Maleficent (2014) 1

Maleficent ar zināmu nepacietību gaidīja ne viens vien – dažiem tā bija iespēja pēc ilgāka pārtraukuma uz ekrāniem redzēt Andželīnu Džoliju, citiem interesantāk šķita palūkoties uz Apburtās Princeses stāstu no stāsta ļaundares perspektīvas. Vēl kādam vienkārši patīk krāšņas pasaku filmas. Izpatikt pa prātam visiem filmai noteikti nav izdevies, bet vismaz es kinoteātrī pusotru stundu sēdēju ar žokli uz grīdas, būdama stāvā sajūsmā par uz ekrāna redzamo. Trīs iepriekš minētie iemesli nostrādāja arī uz mani – jā, Džoliju vienmēr ir prieks redzēt, stāstu riebekļi bieži vien ir interesantāki par varoņiem, un, jā, filma ir ļoti glīta. Bet tas, kas man lika ģībt no laimes, ir filmas nepārprotami skaidrais un spēcīgais, sievišķības piesātinātais mesidžs: Ladies rock. Tālāk spoilerīgie spoileri.

Es nekad neesmu vēlējusies kļūt par baisāko feminazi, kas ar putām uz lūpām ārdās katru reizi, kad kādā filmā nav gana daudz sieviešu tēlu vai pret esošajām izturas nesmuki (pirmkārt, tad ar to varētu nodarboties no rīta līdz vakaram, un, otrkārt, mani no pretendēšanas uz šādu titulu automātiski diskvalificē fakts, ka krietni par daudz laika esmu izniekojusi, tērējot savu sūri, grūti pelnīto naudu, sēžot kinoteātros un apbrīnojot to, cik precīzs ir Krisa Evansa ķermeņa uzbūves salīdzinājums ar dorito čipsi, un tamlīdzīgi). Bet ir gadījumi, kad arī manī atmostas šī sievišķīgā solidaritāte, jo ir parādījies kas ievērības un tērgāšanas cienīgs – diemžēl bieži vien šis “cienīgais”, kas ir izpelnījies ievērību, ir kaut kas tāds, kas liek asinīm sākt vārīties, vai arī Ridiks. Maleficent gadījumā stāsts gan ir par ko citu – filma laimīgā kārtā stāv nožēlojama seksisma skalas otrā galā.

Brīdī, kad filma jau bija uzņēmusi savus apgriezienus un Malefisenta lika Stefanam zemoties savā priekšā, lūdzot, lai viņa apžēlojas par viņa mazo meitiņu, es pēkšņi sapratu, ko man viņas stāsts atgādina – Malefisentas tuvākā gara radiniece ir neviena cita kā Līsbeta Salandere jeb meitene ar pūķa tetovējumu (Malefisenta gan iztiek bez tetovējuma, jo viņai ir pašai savs pūķis). Abas lēdijas (Salandere gan droši vien apvemtos, ja viņu kāds sāktu godāt par lēdiju) tiek vardarbīgi izmantotas un pēc tam ar ellīgu nežēlību atriebjas saviem pāridarītājiem, ņemot lietas pašas savās rokās, jo neviena cita, kas viņas aizstāvētu, nav. Aina, kurā Stefans Malefisentai nogriež spārnus, būtībā ir tīrākā date rape – izvarošana randiņā – viņš viņu sazāļo un izmanto.

Šeit arī parādās viena no, manuprāt, visgreizāk interpretētākajām epizodēm filmā – Malefisenta nevēlas atriebties Stefanam tāpēc, ka viņa ir piekrāpta mīlas lietās. Viņa ir brutāli savainota un izmantota, un Stefans viņai ir laupījis viņas būtību – viņas spārnus un līdz ar tiem arī viņas brīvību. Tas nav divu mīlnieku strīds (brīdī, kad viņi jau pieauguši atkal satiekas pēc vairākiem gadiem, šķiet, ka abi vairāk vai mazāk pasmejas par savu jaunības dienu puppy love), Malefisenta nav aizvainota vai greizsirdīga bijusī mīlniece. Stefana krāpšana šajā gadījumā bija kas krietni ļaunāks, un viņa nodarītais pilnībā mainīja fejas dzīvi. Viņš vārda tiešākajā nozīmē viņu sakropļoja.

Malefisentas lēmums nolādēt Stefana meitu vēlāk tiek parādīts kā kļūdains – viņa saprot, ka, mēģinot nodarīt pāri savam pāridarītājam šādā veidā, cietīs tikai vēl viena nevainīga dvēsele. Saprotot, ka sodīt Auroru par viņas tēva noziegumiem nebūtu pareizi, Malefisenta cenšas situāciju labot, kas beigu beigās arī izdodas – ar interesantu twistu. Šajā filmā visi vīrieši aizbīdās otrajā plānā (izņemot Diavālu, kurš ir pasakaini lielisks sassy gay friend) – arī princis, kuru visi uzskata par Auroras glābēju, beigās izrādās nekam nederīgs (nu, gandrīz nekam, beigās it kā viņš arī vēl parādās, bet tikai kā gandrīz visu aizmirsts postskripts). Tā vietā Auroru pamodina pati Malefisenta – šī ir stāsta patiesā mīlestība un spēks. Aurorai nav jāguļ un jāgaida, kad beidzot atvilksies kāds čalis, lai viņu, nabadzīti, izglābtu. Šeit situāciju atrisina dāmas pašas.

Tas viss droši vien izklausās pēc diezgan smagām tēmām filmai, kas galvenokārt tomēr ir domāta bērnu auditorijām.* Maleficent tiešām nedaudz pārsteidza ar savu nežēlību, izžmiedzot no sava PG reitinga visu, ko vien varēja – dažas ainas ir vienkārši brutālas pašas par sevi, dažas savu brutalitāti panāk ar to, ko tās nerāda (Malefisentas agonija, pamostoties no rīta bez spārniem, ir līdz kaulam jūtama). Bērni gan līdz alegorijām par izvarošanu un ko tik vēl ne neaizdomāsies, bet filma viņiem iemācīs ko patiešām svarīgu – tev nav obligāti nepieciešams vecis pie sāniem, lai tu būtu lieliska, pasakaina un laimīga. Girl power.

Ar galvenās lomas atveidotāju filmai ir ārkārtīgi paveicies – Andželīna Džolija ir vienkārši majestātiska. Viņa ir līdz neprātam skaista un spēj iemiesot Malefisentas dabas bērna sirdi un vēlāko nežēlību nevainojami. Džolija acīmredzami izbauda katru mirkli, sprauslājot, smīkņājot un veroties kamerā ar savu magnētisko skatienu. Viņas spējām un spēkam noticēt ir vieglāk par vieglu. Un vai es jau minēju, ka viņa ir līdz neprātam skaista? Filmas beigās, kad Malefisenta, atguvusi spārnus, nostājās pilī savā Kaķsievietes cienīgajā bikškostīmā, es gandrīz vai sāku sev uzdot pāris jautājumus par izvēlēm dzīvē. Visi citi uz viņas fona, protams, nedaudz nobāl, bet arī par Ellu Faningu var teikt labus vārdus (viņas uzspēlētais optimisms un bērnišķība pieder pie lietas – un turklāt no tā visa sanāk pāris labi gegi), un šeit man pirmoreiz iepatikās Sems Railijs. Šarlto Koplijs pēdējā laikā sāk kļūt nedaudz vienveidīgs ar saviem ļaundariem, bet šeit viņš ir krietni labākā formā nekā, piemēram, Oldboy.

Filmas vājākais posms laikam ir trīs laumiņas – tā īsti līdz galam skaidrs nav, kāpēc filmas veidotāji viņas izvēlējās pataisīt par nekompetentām idiotēm (vai stāsta morāle šajā gadījumā būtu – neuzticiet savu bērnu auklēšanu plānprātīgiem hipijiem? Tam it kā vajadzētu būt skaidram pašam par sevi.). Laumiņas arī nomoka briesmīgais uncanny valley lāsts brīžos, kad viņas ir redzamas savos īstajos, miniatūrajos apmēros – efekts šoreiz izskatās diezgan baiss, un krietni patīkamāk bija redzēt trīs aktrises viņu cilvēcīgajās formās.

Bet kopumā es biju vairāk nekā patīkami pārsteigta – filmas spēcīgais mesidžs un nozīmīgums bija negaidīti, bet, ak, cik vajadzīgi. Lūk, šādi vajag apdeitot pasakas.

* Jāatceras gan, ka varētu būt krietni ļaunāk – Džiambatista Bazila oriģinālā Saule, Mēness un Talija, kuru pēc tam pārrakstīja Šarls Pero un brāļi Grimmi, lietas bija vēl trakākas. Tur princese aizmieg dziļā miegā pēc tam, kad pirkstā ierauj skabargu. Kad viņu gulošu atrod princis, viņš mēģina viņu pamodināt, nekas viņam nesanāk, tāpēc viņš princesi izvaro un aiztinas prom. Pēc tam viņai piedzimst dvīņi, no kuriem viens vēlāk skabargu netīšām izzīž no pirksta ārā, un princese pamostas. Vēlāk notiek vēl visādas dīvainas lietas, bet beigās princis atceras par to gulošo meiteni, yadda yadda yadda, un viņi beigās dzīvo happily ever after. The end.