Marvel filmu retrospekcija 1

30. X-Men Origins: Wolverine (2009)

Riskējot izklausīties pēc salūzušas plates, jāatzīst, ka Āmrija ne tik nav no tiem tēliem, kuru parādīšanos uz lielajiem ekrāniem es gaidītu ar milzīgu nepacietību un sajūsmu. Džekmenam šis tēls ir nu jau kļuvis par otro dabu, un Logans spēj būt gana interesants, bet ne tik ļoti, lai gandrīz katra X-Meņu filma pārvērstos viņa problēmu risināšanas drāmā. X-Men Origins: Wolverine (iecerēta kā pirmā no tamlīdzīgām filmām, bet nekas no tā, protams, nesanāca pēc tam, kad šo filmu nolīdzināja līdz ar zemi) ir pilna ar dažādiem, potenciāli intriģējošiem tēliem, bet pamanās tos fantastiskā veidā izniekot – jādomā, ka ne viens vien pirms pāris dienām skumji atcerējās, ko šeit izdarīja ar Raeina Reinoldsa Deadpool, skatoties internetā nopludināto pirms pāris gadiem veidotās viņam paredzētās filmas testa treileri. It kā filmā brīžiem pat ir ainas, par ko papriecāties un kur piesiet aci, bet visā visumā – neveiksmīgi. Ievērības cienīgs gan ir fakts, ka šī ir viena no pirmajām Teilora Kiča katastrofālajām neveiksmēm uz lielā ekrāna – nabaga puisim vienu laiku galīgi neveicās.

29. Ghost Rider (2007)

Pie Nikolasa Keidža un viņa reizēm ekscentriskajām filmu izvēlēm nu jau visi ir sen pieraduši – Keidžs ir kļuvis pats par savu brendu, kuru atpazīt var pa gabalu. Ghost Rider šajā ziņā nav izņēmums, tādēļ tiem, kurus sajūsmina Keidža neprātīgās aktierspēles paraugstundas, šai filmai vajadzētu sagādāt gana daudz jautru brīžu. Bet ne ar ko citu ievērības cienīgu tā diemžēl neizceļas – Nikolass cenšas no sirds, bet visi pārējie, režisoru un scenāriju ieskaitot, šķiet, ir kādu pusotru soli viņam iepakaļ. Tādēļ pat burvīgi plānprātīgās ainas, kurās Keidžs ārdās par visiem 100% (ak, kā viņš lokās tajā kapsētā), nespēj uzlabot kopējo iespaidu. Keidžam supervaroņi ir ļoti mīļi (viņš savu dēlu ir nosaucis par Kal-Elu, bless his heart), tāpēc ir pat nedaudz žēl, ka viņam šāda tipa projekti nav izdevušies pārāk veiksmīgi (neaizmirsīsim, ka Keidžs gandrīz bija arī Supermens).

28. The Punisher (2004)

Neko daudz labāk Frenkam Kāslam jeb Panišerim negāja arī pēc 15 gadu pārtraukuma – 2004. gada versija ir nedaudz simpātiskāka par Dolfa Lundgrēna veikumu, bet arī tā nav dižas sajūsmas vai pat uzmanības vērta. Tomass Džeins ir gana drūms un vardarbīgs daudzcietušā varoņa lomā, bet filmas sižets ir tik daudz reižu nodrillēts citās filmās, ka garlaicīgi paliek diezgan ātri. Kāslu, godīgi sakot, ir diezgan grūti pat ar kaut ko atšķirt no citādu bojeviku galvenajiem varoņiem – ja filmas sākuma nenozibinātos ierastais Marvel logo, diez vai nezinātājs pat uzminētu, ka galvenā varoņa saknes ir meklējamas komiksu grāmatās. Džons Travolta šķietami izbauda katru absurdo frāzi, kas nāk ārā no viņa mutes, bet pat viņa un mūžīgā ainu zagļa Bena Fostera centieni neko daudz neuzlabo kopējo iespaidu, un pēcgarša paliek diezgan sāja.

27. Ghost Rider: Spirit of Vengeance (2011)

Tas, ka pirmā filma tika uzņemta vairāk nekā vēsi, nevienu acīmredzot neatturēja ķerties pie otrās veidošanas, šoreiz turklāt ar skaļiem solījumiem izlabot visas pirmās filmas pieļautās kļūdas un sagādāt tādu Ghost Rider piedzīvojumu, kādu mēs visi bijām pelnījuši. Ar tiem solījumiem, kā jau parasti, ir kā nu ir, un nevarētu gluži apgalvot, ka Spirit of Vengeance ir fantastisks triumfs, kas liek pirmajai filmai nobālēt tās priekšā. Nelieli uzlabojumi gan tomēr ir – ja pirmajā filmā vēl brīžiem varēja just tādu kā atturību, vēlmi nesākt ārdīties pilnīgi un galīgi, tad šajā gadījumā visas bremzes ir atlaistas vaļā. Uz ekrāna lielākoties valda pilnīgs ārprāts, bet tas ir zināmā mērā izklaidējošs. Par labu vai kvalitatīvu kino to nu galīgi nenodēvēsi, bet skatīties, kā Keidžs vaibstās cilvēka formā vai sit nost ļaundarus kūpoša galvaskausa veidolā, nav tas briesmīgākais veids, kā nosist kādu stundiņu lieka laika.

26. Hulk (2003)

Anga Lī eksperimentālais piegājiens skumjā zinātnieka/zaļā monstra Brūsa Banera/Halka stāsta pārcelšanai uz lielā ekrāna daudziem šķiet pievilcīgs tieši savas stāstījuma oriģinalitātes dēļ – Lī ir centies gandrīz vai burtiski pārcelt komiksu lapu paneļus filmā, panākot īpatnēju efektu, no kura reizēm sāk griezties galva. Šāds paņēmiens, lai gan interesants, man īsti simpātisks tomēr nelikās, un arī pārējā filma pamanījās sagādāt vilšanos. Halka/Banera stāsts savos pamatos ir ļoti drūms, bet, kā rāda pieredze (un tālākie šī saraksta dalībnieki), šo skumjo pieredzi pienācīgi atveidot filmā ir izdevies tikai retajam. Šeit Banera stāsts ir ļoti samudžināts, un tā rezultātā visa drāma kaut kā tomēr izpaliek. Un Ērika Banas Halks kaut kā ir sanācis ellīgi neglīts.

25. Fantastic Four (2005)

Fantastic Four nebija nekāds šedevrs jau brīdī, kad filma nonāca uz ekrāniem 2005. gadā, un pagājušie desmit gadi kopš filmas pirmizrādes nav bijuši pārāk labvēlīgi pret šo veikumu. Visam pasākumam ir tāda kā viegla lētuma, otršķirīguma piegarša, un šķietami vieglais tonis brīžiem pārvēršas bērnišķīgumā. Bet arī pāris patīkamu brīžu, kuri kopējo iespaidu nedaudz tomēr uzlabo – Bena Grimma (The Thing) stāstā pat ieskanas kāda nopietna  un sakarīga nots, bet Kriss Evans sagādā nedaudz humora (viņa zvaigžņu stunda gan pienāca vēlāk, jau cita Marvel varoņa tēlā). Visnotaļ blāvi un aizmirstami. Arī Džuliana Makmahona ļaundaris ir diezgan briesmīgs, bet ne tādā veidā, kā to būtu vēlējies viņš pats.

24. Spider-Man 3 (2007)

Zirnekļcilvēkam ir tas gods šajā sarakstā parādīties veselas piecas reizes, un pirmais (tātad, sliktākais) ir Sema Reimi triloģijas noslēdzošais stāsts. Sarūgtinājums par šīs filmas neveiksmi (ne jau finansiālo – šī vēl joprojām ir visā pasaulē pelnošākā no Spaidermena filmām) ir dubults, ja atceras, cik lieliska bija otrā Reimi veidotā filma (par to, protams, vēlāk). Šeit Spaidijs/Pīters Pārkers cīnās ar tādu lērumu ļaundaru, ka nav īsti saprotams, kā vēl kāds tur pamanījās iestūķēt viņa paša iekšējos konfliktus. Mikslis sanāk haotisks un brīžiem diezgan samocīts, liekot gandrīz katram filmā iesaistītajam tēlam parādīties ne pārāk glaimojošā gaismā. Šis laikam ir viens no tiem gadījumiem, kad, meklējot vainīgos, ar pirkstiem nākas rādīt attiecīgās filmu studijas gudro galvu virzienā (par lēmumu iekļaut filmā ļaundari Venom Reimi sajūsmā nebija, par to viņu nācās pārliecināt Avi Aradam), bet arī Reimi nevar gluži mazgāt rokas nevainībā – šim nav nekāda attaisnojuma.

23. The Wolverine (2013)

Pagājušā gada Vilknadža solo filmas nonākšana uz ekrāniem tika pavadīta ar skaļiem saucieniem un solījumiem, ka šoreiz tiks izlabotas visas pirmajā reizē pieļautās kļūdas. Zināmā mērā tas ir arī izdevies, jo šī filma pilnīgi noteikti ir labāka par pirmo, bet par satriecošu triumfu to nodēvēt galīgi nevar. Lai gan it kā ir gana daudz elementu, kuriem vajadzētu patikt un pat izraisīt vieglu sajūsmu (filmas pati pirmā aina vien ir ko vērta, un arī vilciena aina ieies vēstures annālēs kaut vai tikai savas plānprātības dēļ), kopā tie īsti nelīmējas, un filmas pēdējais akts aiziet tādā tūtā, ka pilnīgi bail paliek. Jāatzīmē arī, ka šī ir viena no tām filmām, kura, iespējams, būtu ieguvēja, ja pie skatītājiem nonāktu vēl brutālākā, t.i., R-reitinga formā, jo tad varbūt Logans nešķistu brīžiem nedaudz cenzēts un varētu ārdīties uz pilnu klapi. Hjū gan derētu piebremzēt ar šitādu kačāšanos, jo nu jau viņš sāk izskatīties nedaudz neestētiski.

22. Punisher: War Zone (2008)

No visām Punisher filmām visveiksmīgākā ir arī visjaunākā – 2008. gada veikums, kur Frenka Kāsla lomas stafeti ir pārņēmis Rejs Stīvensons (pierādot, ka ne tikai Kriss Evanss māk atveidot divus dažādus Marvel varoņus – Stīvensons Torā 1&2 ir redzams Tora uzticamā drauga V(F?)olstāga lomā). Ne ar ko īpaši satriecošu vai lielisku arī šī filma neizceļas, bet, vismaz atšķirībā no pirmajiem diviem mēģinājumiem, Punisher: War Zone nekautrējas šķaidīt asinis un plosīties tā, kā šādam soģim arī pienāktos – pusi filmas jūtīgākām dvēselēm var nākties skatīties caur pirkstu starpām, jo ne viena vien aina ir vienkārši brutāla. Šie centieni neielaisties nekādos kompromisos un darīt visu, kā pašiem ir gribējies, tomēr simpatizē krietni vairāk nekā ļenganas un par sevi nepārliecinātas šī tēla versijas. Interesanti, ka šīs asinspirts režisore ir sieviete (Leksija Aleksandra) – pārāk bieži tā negadās.

21. Fantastic Four: Rise of the Silver Surfer (2007)

Apgalvot, ka Fanastic Four: Rise of the Silver Surfer ir ievērojami labāks veikums par pirmo filmu, būtu diezgan pārdroši, jo visi pirmās filmas trūkumi ir redzami kā uz delnas arī šeit. Šķiet, ka Džesika Alba ir to pāris gadu laikā kopš pirmās filmas iznākšanas kļuvusi par vēl briesmīgāku aktrisi, un no iepriekš minētās otršķirīguma piegaršas tikt vaļā arī tā īsti nav izdevies. Bet filma iegūst nedaudz bonusa punktus par to, ka vismaz cenšas šeit iepīt kādu dramatisma devu – noslēpumainais Sudraba Sērfotājs (vārds jau, protams, precīzs, bet latvju mēlē skan kaut kā ļoti dīvaini) ir visnotaļ interesants tēls, kuram, kā izrādās, nāk līdzi viegli traģiska bagāža, kas liek šo veikumu nostādīt par kādu pakāpienu augstāk nekā pirmo daļu. Tagad atliek vien gaidīt, kas mūs sagaidīs jaunajā, šobrīd topošajā filmā par Fantastisko Četrinieku, kur galvenās lomas ir piešķirtas Keitai Marai, Mailzam Telleram, Džeimijam Bellam, Maiklam B. Džordanam un Tobijam Kebelam – bet to uzzināsim tikai pēc gada.

Turpinājums šeit