Marvel filmu retrospekcija 1

20. The Incredible Hulk (2008)

Ir filmas, kuras uzticību un entuziasmu neizraisa jau no pašiem pirmsākumiem, kas nozīmē, ka tad, kad tās izrādās tieši tik sliktas, cik bija gaidīts, neviens nejūtas pārsteigts, bet, ja notiek otrādi, tad prieki ir dubulti. Bet nereti gadās tā, ka filmas, kuras varēja būt ļoti lieliskas, tiek pilnīgi izņergātas, kā rezultātā dusmas un aizkaitinājums ir krietni ievērojamāki nekā citreiz. The Incredible Hulk varbūt uz absolūtu izcilību nekad nepretendēja, bet ko krietni labāku, jādomā, gaidīja gandrīz visi. Filmā ir brīži, kas liek sērīgi nodomāt: “Ak, ja vien jūs šādā garā būtu turpinājuši visas filmas garumā…” (kā var noprast, tie lielākoties ir filmas pirmajā pusē), kas nozīmē tikai to, ka stāsta otrajā pusē valdošā miskaste ir dubultlielu vilšanos izraisoša. Visvairāk ir žēl, ka Edvardu Nortonu mēs vairāk Brūsa Banera lomā neredzēsim – Marks Rafalo ir vienkārši fantastisks Avendžeros, bet arī Nortona Halka cilvēcīgās formas atveidojums bija gana interesants, lai nedaudz paskumtu un pasapņotu par nerealizētajām iespējām.

19. Blade II (2002)

Kā jau minēju iepriekš, Blade, līdzīgi kā Punisher, man kaut kā galīgi neiet pie dūšas, tāpēc šī vampīrēna piedzīvojumus tā patiešām novērtēt nemāku. Blade II it kā ir interesanta un amizanta, asiņaina un ne-bērnišķīga, bet kaut kā tomēr šeit pietrūkst. Pat Giljermo del Toro līdzdalība šajā pasākumā neko daudz nepalīdzēja. Viņam raksturīgo un tik lielisko stilu, protams, ka var atpazīt, bet šī laikam ir pirmā Giljermo filma, kuras laikā tomēr nedaudz garlaikojos. No del Toro vampīrfilmām simpātiskāka man tomēr šķiet viņa pirmā pilnmetrāžas filma Cronos (ar komiksiem gan nesaistīts darbs). Līdz vēl ļoti svaigajam del Toro producētajam seriālam The Strain, kas arī ir saistīts ar vampīrismu, vēl neesmu tikusi, bet kādā brīdī obligāti jāpamēģina. Kaut vai Korija Stolla dēļ.

18. Blade (1998)

Tā nu arī abi pirmie Bleidi ir nonākuši viens otram blakus. Pirmajai filmai ir tas gods ieņemt nedaudz augstāku vietu, jo kopumā pirmā stāsta daļa simpatizēja maķenīt vairāk. Šeit nav tādu del-Toro-ismu, kas skatītājus sagaidīja nākamajā filmā, bet stāsts šķiet vienkāršāks un nesarežģītāks. Veslijs Snaips man vienmēr ir licies nedaudz ekscentrisks tips, bet viņam Blade loma piestāv. Iespējams, ka filmas man būtu sirdij tuvākas un simpātiskākas, ja būtu tās skatījusies to popularitātes viļņa augšpusē, bet diemžēl tolaik vēl biju nedaudz par jaunu, lai kāds man vispār ļautu tādas šausmas skatīties.

17. X-Men: The Last Stand (2006)

Ja neskaita Vilknadža pirmos solo piedzīvojumus, X-Men: The Last Stand ir visnīstākā no eksmeņu filmām. Tā ir tik ļoti nepopulāra, ka jaunākais šīs franšīzes papildinājums – X-Men: Days of Future Past – tik veikli (vai ne visai) savirpināja notikumus, ka šī filma un tās notikumi būtībā tika izdzēsti no šīs pasaules vēstures. Jā, filmā ir daudz neveiklu, nepārdomātu, apšaubāmu un vienkārši greizu brīžu, bet viss arī nav galīgi bēdīgi. Tās tematiskās ambīcijas vien ir ļoti interesantas – varbūt tās ir pat par daudz interesantas un pamatīgas, jo šķiet, ka filmas veidotājiem nav izdevies pacelt tik lielu smagumu, kā bija ieplānots. Varbūt, ka kāda prasmīgāka režisora rokās (Brets Ratners nav gluži kinomākslas ģēnijs) filma būtu izdevusies veiksmīgāka, bet arī šis variants nav pilnīgi zemē metams.

16. The Amazing Spider-Man (2012)

Lai gan tikai retais ir gatavs atzīties kaisīglā mīlā pret Sema Reimi trešo Spaidermena piedzīvojumu daļu, ideju par franšīzes rebootu uzņēma diezgan vēsi – kā nekā, starp pēdējo Reimi filmu un Veba pirmo ir tikai pieci gadi. Gribēts vai negribēts, bet jaunais Spaidermens pie mums tomēr nonāca, un tas tika uzņemts ar dalītām jūtām. Filma tā arī nemācēja patiešām attaisnot savu eksistenci, liekot jautājumam “Vai tas tiešām bija vajadzīgs?” karāties gaisā arī pēc filmas beigām, taču tajā bija arī daudz ļoti priecējošu brīžu, kas tomēr neliek nožēlot šim darbam iztērēto laiku. Galvenā filmas veiksme pilnīgi noteikti ir tās aktieru blice – Endrjū Garfīlda Pīters Pārkers ir nevainojams savā tīneidžera neveiklībā (viņa Zirnekļcilvēks gan ir nedaudz blāvāks), un viņa jūtu ķīmija ar Emmas Stounas atveidoto Gvenu Steisiju liek ekrānam gandrīz vai dzirksteļot. Arī Sallija Fīlda un Martins Šīns priecē, bet ar lozi šoreiz nepaveicās Raisam Ifansam? Aifensam? Spaikam no Notinghilas, kura doktors Konorss bija pagalam garlaicīgs un klišejisks. Īpaši gan jāpiemin šīs filmas Stena Lī cameo, kurš šoreiz ir sanācis gandrīz vai ģeniāls.

15. X-Men: Days of Future Past (2014)

Lai gan ir daudzi, kas šo X-meņu filmu ir gatavi dēvēt par vienu no labākajām, ja ne pat vislabāko no šai franšīzei piederīgajiem darbiem, mana sajūsma par filmu bija krietni piezemētāka. Tā ir ļoti aizraujoša, ar lieliskiem aktieriem no pirmās filmas un cienīgiem jaunpienācējiem, bet haoss, kas filmā valda ir tik liels, ka tā īsti izbaudīt to tomēr neizdevās. Bieži pietrūkst loģikas un saistības starp notikumiem, pārāk daudz kas paliek puspateikts vai nepaskaidrots. Filma vairāk vai mazāk tiek galā ar savu milzīgo aktieru daudzumu, bet tas, protams, nozīmē, ka daudzi no tiem, kurus gribētos uz ekrāna redzēt biežāk, pie teikšanas tiek ļoti reti. Filmai tāpat arī nedaudz pietrūkst balansa starp ainām nākotnē un pagātnē (it kā skaidrs, kāpēc tā, jo problēmas risinājums slēpjas pagātnes notikumos, bet arī nākotnē ir gana daudz tēlu, kuru cīņās būtu bijis ļoti interesanti nolūkoties – nevaru beigt sajūsmināties par Blinkas portāliem), un atkal pārāk daudz laika tiek veltīts Vilknadža problēmām (ne tik daudz, cik citas reizes, bet tomēr). Patiešām patīkams pārsteigums gan bija Evana Pītersa atveidotais Pīters – kārtējā mācība neskatīt vīru no cepures vai, šajā gadījumā, no briesmīgās parūkas. Āronam Teiloram-Džonsonam latiņa ir uzstādīta augstu.

14. Spider-Man (2002)

Pati pirmā filma, kurā tika atveidota parastā skolnieciņa Pītera Pārkera pārtapšana leģendārajā Zirnekļcilvēkā, uzreiz saņem brownie punktus par to vien, ka tā pamanījās būt pirmā un izdarīja to visnotaļ veiksmīgi. Reimi savām filmām izvēlējās savdabīgu stilu, kur reālistisko pieskaņu ik pa brīdim nomainīja amizanti absurdi momenti, radot patīkamu miksli, kuram pa vidu maisījās simpātiski aktieri (galveno vaininieku, Tobiju Magvairu, ironiskā kārtā, parasti gan ienīstu ar visu sirdi un dvēseli, bet fakts, ka man viņš šajās filmās tīri labi patīk, ir tikai kārtējais apliecinājums Reimi talantam). Pilnai laimei gan kaut kas tomēr pietrūkst – līdz šim filmu vienā paņēmienā no sākuma līdz beigām esmu spējusi noskatīties tikai vienu vienīgu reizi, jo parasti, kā āmen baznīcā, pamanos aizmigt. Taču gandrīz visus trūkumus atsver TAS skūpsts – automātiska popkultūras leģenda.

13. The Amazing Spider-Man 2 (2014)

Daudzējādā ziņā Marka Veba Zirnekļcilvēka otrā daļa ir vēl haotiskāka nekā pirmā. Tajā ir tik daudz nemitīgi mainīgo elementu un detaļu, ka tas viss ik pa brīdim draud sabrukt vienā lielā čupā. Filma arī cenšas sastūķēt pāris stundās krietni par daudz materiāla, brīžiem bīstami tuvu pietuvojoties Sema Reimi Spider-Man 3 liktenim, bet tomēr līdz ar pašiem matu galiņiem izvairās no šī likteņa. Ir vairāki mākslinieciski lēmumi, kurus filmas laikā ļoti gribas apšaubīt (piemēram, nepārtraukti skanošo dabstepīgo mūziku, kas pavada katru Džeimija Foksa atveidotā Elektro ainu), bet kaut kā beigās tomēr visi trūkumi piemirstas, jo Vebam tomēr izdodas visu vairāk vai mazāk savākt kopā un sasniegt ievērojamus emocionālos augstumus. Protams, viņam ārkārtīgi palīdz tas, ka Garfīlds un Stouna vēl joprojām ir viens no lieliskākajiem ekrāna pāriem, ko ir gadījies redzēt komiksu filmās. Simpatizē arī Deins DiHāns, kuram nākotne rādās ļoti spožās krāsās (šī filma varbūt gan nav izcilākais viņa prasmju paraugdemonstrējums, bet talants puisim ir ievērojams).

12. X2 (2003)

Kad tiek diskutēts par to, kura tad no X-cilvēku filmām ir tā vislabākā, visbiežāk pieminētā (vismaz līdz X-Men: Days of Future Past iznākšanas brīdim) ir tieši šī filma. Lai gan man mīļākas ir pāris citas X-meņu piedzīvojumu sāgas, noliegt šīs filmas sasniegumus būtu muļķīgi. Aina ar Night Crawler ielaušanos Baltajā namā ir gandrīz vai leģendāra, filma ir asprātīga un dinamiska, ļaujot gandrīz katram komandas loceklim parādīt, uz ko viņš vai viņa ir spējīgs. Šī ir arī filma, kur Vilknadzis man ir vissimpātiskākais, un tas vien jau ir vērā ņemams sasniegums pats par sevi (Hjū tā loma der kā uzlieta, bet Vulverīna pārsātinājums man šķiet apnicīgs).

11. X-Men (2000)

Lai gan, kā jau minēju iepriekš, daudziem visiemīļotākā X-cilvēku filma tomēr ir X2, manas simpātijas vairāk iekaroja tieši pirmā franšīzes filma. Tai ir jātiek galā ar sarežģītu uzdevumu – iepazīstināt skatītājus ar veselu lērumu varoņu, ar kuriem pēc tam mums būs tas prieks satikties atkal un atkal turpmākajās filmās. Braienam Singeram šo uzdevumu izdodas paveikt ļoti veiksmīgi, uzreiz spējot ieinteresēt šo personāžu konfliktos (gan iekšējos, gan ārējos) un cīņām. Nevar arī neuzteikt ārkārtīgi lielisko aktieru izvēli – seri Patriks Stjuarts un Ians Makkellens ir fantastiski pretspēlētāji, un arī par pārējiem aktieriem sūdzēties nevar (es zinu, ka es jau pāris reizes paspēju sūdzēties par Džekmenu, bet Logana loma viņam tiešām der kā uzlieta – galvenokārt man problēmas sagādā viņa nerimtīgās klātbūtnes apjomi). X-meņus ar visām viņu pārdabiskajām spējām, kuras katram no tēliem turklāt ir unikālas un vienmēr nedaudz citādākas, patiesībā ir ļoti sarežģīti pienācīgi atveidot uz lielā ekrāna, kur filmas garums tomēr ir ierobežots. Tāpēc katrs izdevies mēģinājums priecē.

Turpinājums šeit