Life of Pi (2012) 0

Jana Martela grāmata Pī dzīve pieder pie tiem literārajiem darbiem, kurus daudzi ierindoja kategorijā “neuzfilmējamās” grāmatas. Stāsts par puisi, kurš vairāk nekād 200 dienas pavada okeānā nelielā laiviņā kopā ar tīģeri varbūt nav gluži tas pateicīgākais materiāls, ko būtu iespējams uzlikt uz lielā ekrāna. Bet izrādās, ka tas ne tikai ir izdarāms, bet izdarāms lieliski. Life of Pi Anga Lī izpildījumā ir krāšņs un iespaidīgs veikums, kas par spīti nelieliem trūkumiem, vienaldzīgu neatstās nevienu.

Angam Lī ir izdevies samērā sarežģīto grāmatu pārvērst skaistā piedzīvojumā, kur brīžiem uz ekrāna redzamais liek ieplest acis. Filmā ir vairākas ainas, kas noteikti paliks atmiņā uz ilgu laiku – kuģa nogrimšana (gandrīz vai iespaidīgāk kā Titānikā – bet esmu biased, jo nevaru ciest Džeimsu Kameronu), zivju lietus, miljons surikāti un milzu valis ir tikai dažas no tām. Viens no neticamākajiem filmas aspektiem ir tīģera Ričarda Pārkera atveidojums – ja nezinātu, tad diez vai varētu pateikt, ka tas ir datora veidojums (dažviet tika izmantoti arī īsti tīģeri, bet galvenās lomas atveidotājs Suradžs Šarma vienā laivā ar tīģeri neatradās). Lai gan, protams, datorefektiem nu jau diez vai vairs vajadzētu pārsteigt, Life of Pi tas ir izdevies. Arī dabasskati ir elpu aizraujoši un iespaidīgi.

Daudz labu vārdu ir jāvelta Suradžam Šarmam – Pī atveidotājam. Lai gan jaunajam aktierim šī ir pirmā loma dzīvē, uz ekrāna tas nav manāms. Viņš lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem, liekot skatītājiem pārdzīvot par Pī likteni, priecāties, uztraukties līdz ar viņu. Ja vēl atceras to, ka lielāko daļu filmas aktierim bija jātēlo pret neko, tad veikums ir apbrīnas vērts. Uz Šarmas pleciem gulstas liela atbildība – pēc kuģa nogrimšanas viņš ir absolūtā uzmanības centrā līdz filmas beigām, kas noteikti nav bijis viegls uzdevums pirmajai lomai, bet rezultāti ir spīdoši.
Es negribētu pārāk daudz iedziļināties sižeta smalkumos, jo, pirmkārt, tas būtu pagrūti, un, otrkārt, lieki, jo Life of Pi ir vairāk meditatīvs ceļojums, kas nav sarežģītu notikumu līkloču pārbagāts. Taču tās nelielās pretenzijas, kas man pret filmu ir, ir saistītas tieši ar tās stāstījumu. Sākšu ar to, ka filma tomēr nedaudz romantizē Pī pārciestās grūtības – tādas īstas sajūtas, ka viņš un Ričards Pārkers abi tūlīt nomirs no bada un slāpēm, nav. Brīžiem izskatās, ka viņi ir devušies nelielā izbraucienā, kur nākas saskarties ar nelielām neērtībām. Otra problēma (centīšos bez spoileriem) ir tā, ka Martela veidotā stāsta pamatā ir katra individuālā izvēle. Man nedaudz nesimpatizēja tas, ka šķita, ka Angs Lī filmā šo izvēli izdara manā vietā, uzspiežot savas domas. Nedaudz abstrakti tas, protams, izklausījās, bet tie, kas ir filmu redzējuši, gan jau, ka sapratīs.
Life of Pi ir filma, kas ļaus aizmirsties no ikdienas rūpēm, un par spīti brīžiem ļoti drūmajām stāsta noskaņām, kopumā atstāj pozitīvas sajūtas. Dievam gan mani ne filmai, ne grāmatai pievērst neizdevās, tāpēc šajā ziņā gan Martels, gan Lī ir nofeilojuši, bet visādi citādi Life of Pi ir iespaidīgs veikums, kas sagādā milzum daudz vizuāla baudījuma un līdzpārdzīvojuma, ko lieliska papildina skaistais soundtracks.