Man of Steel (2013) 1

Vispirmām kārtām gribu pateikt, ka, tā kā man ir gandrīz vairāk kā 50 ložu punkti (pēc atkārtotas noskatīšanās uzradās vēl pāris atzīmēšanas vērtas detaļas), kurus kaut kādā formā vēlos pieminēt, un ietilpināt to visu vienuviet būtu teorētiski iespējami, bet nežēlīgi (nezinu gan pret ko, pret Visumu?), tad savus vervelējumus sadalīšu divās daļās – šeit bez spoileriem un vispārīgāk, bet vēlāk ļoti spoilerīgi un detalizētāk. Būtībā – Man of Steel aizskāra kaut kādu tik ļoti jūtīgu stīgu manā dvēselē, ka es nespēju vien aizvērties par šo filmu. Paradoksāli, ja ņem vērā faktu, ka līdz šim Supermenis man bija mēreni vienaldzīgs. Kā tad Snaideram & Co. izdevās pārvērst mani ticīgajā?
Pirms ķeros klāt pie paša Supermeņa – paldies #kinoblogeriem par Man of Steel seansu! Un nesakiet, ka random trivia zināšanas neatmaksājas – Zeka Snaidera daudzskaitlīgie bērni man nopelnīja superīgu plakātu un stilīgāko pildspalvu! Bet, ok, Supermens.
Neskaitāmo supervaroņu galerijā Supermens jau labu laiciņu ir bijis kā baltais zilonis – uzkrītoši milzīga figūra istabas vidū, ar kuru neviens nezina, ko iesākt, bet ārā mest arī gluži tā kā negribētos, jo tas būtu kā miskastē izlidināt vectētiņu. Supermens ir supervaroņu supervaronis, vectētiņu vectētiņš, THE arhetips – par viņu zina visi, un visi par viņu arī zina visu, pat tie, kuri nekad nav komiksus turējuši rokās* vai redzējuši kādu ekrāna versiju. Supermena tēls ir tik ļoti ieēdies kolektīvajā zemapziņā kā klasiskākais supervaroņa standarts, ka mēģināt lauzt kādu no šiem stereotipiem ir nenormāli sarežģīts uzdevums.** Supermens ir Supermens – viņam ir visas iespējamās superspējas, viņš ir gandrīz neievainojams, neizprot apakšbikses, vienmēr rīkosies pareizi utt., utjpr. Daudziem līdz arī to arī viņš ir garlaicīgs. Tāpēc par to vien, ka Goijeram, Snaideram un Nolanam ir pieticis drosmes censties iepazīstināt mūs no jauna ar šo tik zināmo tēlu, mēģinot pielāgot viņu mūsdienu pasaulei, viņiem pienākas zināma deva cieņas.
Reakcijas, ar kādam tika sagaidīta šī Supermena versija, ir bijušas, maigi izsakoties, ekstrēmas. Kamēr vieniem šī Supermena variācija ir absolūti nepieņemama, citiem tā ir fantastiska. Lai gan es, personīgi, piederu pie tās kaislīgākajiem pielūdzējiem, fakts, ka eksistē tik krasa viedokļu dažādība, ir fascinējošs. Jebkurā gadījumā tas nozīmē, ka vienaldzīgs paliek retais – absolūta apātija patiesībā ir ļaunāka par, vēlams, racionālu, bet baisu naidu.*** Zeks Snaiders un pārējie intervijās nemitīgi uzsvēra, ka viņi veidoja šo filmu, izliekoties, ka neviena cita Supermena ekrāna versija neeksistē. Vēl viens Snaidera solījums bija, atveidot Supermenu, neatvainojoties par viņu, nekautrējoties no visa tā, kas viņu pataisa par Supermenu. Dodoties filmu skatīties, ir vērts paturēt prātā abus šos solījumus, jo tie ļauj filmu izprast nedaudz labāk. Turpretī, ja no filmas gaida kaunīgu pašironiju (sak, tas jau ir tikai Supermens, haha, ko tur ņemties) vai arī nostalģijas pārpilnu Kristofera Rīva filmu versiju, tad labāk palikt mājās.
Tērauda vīrs nepārprotami ir ļoti ambicioza filma – tā cenšas lauzt pati savu ceļu, neiekrītot ne Marvel tipa  viegla jestruma pilnos piedzīvojumos, ne arī The Dark Knight stila drūmumā (abas pieejas ir burvīgas, bet ne viena, ne otra šim Supermenam tā īsti nederētu). Snaiders lietu ņem nopietni, kas nozīmē, ka filma brīžiem uzņem diezgan tumšus toņus, taču beigu beigās tas ir stāsts par cerību tās visdažādākajās izpausmes formās, un cerība tomēr asociējas ar ko gaišu (Nolana Betmena stāstu, lai gan ar relatīvi pozitīvām beigām, par sirdi sildošu gluži saukt negribētos). Cerība caurvij gan Klārka/Kala/Supermena, gan cilvēku, gan Džor-Ela un Laras, gan Klārka Zemes vecāku, gan Zoda un viņa padoto stāstus. Taču tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst arī to, ka cerība iet roku rokā ar izmisumu – šie abi pretpoli ir centrāli filmas stāstam. Filma aizskar arī daudzus citus jautājumus – kaut vai tikai tik salīdzinoši triviālu lietu kā avīzes vs. internets, vai arī sākumā ieskicēto Kriptona dekadenci un tās iemeslus – šie temati varbūt nav ārkārtīgi plaši attīstīti, taču tie visi sniedz vielu pārdomām un sniedz filmai lielāku dziļumu, detalizētību.
Principā Man of Steel ir kā Supermena Batman Begins – lai gan it kā Supermena izcelšanās praktiski visiem ir ļoti labi zināma (čalis tusē pa pasauli jau 75 gadus, kā nekā), šeit to ir nepieciešams izstāstīt vēlreiz, liekot skatītājiem saprast, kāds tieši ir Snaidera Supermens un kas viņam ir licis tādam kļūt. To, ka šeit Klārks vēl tikai mācās, kā kļūt par Supermenu, der jo sevišķi atcerēties, tuvojoties filmas beigām. Goijeram ir izdevies Supermena stāstu pataisīt cilvēcīgu, reālistiskāku, liekot izprast un saprast Klārku, viņa dilemmas un sirdssāpes, kā rezultātā viņa lēmumi un darbības, kā arī to sekas, rezonē spēcīgāk nekā citās supervaroņu filmās – destrukcija, kas valda šīs filmas beigās, ir baisāka nekā tā, kāda rodas Avendžeros (tas nav pārmetums ne vienai, ne otrai filmai).
Ir ļoti daudz lietu, ko vēlos pieminēt saistībā ar filmas tēmām un notikumiem, bet tā kā tas būtu ļoti spoilerīgi, tad par to ~sīkvelā (lol, cik ambiciozi). Vēl pāris cildinošu vārdu filmai – ja kaut kas tajā ir nevainojams, tad tie ir aktieri. Henrijs Kavils ir perfekts Supermens (tas, ka viņš ir debešķīgi daiļš, par ļaunu arī nenāk) – viņš iemieso tēlu fantastiski, lielāko daļu emociju paužot ar acīm un mīmiku, jo Supermens filmā ir diezgan noslēgts un brīžiem apzināti pasīvs tēls. Taču Kavila sejā visi Klārka/Kala pārdzīvojumi ir redzami kā uz delnas. Viņam ir atrasta lieliska Luisa Eimijas Adamsas veidolā, kurai es arī varu dziedāt tikai un vienīgi slavas dziesmas (par sieviešu tēliem vēl runāšu atsevišķi – filma mani patīkami pārsteidza tieši ar savām superīgajām sievietēm, kas nav pārāk raksturīgi projektiem, kuros ir iesaistīts Kristofers “galvenā varoņa sieva ir mirusi” Nolans – es viņu pielūdzu, bet būsim godīgi). Maikls Šenons, kuru es ar katru mirkli sāku dievināt arvien vairāk, ir ļoti fascinējošs Zods (gan Deivids Goijers, gan Šenons intervijās vienmēr uzsvēra, ka Zods nav ļaundaris, bet gan pretinieks, un to ir vērts atcerēties), Daiena Leina un Kevins Kostners kā Klārka Zemes aizbildņi ir vecāki, no kuriem neatteiktos neviens, un Rasels Krovs ir negaidīti bad-ass Džor-Els.
Tāpat arī ļoti pozitīvus vārdus varu veltīt Zekam Snaideram – viens no iemesliem, kāpēc sākotnēji, kad tika paziņots, ka tiks veidota jauna filma par Supermenu, gluži aiz sajūsmas neģību, bija tieši fakts, ka to režisēs Snaiders, kura vārds gluži akmenscietu pārliecību nevieš, bet jau no pirmajiem treileriem izskatījās, ka tas varētu būt nedaudz cits Snaiders, un viņš nepievīla. Jāuzteic arī fakts, ka, lai gan Nolana ietekme brīžiem ir pamanāma, tā ir Snaidera filma – tajā ir elementi, kurus es nevaru iedomāties redzam Nolana izpildījumā. Arī Hanss Zimmers pamanījās kārtējo reizi pārsteigt un aizraut elpu – viņa Supermena mūzika liek uzmesties zosādai (aina, kurā Klārks pirmoreiz izmēģina lidošanas prasmes ir fantastiska, lielā mērā pateicoties tieši mūzikai), turklāt tā ir ļoti supermeniska – Zimmeram fenomenāli izdodas radīt katram tēlam unikāli piemērotu toni (vai tas būtu rotaļīgais Šerloks Holmss ar vijoles strinkšķināšanu, vai smagnējais Beins Betmenā, vai arī Supermens, kuru brīžiem pavada majestātiskas bungas, kuras tiek miksētas ar maigām klavieru skaņām). Par filmas vizuālo pusi nemaz neizteikšos – Man of Steel patiešām liek noticēt tam, ka cilvēks spēj lidot (ak vai, spēles ar tagliniem).
Taisnības labad gan jāpiemin, ka pilnīgi bez trūkumiem filma arī nav – es nebiju tiktāl apdolbījusies no uz ekrāna redzamā, lai nepamanītu, ka ir vieta izaugsmei. Filmas ekšens reizēm kļūst nedaudz nomācošs (ja 2006. gada filmu kritizēja par to, ka tur Supermens nevienam nedod pa ģīmi, tad šeit Snaiders ir nedaudz pārcenties, jo brīžiem šķiet, ka Supermens pa ģīmi dod gandrīz vai katram, kurš pagadās ceļā), pārejas no vienas ainas pie nākamās dažviet šķiet nedaudz sasteigtas vai samocītas, un no Goijera scenārija ārā tek tik daudz siera, ka, sataisot no tā čīzburgerus, varētu pabarot gandrīz vai visu Āfriku. Taču tie un citi sīkumi mani ne mazākajā mērā nesatrauc un ne uz brīdi nenovērsa uzmanību – Man of Steel piemīt tā pati neparastā īpašība, kas ir raksturīga Nolana filmām: tā mani pilnībā iesūca sevī, izlaižot ārā, tikai parādoties filmas nosaukumam, kas arī šeit ir pašās beigās.
Rezumējot: es filmu dievināju, citi nē, bet redzēt to noteikti ir vērts. Es, personīgi, nevaru vien sagaidīt, ko tālāk ar Supermeni darīs Snaiders un pārējie, bet ceru, ka tas būs kaut kas tikpat iespaidīgs.
Un, jā, turpinājums sekos, jo es tiešām nevaru aizvērties. Deal with it. 
Un tas, kurš līdz tam paspēs izlasīt Maikla Čeibona The Amazing Adventures of Kavalier & Clay, dabūs atzinības žetonu (es uztaisīšu jaunu, apsolu).
* Guilty as charged arī manā gadījumā. Jāatzīmē gan, ka nepacietībā gaidot Man of Steel, pirmoreiz izlasīju arī kādu komiksu – Red Son. Apzinos, ka tā ir fundamentāli ačgārna pieeja – sākt ar alternatīvu skatījumu uz Supermenu, nevis ko tradicionālāku -, bet, nu, man ir īpašs bias pret alternatīvas vēstures tipa stāstiem.
** Matemātikas uzdevums: ir uzradies citplanētietis, kurš nekad nav dzirdējis par supervaroņiem, bet kurš ļoti vēlas uzzināt, kas tie tādi ir. Izrēķini, cik cilvēku no 100 kā piemēru koncepta ilustrācijai ņems Supermenu, pārvērt to decimāldaļās un procentos! Atbildes, lūdzu, pa pastu.
*** Ilustrācijai divas savā starpā pilnīgi nesaistītas filmas, kuras vieno tikai fakts, ka ne viena, ne otra man nepatika – Cloud Atlas un The Hangover Part III. Paģiru trešā daļa man nepatika, bet tā mani atstāja pilnīgi vienaldzīgu – kā izteicās mana draudzene, ar kuru kopā gājām uz filmu: “Kamēr tu tiec līdz mājām, tu jau esi aizmirsis, ka to filmu noskatījies.” Turpretī Cloud Atlas es ienīdu ar visu sirdi un dvēseli, kas, godīgi sakot, ir krietni produktīvāk un aizraujošāk nekā vienkāršs “meh”. Par to filmu varu diskutēt un strīdēties stundām ilgi, un es teiktu, ka tas ir ievērojami interesantāk un, lūkojoties ilgtermiņā, arī vērtīgāk.