Marvel filmu retrospekcija 1

Pirms pāris mēnešiem, vēl tad, kad uz ekrāniem tikko bija iznācis Captain America: The Winter Soldier, uzdūros rakstam, kurā bija sarindotas visas uz Marvel komiksiem balstītās filmas. Iedvesmojoties no tā (un arī fakta, ka man ārkārtīgi patīk a) taisīt sarakstus, b) darīt kaut ko pēc sarakstiem, c) pētīt citu sarakstus utt. utjpr., rezumējot – saraksti ir vienkārši THE BEST!), izdomāju, ka būtu interesanti pašai paskatīties, kāds izveidotos mans tops. Līdz brīdim, kad visas filmas godprātīgi noskatījos un beidzot saņēmos visu to sarakstīt vienkopus, Marvel draudzīgajam (vai ne tik ļoti) pulciņam paspēja pievienoties vēl divas filmas – The Amazing Spider-Man 2 un X-Men: Days of Future Past -, kas arī, protams, tika iekļautas topā, turklāt tieši šovakar uz ekrāniem nonāk vēl viens Marvel studijas veikums Guardians of the Galaxy, kuram vietiņa starp kolēģēm arī noteikti atradīsies.

Jāuzsver, ka tops ir pilnīgi subjektīvs (balstīts uz vienkāršiem “tu man patīc labāk nekā tas tur” principiem), tāpēc droši var tam nepiekrist un strīdēties pretī, ja ir tāda vēlme. Vēlos arī atzīmēt faktu, ka ar pašiem komiksiem, uz kuriem šīs filmas ir balstītas, neesmu pazīstama (manā bērnībā tādu man apkārt nebija, un tagad centieniem visu iekavēto apgūt esmu jau atmetusi ar roku), tāpēc vērtēju tikai un vienīgi filmas, par to atbilstību komiksu oriģināltēliem paliekot svētlaimīgā neziņā.

Un kā šīs filmas sarindotu jūs?

P.S. Par to, kas Marvel kino pasaulē gaidāms nākotnē, var pastāstīt Kino Kults.

38. Howard the Duck (1986)

Saraksta pašā apakšā ir nonācis viens no dīvainākajiem veidojumiem Marvel filmu kolekcijā – tas ir it kā amizants stāsts par pīļuku, kurš no savas dzimtās pīļu planētas tiek aizrauts uz Zemi, kur tad nonāk nepatikšanās. Tiktāl viss būtu tīri jauki, bet filma ir vienkārši baisa – Hovards savās attiecībās ar vietējiem Zemes iedzīvotājiem nonāk tik dīvainās situācijās, ka brīžiem šermuļi skrien pār kauliem. Līdz zoofilijai šeit pietrūkst tikai pāris soļu. Kopumā darbs ir diezgan nebaudāms – diez vai, piemēram, Tims Robinss šo pieskaitītu saviem lieliskākajiem sasniegumiem. Filma ir iemantojusi zināmu kulta statusu, kā tas nereti gadās ar pabriesmīgām filmām (skat., bēdīgi slaveno The Room), bet jādomā, ka pat šajā sajūsmā tomēr slēpjas liela daļa ironijas. Vienkārši nē.

37. The Fantastic Four (1994)

1994. gada Fantastiskā četrinieka versijas atrašanās šāda tipa sarakstos varbūt pat nav īsti godīga – filma tā arī savu pirmizrādi nepiedzīvoja. Tas gan nenozīmē, ka tā nav atradusi savu ceļu pie ziņkārīgiem skatītājiem, un interesenti šo darbu pilnā apjomā var noskatīties kaut vai vecajā, labajā, vienmēr izpalīdzīgajā YouTube. Joks šeit slēpjas faktā, ka filmu vispār neviens nebija plānojis izrādīt. The Fantastic Four tika veidota tikai kā formāls iegansts tam, lai filmu studija nezaudētu tiesības uz šiem komiksu varoņu tēliem – ja līdz noteiktam datumam nebūtu uzsākta filmas veidošana, tiesības uz Fantastisko četrinieku tiktu kādam citam (interesanti gan, ka, ja tic Stenam Lī, neviens nebija papūlējies par šo faktu informēt aktierus un pārējos filmas veidotājus). Taču pat šim darbam ir izdevies atrast savu vietu popkultūrā – filma un tās neveiksmes tika apsmietas seriālā Arrested Development.

36. Man-Thing (2005)

Man-Thing arī ir filma, kuras nonākšana pie skatītājiem sanāca diezgan samocīta – sākotnēji to bija paredzēts uzreiz izdot DVD formātā, pēc tam plāni mainījās par labu izrādīšanai kinoteātros, līdz beigu beigās filma ASV tika izdota tikai mājas video formātos, bet dažviet pasaulē parādījās arī uz kino ekrāniem. To, kāpēc neviens filmu pārāk nadzīgi izrādīt plašākai publikai nesteidzās, saprast var jau pirmajās filmas minūtēs – Man-Thing ir ārkārtīgi prasts un garlaicīgs šausmu trilleris, kādu visapkārt jau tā ir pārpārēm. Tajā nav ne grama oriģinalitātes, un pat tas, kas tur ir atrodams, ir veidots tik slinki un neprofesionāli, ka šis patiešām ir viens no tiem gadījumiem, kad pēc filmas noskatīšanās nākas rūgti nožēlot tai ziedoto pusotru stundu sava laika. Pilnīgi noteikti briesmīgākais ieraksts Kevina Faiges filmogrāfijā.

35. The Punisher (1989)

Varbūt jāsāk ar pilnīgi godīgu atzīšanos – par spīti tam, ka Frenks Kāsls uz ekrāniem ir pamanījies nonākt veselas trīs reizes (katra no tām turklāt ir cita tēla inkarnācija – pārējās divas skat. zemāk), šī tēla pievilcības fenomenu man tā arī nav izdevies saprast. Jā, Kāslam ir viņa drūmais stāsts, nežēlība un daudz citu antivaronim pienākošos īpašību, bet tomēr to, kas šajā tēlā ir tik ļoti intriģējošs, lai pie tā atgrieztos vēl un vēl, man tā arī laikam nav lemts saprast. No šīm trim reizēm, kad Kāsls ir dauzījies pa ekrāniem, visneveiksmīgākais ir pirmais mēģinājums, un filmas lielākais grēks ir tās neizturamā garlaicība. Riskējot aizvainot The Expendables tipa filmu fanus, jāatzīst arī, ka nekad neesmu varējusi ciest Dolfu Lundgrēnu. Visu šo elementu kombinācija tā rezultātā nav pārāk simpātiska.

34. Captain America (1990)

1990. gada versija par Kapteini Ameriku, objektīvi lūkojoties, ir ārkārtīgi briesmīga tik daudzos un dažādos veidos, ka tos visu uzskaitīšana prasītu vairāk laika nekā filmas noskatīšanās. Bet filma nopelna nedaudz bonusa punktu par to, ka tā ir histēriski smieklīga (jādomā, neapzināti). Apgalvot, ka filmas veidotāji nav centušies, būtu negodīgi – viņiem vienkārši nekas pārāk labs ar visu cenšanos nesanāca. Meta Selindžera atveidotais Stīvs Rodžerss šķiet tāds otršķirīgs Kapteinis Amerika – kā dublieris, kurš galīgi nebija gatavs savam uznācienam, jo galvenais stārs pēkšņi ir saslimis. Amizants fakts – šis Selindžers ir pazīstamā rakstnieka Dž.D. Selindžera (Catcher in the Rye – nesaprasto tīneidžerisko dvēs’ļu bībele) dēls. Dž.D. Selindžers bija slavens ar savu noslēgtību un izvairību no sabiedrības uzmanības – saprotams lēmums, ja tava atvase šitā ākstās. Holdena verdikts – phony.

33. Blade: Trinity (2004)

Līdzīgi kā ar Frenku Kāslu a.k.a. The Punisher, arī Blade fenomenu tā īsti izprast nav izdevies. Pie tā daļēji ir vainojams arī fakts, ka pēdējo pāris gadu laikā vampīri ir bijuši visās priekšās un pakaļās, kas nozīmē tikai to, ka viņi ir arī laimīgi paspējuši sakrist lielākajai daļai uz nerviem tā, ka tikai Penny Dreadful (MY RECOMMENDATIONS, jestri absurdas ārprātības sit augstu vilni, Eva Grīna sit visaugstāk) vēl var atdzīvināt kādu interesi par šīm radībām. Tāpēc arī Blade filmas, šodienas acīm skatoties, ir jāpatur prātā, ka to ziedu laikos šīs izdarības vēl bija svaigas, oriģinālas un Twilight murgu neaptraipītas. Bet, nu, Blade: Trinity ir vienkārši briesmīga filma, kas nozīmē, ka iepriekš minēto tikpat labi var arī neņemt vērā.

32. Elektra (2005)

Elektra būtībā iet roku rokā ar savu bēdubrāli Daredevil (kurš, atšķirībā no Elektras, drīzumā cer piedzīvot tēla reabilitāciju, Marvel metoties uz vienu roku ar Netflix) – abas filmas ir gandrīz vai vienlīdz bēdīgas, bet Elektra tomēr ierindojas vietu zemāk divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, filma ir neizturami garlaicīga (viens no smagākajiem komiksu filmu žanram piederīgo darbu grēkiem – lai nu ko, bet izklaidēt šīm filmām ir jāmāk), un atcerēties, kāpēc un ar ko galvenā varone šeit cīkstējās, ir visnotaļ sarežģīts uzdevums, lai gan filma atkārtoti noskatīta salīdzinoši nesen. Bet, otrkārt, šī filma diemžēl ir viena no tām, uz kurām ar cāļa smadzenēm apveltītiem indivīdiem patīk norādīt, mēģinot pierādīt, ka komiksu filmas ar sieviešu tēliem galvenajās lomās nekam neder un nevienam nepatīk. Dženifera Gārnere ir smuka (lai gan arī garlaicīga), bet pat viņa neko nevar saglābt šajā bēdu lejā.

31. Daredevil (2003)

Kā solīts un teikts, Elektrai seko arī Daredevil. Idejai uz papīra nav ne vainas, bet praksē nekas tā īsti negrib līmēties kopā. Kad tika izziņots, ka Afleks būs jaunais Betmens, nīdēji ļaunā priekā metās norādīt tieši uz šo filmu kā pierādījumu tam, ka Bens esot nekam nederīgs supervaronis. Bet Afleks nemaz nav tas galvenais vaininieks – krietni lielākas problēmas sagādā samudžinātais scenārijs un vispārīgā apātija, kādu šis darbs uzdzen un ar kādu tas, šķiet, ir veidots. Nedaudz dzīvības pasākumā iedveš Kolins Farels, kurš, šķiet, bija palaidis garām memo par to, kā visiem šajā filmā ir jāuzvedas, ārdoties uz nebēdu un izskatoties viegli nenormāls. Bet kopumā darbs ir tik ļoti ātri aizmirstams, ka pilnīgi skumji paliek. Jācer, ka mazāka izmēra ekrāni šim tēlam būs draudzīgāki.

Turpinājums šeit