenlij, MTE.

14 Jā, jā, es zinu, ka tā ir mūzikla versija, bet mūzikls tāpat bija balstīts uz grāmatas.