"Man of Steel" (2. daļa), nedaudz Čeibona un citi tamlīdzīgi, puslīdz ar tēmu saistīti nieki 3

Tātad, bez liekām ceremonijām, turpinot par Supermenu – kāpēc Man of Steel, manuprāt, ir fantastisks veikums. Uzreiz brīdinājums – ja iepriekš pļāpāju samērā vispārīgi, tad te būs gigantiski spoileri, tāpēc filmu neredzējušajiem tālāk lasīt neieteiktu (ja vien, protams, nav perversas vēlmes uzzināt kāda cita detalizētu filmas interpretāciju pirms skatīšanās – tādā gadījumā: laipni lūgti līdz ar pārējiem).
Amazing Midget Radio Comics
 
Ja no šī uztaisītu filmu, tad tur sanāktu kaut kāda neprātīgākā metafikciju metafikcija. Māksla iekš mākslas iekš mākslas. Jes, plīz.
Sākšu gan ar nedaudz ko citu, taču tēmai atbilstošu – ar grāmatas rekomendāciju. Grāmata, kuru es izmisīgi cenšos iesmērēt visiem pēc kārtas un uz kuru pašā augšā redzamais Supermens tā domīgi nolūkojas, ir 2000. gadā izdotā Maikla Čeibona The Amazing Adventures of Kavalier & Clay. Čeibona magnum opus ir iespaidīgs veikums daudzējādā ziņā (tā ir tematiski bagāta, ļoti ambicioza, vēsturiskām detaļām, metafikcionāliem jokiem un niekiem pārpilna, turklāt Čeibona valoda vien ir ko vērta – nezinu, kur vēl es ieraudzīšu vārdu eyeceps – un tajā ir, iespējams, vislabākā sirreālisma ilustrācija, ar kādu man jebkad ir nācies saskarties*), tāpēc, ja ir iespējams, es to no sirds iesaku pamēģināt izlasīt ikvienam. Taču grāmatu jo īpaši ieteiktu tiem, kurus kaut minimāli interesē komiksi vai ar tiem saistītās lietas – The Amazing Adventures of Kavalier & Clay kalpo kā ļoti fascinējošs ieskats komiksu vēsturē un komiksu sniegtajos priekos (un dažreiz arī bēdās), īpašu uzmanību pievēršot tieši eskeipismam. Tiem, kuri komiksus pārzina no A līdz Z, prieku noteikti sagādās ik pa brīdim uzpeldošās vēsturiskās detaļas vai ļoti labi zināmi personāži (arī Čeibons neiztiek bez Stena Lī cameo), kamēr tiem, kuri ar komiksiem ir uz “jūs” (es to skaitā), grāmata skaidro un pēta šo fenomenu, nevienā brīdī nekļūstot nesaprotama vai garlaicīga (kinomīļi turklāt novērtēs Orsona Velsa pēkšņo parādīšanos stāstā).**
The Amazing Adventures of Kavalier & Clay ir stāsts par diviem ebreju izcelsmes jauniešiem Semiju un Džo Otrā pasaules kara priekšvakarā Ņujorkā, kuri iesaistās strauji plaukstošajā komiksu pasaules biznesā, izgudrojot savu supervaroni – Eskeipistu (starp citu, ar Čeibona svētību 2004. gadā tika izdoti arī īsti komiksi ar Eskeipistu, skat. bildi augstāk). Kā jau lielākā daļa supervaroņu, Eskeipists tiek radīts, bezkaunīgi zogot no Supermena un cenšoties sasniegt viņa panākumu augstumus. Gan Semijs, gan Džo ar Eskeipistu uz komiksu lapām izcīna cīņas ar problēmām, kuras viņus nomāc īstajā dzīvē (piemēram, Džo komiksos sit lupatās Hitlera un nacistu ekvivalentus, kamēr viņa ģimene ir iestrēgusi īsto nacistu pārņemtajā Prāgā), un Čeibons ar šo eskeipisma ideju caurvij visu grāmatu – abi galvenie varoņi nemitīgi cenšas izbēgt no kādām ķēdēm, kurās abi ir ieslēgti vai ir ieslēgušies paši. Es negribētu pārāk izspoilerot grāmatu, jo tā patiešām ir pārāk fantastiska, lai to sasummētu pāris paragrāfos, tāpēc ļoti specifiskās detaļās cenšos neieslīgt, taču – ja ir vēlme nedaudz iedziļināties komiksu grāmatu fenomenā un eskeipisma burvībā (vai arī vienkārši izbaudīt labu grāmatu), tad ir vērts pievērst savu uzmanību Čeibona veikumam. MY RECOMMENDATIONS!
Nabaga Supermens
 
Heiteri var iet ietīties celofānā.
 
Čeibona galveno varoņu Semija un Džo stāstā var vilkt daudzas un noteikti apzinātas paralēles ar Supermena radītāju Džerija Sīgela un Džo Šustera piedzīvojumiem (cik tālu šīs līdzības precīzi iet es gan nepateikšu, jo man nav bijis enerģijas iedziļināties Sīgela un Šustera biogrāfijās, bet kā viegli apslēpts Supermena autoru dzīves pārstāsts Čeibona darbs arī gluži nav domāts – Supermens, Sīgels un Šusters eksistē Čeibona pasaulē) – divi ebreju puišeļi izdomā supervaroni un pēc tam tiek bezkaunīgi apšņākti finansiālajos jautājumos. Taču, lēnām sākot pievērsties Man of Steel, kas patiesībā ir visa trača iemesls, Čeibons grāmatā apspēlē vēl vienu ļoti interesantu aspektu – kā jau minēju, arī Eskeipists tiek radīts kā aptuvena Supermena imitācija (grāmatā potenciālā komiksu izdevēja, pie kura vēršas Semijs un Džo, izspertā frāze: “Make me a Superman!”, kļūst par diezgan svarīgu plot pointu), kas tikai palīdz ilustrēt smagāko no Supermena problēmām – Supermens ir supervaroņu supervaronis. Kā jau minēju bezspoileru pļāpās – Supermens ir supervaroņa arhetips, praktiski viss, kas seko viņam, ir kaut kāda veida atbilde jau zināmajam (vai nu tā būtu Supermena kopija, vai pilnīgs pretstats – taču, lai veidotos pretstats, ir vajadzīgi divi nogriežņa gali).***
Supermenu daudzi uzskata (vai uzskatīja) par garlaicīgu – kā vistīrākajam un skaidrākajam supervaroņa pamattipam, viņam šķietami trūka tā knifiņa, kas piesaista Betmenos, Aironmenos utt. Par Supermenu viss ir zināms, viņam ir miljons superspēju un reizēm kaitinoša morāles izjūta, kas nozīmē, ka viņš vienmēr rīkosies “pareizi”. Arī es piederēju pie tiem, kuriem nekādu īpašo attiecību ar šo komiksu tēlu vectētiņu nebija. Komiksus es nekad neesmu lasījusi (proza un grāmatas ir my jam, taču žanru kā tādu nenoniecienu – viens no skaistākajiem Čeibona teikumiem iekš TAAOKAC ir “No medium is inherently better than any other.”), tāpēc jebkāda pieredze ar Supermenu ir nākusi tikai no viņa ekrāna versijām, bet tur lietas tik spīdoši viņam nevedās. Kristofera Rīva filmas kaut kad bija redzētas, bet atmiņā ne pārāk iespiedušās (pilnīgi neizskaidrojamu iemeslu dēļ visspilgtāk no šīm filmām atceros tikai kadrus ar Marlonu Brando, kamēr pats Rīvs ir vieglā miglā tīts), Smalville manu uzmanību tā arī nepiesaistīja, un Superman Returns neko diži daudz lietas labā nepalīdzēja. Vislabākās atmiņas man ir saistītas ar seriālu Luisa un Klārks, ko noteikti skatījās daudzi – taču pat tur, pēc manām iedomām, foršāka par Supermenu bija pati Luisa Terijas Hačeres izpildījumā (cik atceros, viņa tur vienkārši kicks ass, un Hačeres dēļ arī pēc tam pievērsos Desperate Housewives, jo tur taču ir foršā Luisa!). Un tā nu nabaga Supermens ilgu laiku mētājās kaktā kā aizmirsta, veca rotaļlieta, ar kuru neviens īsti nezināja, ko iesākt. Tikmēr pa ekrāniem šaudījās dažādas viņa versijas, anti-versijas un variācijas par tēmu.
Šādas vispārējās apātijas dēļ Deivida Goijera, Zeka Snaidera un Kristofera Nolana centieni Supermenu atkal pataisīt interesantu ir drosmīgi. Manu un daudzu citu uzmanību filma noteikti tā pa īstam piesaistīja ar pirmajiem treileriem – tie ieinteresēja tik ļoti, ka ar sev tipisko, maniakāla slepkavas cienīgo vērību un degsmi sāku interesēties par Man of Steel un visu, kas ar to ir saistīts. Un tas, kas atklājās, ieintriģēja pat ļoti – Supermens tomēr varētu būt superforšs (nožēlojamais puns ir intended), un laimīgā kārtā vilties nesanāca, jo filma beigās pārspēja manas nelabumu uzdzenoši augstās cerības. Snaidera versija par Supermenu strādā tāpēc, ka tā ir citu versiju nesamaitāta – Snaiders un Ko regulāri izteicās, ka filmu veido, izliekoties, ka citas Supermena ekrāna versijas neeksistē, un neatvainojoties par Supermena supermenību.
Abi šie faktori gan ir zināma riska pilni, un krasi atšķirīgie viedokļi par filmu (no dziļa riebuma līdz kvēlai pielūgsmei) to tikai pierāda. Ļoti daudziem Kristofera Rīva Supermens ir tik ļoti ieēdies smadzenēs, ka arī no šīs versijas tika sagaidīta viegla naivuma pilns stāsts, kur Klārks/Supermens žonglēs ar savu duālo identitāti jau no paša sākuma un flirtēs ar acīmredzot vājredzīgo Luisu. Teorētiski, protams, būtu bijis iespējams veidot smieklīgi ironisku vai piemīlīgu stāstu par Supermenu, taču tas nonāktu skarbā pretrunā ar Snaidera vēlmi nekaunēties par savu varoni. Ja apkārt šaudās Nolana drūmais Betmens, Marvela sarkastiskais Tonijs Starks un pārējie, tad tādam – vienmēr pareizam un labiņam – Supermenam ietu ļoti grūti – varētu tikai papaijāt viņam galviņu, paslavēt par centieniem un tad likt apsēsties maliņā, kamēr lielie vīri nokārtos lietas. Supermens bija jāpielāgo šodienai, taču neaizmirstot, kāpēc Supermens ir Supermens, un, manuprāt, filmas veidotājiem tas izdevās lieliski.
Vēlme filmu veidot kā pirmo mēģinājumu skatītājus iepazīstināt ar šo supervaroni nozīmē to, ka mēs vēlreiz tiekam aplaimoti ar origin stāstu, kuri daudziem it kā jau ir apnikuši, bet Supermena gadījumā uz lielā ekrāna tas pēdējoreiz tika parādīts 1978. gadā (Spaidermen, tu tikmēr vari aiziet nokaunēties), tāpēc vēlme izskaidrot Supermena “Kas? Kur? Kad?” nav tik peļama. Turklāt Snaideram un Goijeram bija jāparāda, kāpēc viņu Supermens ir tieši tāds, kāds viņš ir. Man of Steel daudzi jau ir nodēvējuši par Superman Begins, kas ir visnotaļ precīzs salīdzinājums – mēs iepazīstamies ar Klārku no jauna, saprotam, kas viņam liek uzvilkt to zilo triko un sākt šaudīties pa pasauli, glābjot mūs, nejēgas.
Ko lai nabaga Supermens iesāk? 
 
Supermena To-Do List: No.58 Supermenam ir jāizkaplē ikviens pasaules dārzs.
Mēģinot ielikt Supermenu modernā kontekstā un reālistiskā vidē, taču saglabājot Supermena īpatnējo spēju būtību, Snaideram ir izdevies atrast savdabīgu toni, kas, lai gan ir nedaudz radniecīgs Nolana Betmena versijai, pilnībā to neimitē un Marvel jampadraci nemaz nemēģina atveidot. Filma brīžiem ir diezgan drūma, nekautrējoties ne sagāzt debesskrāpjus, ne brutāli nogalināt galveno Supermena pretinieku (šī, salīdzinoši, reālistiskā pieeja ļauj uz ekrāna redzamajai destrukcijai būt efektīvākai nekā tas bija iekš The Avengers – kad gravitācijas stars sāk postīt Metropoli, bezspēcības un katastrofas nenovēršamības sajūta bija jūtama; Avendžeri, protams, arī vareni plosījās pa Ņujorku, bet tam bija tikai jestras izrādes piegarša). Līdz Betmena pesimismam gan Man of Steel arī nenonāk – Supermena stāsts tomēr ir piepildītas cerības pilns, kas galu galā piešķir stāstam zināmu gaišumu.
Jau iepriekš esmu minējusi, ka filmas galvenā tēma, neapšaubāmi, ir cerība. Tā ir samanāma praktiski ikviena Man of Steel varoņa individuālajā stāstā, kā arī skatoties plašākā kontekstā. Klārku/Kalu viņa introspektīvajos ceļojumos pa pasauli, meklējot savu vietu tajā, vada plika cerība, ka viņš kādreiz atradīs atbildes uz saviem jautājumiem, Džor-Els un Lara aizsūta savu dēlu no mirstošā Kriptona ar cerību, ka uz Zemes viņš atradīs sev mājas, Zods un kriptonieši dodas uz Zemi cerībā atrast Kalu un līdz ar viņu – atslēgu Kriptona atdzimšanai utt. Cerības ideja ir iepiņķerēta Man of Steel stāstā visdziļākajos līmeņos – ne tikai daudzu no tēliem rīcības ir plikas cerības vadītas, daudzi no viņiem citiem kalpo kā cerības simboli. Klārks/Kals iemieso sevī cerību gan Zodam, gan Džor-Elam un Larai, gan Džonatanam un Martai, gan visparastākajiem cilvēkiem. Luisa tikmēr Klārkam simbolizē cerību, ka pasaule ir spējīga viņu pieņemt un neatraidīt. Šo cerības danci var griezt daudzos un dažādos riņķos – tā ir iestrādāta praktiski visos stāsta elementos.
Taču cerība praktiski vienmēr iet roku rokā ar izmisumu – vairākkārt filmas varoņu rīcību var pamatot nevis ar vienkāršu cerību, bet gan drīzāk ar centieniem neļauties izmisumam. Jo īpaši tas ir attiecināms uz Zodu un kriptoniešiem, kurus par ļaundariem tā īsti saukt negribētos (arī Maikls Šenons un Deivids Goijers intervijās vienmēr uzsvēra, ka Zods nav ļauns, viņš ir antagonists, bet būtībā viņi mērķi, lai gan Zemes iedzīvotājiem ne visai pa prātam esoši, kaut kādā ziņā ir pat saprotami). Pēc Kriptona bojāejas Zods un viņa padotie mētājās apkārt pa Visumu diezgan izmisīgā cerībā atrast kādas dzīvības pazīmes, un viņi ierodas uz Zemi, ķeroties pie pēdējā cerības salmiņa, ko beigās Supermens un cilvēki viņiem atņem. Kad Faora un pārējie ir iesūkti Fantomu zonā un Zoda plāns ir izgāzies, viņš ir zaudējis visu – un viņu pārņem pilnīgs izmisums, kas ir arī viņa vienīgā motivācija turpmākai eksistencei. Ļaujoties šim izmisumam, Zods zvēr Supermenam, ka atmaksās viņam ar to pašu – atņemot šo cerību arī viņam, nogalinot visus, kas pagadās ceļā, un sējot izmisumu tālāk.
Te atkal sanāk runāt par to, ko mēs no Supermena sagaidām – amizantu banteri šeit nesagaidīt (filmā gan ir savi brītiņi asprātības), Supermenu, kas glābs kaķus no kokiem, ne tik. Supermens šajā filmā kalpo kā cerības simbols arī cilvēcei – Džor-Els viņam to pasaka diezgan skaidri un gaiši, arī Džonatans zināmā mērā apgalvo, ka Klārkam būs jāizvēlas, vai viņš būs gatavs stāties cilvēces priekšā kā awesomīguma standarts. Supermenam ir jākalpo kā pamudinājumam cilvēkiem darīt labu – kā atgādinājumam, ka mēs arī esam spējīgi uz kaut ko foršu. Tāpēc ir ļoti svarīgi tas, ka kriptoniešus Supermens nepieveic viens pats – cilvēku darbības ir tikpat svarīgas kā viņa. Pasaules glābšanai punktu pielika cilvēki – Tobijs Zīglers (The West Wing!) doktors Hamiltons un pulkvedis Hārdijs. Daudzi žēlojās, ka filmā nav daudz ainu, kurās būtu redzams, kā Supermens aktīvi glābj un palīdz cilvēkiem – pirmkārt, tā gluži nav, jo mēs redzam Klārku glābjam apkārtējos vēl pirms kostīma uzvilkšanas, un, otrkārt, filmas otrajā pusē viņam bija globālāki pretspēki, ar ko cīnīties, viņš nevar ņemties ar katru atsevišķi. Domājams, ka turpinājumā/os situācija nemainīsies – nedomāju, ka Klārks/Kals no rīta līdz vakaram bizenēs apkārt pa pasauli, dodot pa ķobi kabatzaglim Parīzē, sadodot pa kaklu huligānam Kubā, iznīcinot narkotiku karteli Maskavā un dienas beigās vēl nodzēšot ugunsgrēku Filadelfijā. Cilvēkiem jāspēj pašiem tikt galā ar savām problēmām, Supermens var tikai palīdzēt viņiem sasniegt šīs virsotnes, bet viņa darbs nav izglābt ikvienu.
Šeit ieminēšos arī par vienu no pārmetumiem filmai – ka Supermens, pirmkārt, pats it kā ir diezgan lielā mērā vainojams pie grautiņa Metropolē un Smolvilā, un, otrkārt, ka viņš it kā nedarot visu iespējamo, lai glābtu pa Metropoli bizojošos ļautiņus, kuri patrāpās krītošo māju ceļā un tamlīdzīgi. Nedrīkst aizmirst to, ka šis Supermens ir nepieredzējis Supermens – viņš vēl tikai mācās, kā rīkoties pareizi dramatiskās situācijās, kā cīnīties, kā tikt galā ar šādām problēmām. Jāmācās viņam ir diezgan ātri, un tas nenovēršami nozīmē kļūdas. Daudzas viņa darbības ir tīri instinktīvas – kad viņš redz/dzird/jūt, ka tiek draudēts viņa mātei, viņš Zodu izsit cauri puspilsētai, kas, protams, nav īsti prāta darbs, tā ir emocionāla, nepārdomāta, bet saprotama reakcija – pasargāt savu mammu. Cīnoties ar Zodu Metropolē, Supermens nevar viņu vienkārši aizstiept uz tuksnesi – Zods, pieredzējis kareivis, kurš turklāt ir speciāli tam audzēts, kas nozīmē to, ka viņš savas spējas apgūst ātrāk nekā Klārks to jebkad bija izdarījis, ārdās savā neprātā, un Supermens, kura pieredze ir, maigi izsakoties, limitēta, dara, ko spēj, lai viņu apturētu. Pārmetums, ka Supermens neķer un neglābj ikvienu cilvēku, kas nokļūst briesmās, arī, manuprāt, īsti nestrādā – tas būtu kā cīnīties ar slimības simptomiem, nevis ar pašu slimību. Ja Supermens glābs katru cilvēciņu un neapturēs kriptoniešus un Zodu, viņi iznīcinās pilnīgi visus. Sasaucoties ar iepriekš teikto, cilvēkiem ir jāspēj sevi reizēm izglābt pašiem, Supermens var tikai palīdzēt.
Supermens kā aukstasinīgs slepkava?
 
Supermens nogalināja Zodu???? Ak nē!!!!!!!!!
Turpinot par iznīcību un Zodu – viens no visapspriestākajiem jautājumiem Man of Steel sakarā ir fakts, ka Supermens filmas beigās visnotaļ dramatiskā un skarbā veidā apgriež Zodam sprandu. Daudzi Supermena fani šausmās brēc, ka tas ir absolūti nepieņemami, jo Supermens nekad, nekādos apstākļos nenogalinot (tā gan it kā nemaz neesot, bet, nu, tā kā neesmu komiksus lasījusi, tad nevaru par to strīdēties). Manuprāt, Zoda nogalināšana bija neizbēgama, un tas, kā tas tika izdarīts, bija atbilstoši šim Supermenam, filmas tonim un gaitai, kā arī emocionāli spēcīgi.
Vēlreiz atkārtojot Snaidera un Co teikto – šī filma ir veidota, izliekoties, ka citas Supermena versijas neeksistē. Tas nozīmē tikai to, ka tai ir jāpaskaidro, kāpēc Supermens rīkojas tieši tā, kā viņš rīkojas. Ja Supermenam ir kategorisks nogalināšanas aizliegums, tad ir jāizskaidro, no kurienes tas ir radies (saprātīgais un normālam ierindas pilsonim aksiomātiskais “nogalināt ir slikti” supervaroņu gadījumā arī, protams, it kā būtu vienkāršs un loģisks izskaidrojums, bet situācijas, kādās nonāk viņi, mēdz būt nedaudz sakāpinātākas). Zoda nogalināšana Klārkam/Kalam nav vienkāršs lēmums – tas ir agonizējošs un smags, un, spriežot pēc viņa reakcijas, Zoda kakla apgriešana viņu traumē pamatīgi, liekot pamatus šai idejai, ka Supermens nenogalinās nākotnē vai, kā minimums, no tā aktīvi izvairīsies. Tieši viņa tūlītējā reakcija (kuru Henrijs Kavils izspēlē līdz perfekcijai) liek saprast, ka viņš to darīja nelabprāt, lai neteiktu vairāk. Viņš uzreiz meklē mierinājumu pie Luisas – pievēršot skatienu viņai, it kā jautājot, vai viņa (i.e., cilvēki) ir spējīgi pieņemt arī šādu Supermenu, kurš ir spējīgs uz ko tik galīgu.
Zoda nogalināšanā nedrīkst aizmirst vēl pāris lietu. Zoda nāve savā ziņā ir kā asistēta pašnāvība – pēc kriptoniešu bojāejas un viņa plāna izgāšanās Zods ir zaudējis visu, kas lika viņam eksistēt. Viņam vairs nav iemesla dzīvot, tāpēc nāve Supermena rokās ir pat zināmā mērā apzināta. Viņš Supermenam skaidri un gaiši pasaka: “Mirsi vai nu tu vai es.” Nogalinot Supermenu, Zods, protams, neiegūtu neko – viņš varētu palēnām izārdīt visu pasauli, bet beigu beigās viņš tāpat paliek viens pats. Nostādot Supermenu pozīcijā, kurā viņam nav izvēles, Zods panāk sev nosacīti vēlamo iznākumu. Vēl viens aspekts, kas gan ir interesantāks turpmāko filmu sakarā, ir tas, ka tagad Supermens ir kļuvis nedaudz intriģējošāks ar savu potenciālo neprognozējamību – nedomāju, ka viņš tagad laimīgi skraidīs apkārt, laužot kaklus ļaundariem pa labi un pa kreisi, bet fakts, ka viņā slēpjas šī spēja neizbēgamā situācijā pieņemt arī šādu lēmumu, rada lielāku intrigu par pašu tēlu.
DĀMAS!
 
Tas “No witnesses in outer space!” ir vienkārši perfekts.
 
Man of Steel mani priecēja ne tikai savās tematiskajās ambīcijās – pievēršoties kam nedaudz citam, es biju stāvā sajūsmā par sieviešu tēliem šajā filmā, kas mani ļoti patīkami pārsteidza. Nekāda baigā FemiNazi neesmu, bet reizēm lietas filmās kļūst tik depresīvi vīriešcentriskas, ka paliek nelabi (skat. Star Trek Into Darkness, kur sievietes tika briesmīgi apbižotas). Supervaroņu filmās nekāda spožā situācija nevalda – lai gan Kristoferu Nolanu dievinu un pielūdzu, viņam ar tām sievietēm ir tā kā ir (Annas Hatavejas Selīna Kaila uz vispārējā fona bija kā svaiga gaisa malks), arī Marvel pārāk lepni degunus gaisā sliet nevar. Jā, Nataša Romanova Avendžeros bija pat ļoti veiksmīga, taču pēc viņas bezjēdzības iekš Iron Man 2 jebkas būtu licies kā uzlabojums. Tāpēc es biju pārlaimīga, ka Man of Steel, lai gan, protams, ņemoties par un ap Supermenu, tomēr spēja atrast vietu vairākām lieliskām dāmām, kuras katra savā veidā bija superīgas (diemžēl atkal – pun intended).
Vispirms jau, protams, Luisa Leina, kas vienmēr ir bijusi neatņemama Supermena sastāvdaļa. Man of Steel Luisa ir neatkarīga, dedzīga, apņēmīga, gudra, līdzjūtīga un darbīga, un Eimija Adamsa viņu iemieso perfekti. Adamsa izskatās pēc sievietes, kura patiešām varētu būt sasniegusi panākumus savā profesijā, viņa nav vienkārši divdesmitgadīga beibe, kura izmisīgi cenšas uz ekrāna izskatīties gudra. Luisa šajā versijā turklāt ir atbrīvota no muļķības nastas – viņa zina, ka Klārks ir Supermens, kļūstot par viņa noslēpuma glabātāju, iegūstot viņa uzticību, kas nozīmē to, ka viņu attiecības nav balstītas uz muļķošanu, bet gan uz savstarpēju cieņu. Veids, kā tika veidotas Luisas un Klārka attiecības šajā filmā, bija patīkams tieši ar savu loģiskumu – tā nav luuuuuuuurrrrve no pirmā acu uzmetiena. Viņi filmas gaitā iegūst viens otra cieņu un draudzību, veidojot savdabīgu partnerību, kas vēlāk var pārtapt mīlestībā – skūpsts filmā bija vairāk kā spontāns veids, kā izlādēt līdz baltkvēlei sakāpināto enerģiju. Luisa šajā filmā nav traucēklis galvenajam varonim, kas tikai novērstu uzmanību – jā, viņa tiek vairākkārt izglābta no čābīgām situācijām, bet viņa ir nonākusi šajās situācijās, jo ir aktīvi centusies atrisināt kādu problēmu un viņas rīcība vienmēr ir atmaksājusies. Luisa turklāt savā ziņā atmaksā Supermenam ar to pašu, izglābjot viņu – kad Klārks nogalina Zodu, Luisa ir tā, kas ir spējīga viņu mierināt. Jā, var nedaudz piekasīties Luisas fenomenālajai spējai uzrasties īstajā vietā īstajā laikā, bet, nu, tas ir pilnīgs sīkums. Adamsa lieliski sastrādājas kopā ar Kavilu, veidojot attiecības, kurām var noticēt (turklāt tas, kurš man mēģinās iestāstīt, ka ir spējīgs pateikt, ka Adamsa ir gandrīz 10 gadus vecāka par Kavilu, ir neķītrs melis). Simpātisks bija pat tāds sīkums, ka Luisas garderobe bija saprātīgas, normālas sievietes cienīga – lietišķs, bet moderns stils piemērots žurnālistei ikdienā, bet, dodoties spridzināt citplanētiešus, viņa uzvelk, pārmaiņas pēc, neapspīlētu kombinezonu.
Taču mani priecēja ne tikai Adamsas Luisa. Filmas, kurās ir apspēlētas galveno varoņu daddy issues, ir kaitinoši lielā vairākumā****, tāpēc fakts, ka Tērauda vīrā mātes spēlē vienlīdz lielu lomu tēviem, bija patīkama pārmaiņa. Lai gan, protams, Klārka/Kala dzīvē liela uzmanība tiek pievērsta Džor-Elam, Džonatanam un viņu sniegtajām mācībām, gan Lara, gan Marta viņa dzīvē ir tikpat svarīgas. Tieši Lara ir tā, kura pieņem galīgo lēmumu nospiest pogu un aizsūtīt Klārku prom no mirstošā Kriptona. Kad mazais Klārks zaudē savaldību skolā, Marta ir tā, kura spēj viņu nomierināt un iemācīt kontrolēt savas spējas. Gan viena, gan otra māte ir neatņemamas Klārka dzīves sastāvdaļas un ievērojami ietekmē viņu un viņa pasaules uztveri. Patīkami ir arī tas, ka filmas galvenās varones nedefinē tikai viņu dzimums – Zoda labā roka Faora ir sieviete, bet šis fakts ne vienu reizi netiek pat pieminēts. Ne Zods, ne citi kriptonieši neizturas pret viņu citādāk tikai tāpēc, ka viņa ir ~dāma. Viņa ir tikpat spēcīga, tikpat briesmīga kā Zods – perfekta kareive.
Maķenīt vairāk varbūt varētu vēlēties no Dženijas tēla (bet arī viņa tiek pie sava momenta), un arī “I think he’s kinda hot” kareive ne ar ko citu neizceļas (bet, let’s face it, viņa vienkārši pateica acīmredzamo un iepriekš nepateikto). Taču tie ir tikai pāris blakustēli, kuri, protams, netiks attīstīti līdz pēdējai detaļai un es to arī nesagaidu. Kopumā Man of Steel lēdijas bija burvīgas un foršas. Jācer, ka tendence turpināsies arī vēlāk.
Gadījuma sīkumi
 
There, there, tūlīt jau viņa būs beigusi tarkšķēt, gandrīz jau esi ticis līdz galam.
Vēl ir pāris nieki, ko es vēlos pieminēt. Man ļoti simpatizēja Snaidera un Goijera centieni mums parādīt pēc iespējas vairāk Kriptona, nedaudz dziļāk palūkojoties viņu kultūrā un sadzīvē – viņu metāliski fluīdiskā tehnoloģija bija ļoti interesants risinājums. Filmas pirmās 20 minūtes uz Kriptona ļauj labāk saprast gan Zodu un kriptoniešus, gan Džor-Ela turpmākās mahinācijas (štelles ar Kodeksu nedaudz gan ož pēc Makgafina, bet, nu, Goijeram es esmu devusi visādas atlaides attiecībā pret šīs filmas scenāriju, tāpēc tikpat labi varu piedot arī to). Lai gan tikai viegli ieskicēta, bet tikpat simpātiska bija arī The Daily Planet dzīve (pieļauju, ka turpinājumā mums tā tiks parādīta krietni vairāk).
Paša Supermena sakarā – Džīsus, Šmīzus. Jēzus paralēles, protams, filmā ir saskatāmas katram nejēgam, turklāt Snaiders, kurš nav gluži neuzkrītošas izsmalcinātības eksperts, reizēm tās gāž tev ģīmī ne pārāk graciozā manierē. Ja ir vēlme tajā visā iedziļināties, tad uz priekšu, bet to visu var arī mierīgi ignorēt, ja tas neinteresē. Supermenā šīs Kristus alegorijas ir bijušas vienmēr, tāpēc vienkārši – deal with it. Vienīgais jautājums – ja Supermens ir Jēzus, tad Džor-Els, viņa tēvs, ir Dievs. Tā kā Džor-Elu nogalina Zods, vai tas nozīmē, ka Nīčem bija taisnība un Dievs ir miris? Discuss.
Visbeidzot – viena no filmas skaistākajām un emocionālākajām ainām ir brīdis, kad filmas beigās mēs redzam Džonatanu nolūkojamies mazajā Klārkā, kurš spēlējas ar šuneli, un Marta viņam ir piestiprinājusi sarkanu apmetni. Šī aina mani fascinē ne tikai no emocionālā viedokļa, bet gan vēl no cita aspekta – iepriekš tika postulēts, ka Supermens ir praktiski supervaroņu arhetips. Viņa tēls ir līdz kaulam ieēdies visdažādākajās dzīves jomās, savā unikālajā veidā ietekmējot kultūru, mākslu, pat mūsu pasaules uztveri. Bez Supermena mums nebūtu daudzu citu supervaroņu, bez supervaroņiem nebūtu noteiktu konceptu un priekšstatu, un tālāko ķēdīti varētu veidot tālu un ļoti intriģējošu. Neskaitāmi daudz bērneļu ir spēlējušies, izliekoties par Supermenu vai kādu citu tēlu, līdzīgi kā to dara mazais Klārks – tas liek secināt, ka arī attiecīgajā Man of Steel pasaulē kaut kur eksistē šis supervaroņa arhetips.***** Jautājums, kas mani ļoti fascinē, ir – kur viņš ir radies? Kas ir Klārka pasaules supervaroņu supervaronis? Jo Supermens tādā formā, kādu viņu pazīstam mēs, tur neeksistē. Kas Klārkam kalpo par iedvesmu šai vienkāršajai spēlei? Pārāk dziļi šajā truša alā es gan negribu līst, jo te tūlīt sanāks baiss Inception un man sāk mežģīties smadzenes.
Ko tālāk? 
 
Man, lūdzu, vispirms šito.
 
Tas, ka Man of Steel turpinājums/i būs, ir, domājams, skaidrs. Iespējas izvērsties ir ārkārtīgi plašas – konkrēti par kaut kādiem ļaundariem runāt es netaisos, jo es Supermena huligānu galeriju tik labi nepārzinu, bet domājams, ka Leksa Lutora hinti tāpat vien netika doti (ja vēl viņu tēlotu Marks Strongs, es būtu vienkārši ekstāzē). Es vienkārši ceru, ka Snaideram un Ko izdosies turpināt labi iesākto, nesasteidzot lietas un neaizmirstot, kas šajos stāstos ir galvenais (Goijeru mest prom pavisam nevajadzētu, jo idejas viņam ir prīmā, bet, ja tiktu atrasts kāds, kurš tās idejas labāk spētu ietērpt vārdos, būtu pavisam skaisti). Man of Steel, kā jau minēju, ir ar savu unikālo toni, kuru būtu vēlams nepazaudēt. Ja vēlreiz atgriežas pie sākumā (ja to vēl kāds atceras) pieminētās Čeibona The Amazing Adventures of Kavalier & Clay un tās tematikas: eskeipisma – Man of Steel un Nolana Betmena piedāvātais eskeipisms ir ievērojami atšķirīgs no Marvel veidotā (abi divi brendi man gan patīk) – tam piemīt zināma katarse, kuras Avendžeriem, vismaz pagaidām, trūkst. Nesaku, ka viens vai otrs eskeipisma variants ir labāks – dažādība nāk tikai par labu (Man of Steel nav tās viegluma sajūtas, kāda piemīt Marvelam, un vienmēr ar pasaules problēmām mocīties arī nevar), tāpēc jācer, ka arī šo aspektu Snaiders spēs saglabāt.
Warner Bros. ambīcijās un nākotnes plānos noteikti ietilpst Justice League izveide, bet es no visas sirds ceru, ka šis pasākums netiks sasteigts. Es pirms tam krietni labprātāk redzētu World’s Finest filmu (Supermens + Betmens), kurā, pirmkārt, varētu iepazīstināt jauno Betmenu (pilnīgi noteikti uzskatu, ka Nolana Betmens neeksistē vienā pasaulē ar Snaidera Supermenu), un, otrkārt, tā kalpotu kā pakāpiens tālākai notikumu attīstībai. BET, ja nu Warner Bros. obligāti grib uzreiz ķerties pie Justice League, tad, lūdzu, tikai ar šādu sižetu.
Ok, that’s it, laikam viss. Paldies par jūsu uzmanību. I’m done.
* Salvadors Dalī + viesistaba + akvalangs – vairāk neko neteikšu. Nopietni, skolotājiem un pasniedzējiem, apspriežot sirreālismu, vajag vienkārši parādīt Andalūzijas suni un nolasīt attiecīgo fragmentu no The Amazing Adventures of Kavalier & Clay – viss uzreiz taps skaidrs, nebūs lieki jāķēpājas.
** Ja Čeibona daiļrade ieinteresē, tad varu ieteikt arī The Yiddish Policemen’s Union, kas bija mana pirmā iepazīšanās ar šo rakstnieku – The Yiddish Policemen’s Union laikam mīlu par 0.01% vairāk nekā TAAOKAC, bet tas gan ir tikai tāpēc, ka pirmā mīlestība ir stiprākā. Līdz citām viņa grāmatām vēl neesmu tikusi (man ir bail, ka tās man tik ļoti nepatiks, tāpēc stiepju gumiju), bet filma Wonder Boys (ar Maiklu Duglasu, Robertu Dauniju junioru, Tobiju Magvairu un citiem) bija ļoti simpātiska, un tā ir balstīta uz Čeibona grāmatas ar tādu pašu nosaukumu. Vēl atceros to, ka Čeibons bija kaut kādā rakstnieciskā formā iesaistīts filmas John Carter tapšanā, bet šis ir fakts, ko zināmu iemeslu dēļ manas smadzenes cenšas aktīvi ignorēt.
*** Šeit runa ir par Supermenu tikai kā figūru starp citiem komiksu supervaroņiem – pats tēls kā tāds plašākā kontekstā tīri oriģināls noteikti nav (neba nu Šusters un Sīgels viņu no pilnīgi zila gaisa izrāva), atsauces kaut vai uz to pašu Bībeli ir acīmredzamas.
**** Es, personīgi, šo tētuku problēmu pārsātinājumu sasniedzu ar The Place Beyond the Pines, kuru gan galīgi negribu vainot pie visām pasaules problēmām, jo filmā ir ļoti daudz slavējamu lietu. Bet fakts, ka Sianfranss pilnīgi un galīgi ignorēja mātes lomu bērna dzīvē, dzina mani tās filmas laikā ārprātā.

***** Supervaroņa arhetips Snaidera veidotajā pasaulē varbūt arī eksistē, bet Pixar un The Incredibles acīmredzot nav gan. NO CAPES!