Looper (2012) 0

Raiena Džonsona Looper pilnīgi noteikti ir viena no visgaidītākajām filmām šogad. Tā kā pārāk bieži mēs netiekam aplaimoti ar oriģinālām action tipa filmām (i.e. tādām, kas nav sīkveli, prīkveli, spinoffi, rebūti utt. – nenoliedzot gan faktu, ka arī visi iepriekšminētie var būt fantastiskas filmas, kā tas nereti arī ir), visi ar diezgan lielām cerībām lūkojās Looper virzienā, jo viss liecināja, ka filma varētu būt viens no interesantākajiem kinopiedzīvojumiem šogad. Ļoti veiksmīgā kārtā Džonsons & Co neliek vilties, piedāvājot aizraujošu, savdabīgu, negaidīti asprātīgu un oriģinālu stāstu, kas, visticamāk, kaislīgām diskusijām liks virmot vēl ilgu laiku.

Looper bija kļuvis par iemeslu nu jau kārtējam blogeru pasākumam, kurš, gluži kā visās iepriekšējās reizēs, kad biju šo īpašo seansu apmeklējusi, izvērtās par jautru, informatīvu un patīkamu vakaru, par ko var noteikti pateikt paldies pašiem blogeriem un viņu uzņēmībai. Prezentācijas beigās (starp citu, jācer, ka tagad AMD mums aizvietos anglisko OMG) skatītājus arī gaidīja pārsteigums – īpašs sveiciens no filmas režisora Raiena Džonsona! Džonsons vairākkārt atkārtoja, ka cer, ka mums filma patiks, un tā arī notika – Looper ir viena no visbaudāmākajām filmām šogad.

Stāsts ir par puisi Džo, kurš ne pārāk tālā nākotnē (2044. gadā) strādā par algotu slepkavu jeb looperi, novācot kriminālām organizācijām traucējošus personāžus. Triks gan ir tāds, ka viņa upuri tiek atsūti atpakaļ pagātnē no vēl tālākas nākotnes – jo vēl pēc 30 gadiem ceļošana laikā būs izgudrota un to izmantos tikai noziedzīgas organizācijas, lai veikli atbrīvotos no traucējošiem pierādījumiem (respektīvi – līķiem). Džo dzīvo diezgan bezbēdīgi, līdz brīdim, kad viens no viņa upuriem izrādās ir viņš pats. Ar to arī sākas nepatikšanas, kas ir par pamatu visam filmas stāstam.

Ar filmām par ceļošanu laikā ir tā pagrūti – tā kā tas ir koncepts, kuru ar prātu patiesībā ir grūti aptvert, nesamežģot smadzenes vienā jūklī, tas nozīmē, ka arī loģisku, gudru un caurumiem nepiepildītu scenāriju, kas grozītos par un ap šo tēmu, izveidot ir sarežģīti. Džonsons diezgan prātīgi zinātniskos pārspriedumos neieslīgst, necenšoties likt skatītājiem saprast, kā tieši šī ceļošana laikā notiek, jo būtībā tas nav svarīgi. Var vilkt zināmas paralēles ar Nolana Inception, kur arī pašai iericei kā tādai un tās mehānikai nav nekādas nozīmes, jo galvenais ir tas, ko šī attiecīgā ierīce atļauj galvenajiem varoņiem paveikt. Looper sižets ir veikli savirpināts, liekot skatītājiem domāt līdzi, taču tas nekļūst pārāk samudžināts līdz tādai pakāpei, ka vairs nebūtu iespējams izsekot tā līkločiem. Es neieslīgšu pārspriedumos par filmu un tās sižeta pavērsieniem, bet esmu vairāk nekā pārliecināta, ka teoriju un skaidrojumu par beigām un visu stāstu būs ne mazums (pati jau paspēju izdomāt kadus 5 variantus, no kuriem visus esmu atzinusi par draņķīgiem).

Džonsonam ir patiešām veiksmīgi sanācis izveidot ticamu vidi, kurā norisinās darbība, jo šis arī ir viens no klupšanas akmeņiem, ar kādu saskaras filmas, kuru darbība risinās nākotnē. Turklāt patīkami ir tas, ka šī vide kalpo stāstam, nevis otrādi – filma veikli integrē faktus par to, kā pasaule ir mainījusies šo 30 gadu laikā, pašā galvenajā stāstā, nepārvēršot to visu plikā ekspozīcijā, ko ik pa brīdim izskaistina kāds elements, kurā skatītājam būtu jāapbrīno futūristiskā vīzija. Varbūt pats filmas sākums, kur gandrīz nepātraukti skan Džo voiceovers, stāstot par lūperiem un viņu amata noslēpumiem, ir nedaudz smagnējs – bet tas atmaksājas vēlākā epizodē, kad šis pats stāstījums kļūst par asprātīga joka iemeslu.

Jau minēju, ka sižets ir ļoti veikli savīts, staigājot dažādus līkločus. Džonsons apzināti (vismaz cerams, ka tā) pilnīgi visus pavedienus tā skaisti nenoslēdz – pēc filmas noteikti radīsies jautājumi par vairākiem tēliem un viņu motivācijām un mērķiem. Taču pilnīgi noteikti uzmanības centrā ir Džo, kuru ar lieliskiem panākumiem atveido Džozefs Gordons-Levits (jaunākā Džo versija) un Brūss Villiss (vecākā Džo versija). Un lai gan vecais Brūsijs uz visiem plakātiem tiek minēts kā pirmais, šī tomēr ir Gordona-Levita filma – viņš ir tās sirds un dvēsele. Viņa tēlojums ir apbrīnas vērts, turklāt laimīgā kārtā tas nepazūd zem visnotaļ iespaidīgās make-up un protēžu kārtas (kas, starp citu, lai gan sākotnēji lika šaubās raukt uzacis, filmā izskatās pārliecinoši – turkāt visinteresantākais ir tas, ka šis grima mākslinieku veikums labāk izskatās tieši tuvplānos). Gordons-Levits lieliski atveido Villisa manierismus, ne vienu brīdi neieslīgstot parodijā. Arī Emīlija Blanta netaisās iepalikt un pārsteidz sev neierastā lomā, demonstrējot ļoti pieklājīgu amerikāņu akcentu. Īpašas uzslavas jāvelta arī Pīrsam Gagnonam (? – īpašvārdu atveide latviešu valodā man ir un droši vien, ka arī paliks, mūžīga mistērija) – puisēnam, kurš atveido Emīlijas Blantas dēlu.

Looper ir aizraujoša filma, kas ir diezgan vardarbīga (filmā ir viena no visbaisākajām, bet ģeniālākajām spīdzināšanas ainām, kādu ir gadījies redzēt), taču tā ir arī negaidīti asprātīga ar patiešām amizantiem momentiem (Eiba diskurss par modes jautājumiem – apburošs). Džonsona dialogi ir pārdomāti un veikli, ar savu, šai pasaulei specifisku slengu. Tā kā par iepriekšējām Džonsona filmām (Brick un Brothers Bloom) gluži gar zemi aiz sajūsmas nekritu (abas bija gana simpātiskas, bet abām kaut kas pietrūka, lai pilnībā iekarotu manas simpātijas), tad man bija nelielas bažas, ka arī šajā filmā tekstiem varētu būt tā nedaudz mākslīgā pieskaņa, kas, manuprāt, bija jūtama abās iepriekšējās režisora filmās, bet veiksmīgā kārtā tā nebija, un Looper bija arī patīkams pārsteigums šajā ziņā.

Šeit gan laikam ir jāsaka ļoti liels un publisks FUI filmas izplatītājiem Latvijā TopFilm, kuru Looper tulkojums bija vienkārši drausmīgs. Lai gan es no tā, personīgi, tieši neciešu (ja neņem vērā faktu, ka uzmanību nepārtraukti pievērš muļķības ekrāna apakšā, kuras ir ļoti grūti neievērot), tad cilvēkiem, kuri ar angļu valodu ir uz “jūs”, filma ir padarīta praktiski nebaudāma. Tulkojums ir pārpilns ar elementārām gramatikas, interpunkcijas, ortogrāfijas kļūdām, nereti tulkojums ir vienkārši nepareizs, mainot attiecīgā teikuma būtību un tā rezultātā mulsinot skatītājus, nemaz nerunājot par parastām drukas kļūdām. Varu viņiem pieteikties par proofreaderi – pati neesmu nekāds literārās valodas paraugs, bet drausmīgāk, kā ir šobrīd, jau tāpat nebūs. Cik esmu sapratusi (un, ja nedaudz tam pievērš uzmanību filmas laikā, tad šim fenomenam ir arī acīmredzami pierādījumi), tad šo izplatītāju filmas tiek tulkotas no krievu titriem, nemaz neredzot pašu filmu. Šāda prakse ir pilnīgi nepareiza, jo tāda veida dubultā tulkojumā pārpratumi un kļūdas diemžēl ir neizbēgami.

Bet, lai visu stāstu pabeigtu uz tādas pozitīvākas nots, jāizteic tāda klusa vēlme, lai Looper gūst panākumus un atzinību, jo tas varētu dot cerības, ka Holivuda tomēr pamanīs, ka reizēm var atļauties riskēt un ieguldīt arī oriģinālos stāstos. Līdzīgas runas, protams, bija arī pirms diviem gadiem, kad iznāca Inception, kas gan beigu beigās ironiskā kārtā laikam bija pārāk veiksmīga, jo ārkārtīgi lielie finansiālie panākumi ļāva Holivudas lielajiem un varenajiem to nosaukt nevis par tendenci aizsākošu gadījumu, bet gan par nejaušību. Jācer, ka Looper izdosies pierādīt, ka oriģinālām un gudrām filmām tomēr ir vieta uz kinoteātru ekrāniem.