Marvel filmu retrospekcija 1

10. Spider-Man 2 (2004)

Spaidermenam, kā jau noskaidrojām iepriekš, ir tas gods šajā sarakstā parādīties veselas piecas reizes, un no tām visveiksmīgākā viennozīmīgi ir Sema Reimi triloģijas otrā daļa. Šeit Spaidijam nav jācīnās ar bezgalīgiem ļaundaru viļņiem, tā vietā konfliktējot galvenokārt ar fantastisko Doku Oku (Alfrēda Molinas izpildījumā) un pašam ar sevi, jo šeit Pītera Pārkera grūtības, savienot savas divas dzīves vienā, spēlē centrālo lomu. Filma ir aizraujoša, tajā ir gan dramatiski brīži, gan humora pilnas epizodes (ja Marka Veba filmām kaut kā patiešām pietrūkst, tad tas ir humors – pāris amizantu momentu, protams, ir arī viņa veidotajos darbos, bet Reimi piegājiens šķita vieglāks un sirsnīgāks, vairāk piestāvot Zirnekļcilvēka personībai). Filmā netrūkst jau ierasto Spaidija triku, lidinoties pa Ņujorkas ielām, cīņas ar Doku Oku ir iespaidīgas un atmiņā paliekošas, un pat Tobija Magvaira ģīmis netraucē. Turklāt būtu patiešām liels grēks beidzot nepieminēt Dž. K. Simonsu, kurš, ik pa brīdim pazibot katrā no trim filmām, ir viens no šīs franšīzes visburvīgākajiem elementiem.

9. Captain America: The First Avenger (2011)

No visām Marvel filmu studijas un Marvel kopīgas kinopasaules filmām Captain America: The First Avenger kaut kā nepamanās izcelties uz apkārtējā fona tik ļoti, kā to varbūt varētu gaidīt. Filmas vērtība gan manās acīs ir ievērojami cēlusies kopš tās pirmās noskatīšanās reizes, bet tomēr tai kaut kas pietrūkst, lai to sauktu par vienu no visvisvislabākajām. Sava daļa vainas gulstas pie ļaundara kājām, jo Sarkanais Galvaskauss ir nepārspējami garlaicīgs (lai gan izskatās viņš, gods godam, baisi, un nabaga Hugo Vīvingam tā īsti pārmest arī neko nevarētu).  Taču filmā pozitīvais krietni pārspēj tās trūkumus – 40.-to gadu estētika ir ieturēta ļoti veiksmīgi, ļaujot filmai vismaz vizuāli izcelties visu pārējo starpā, un ir trāpīts simtniekā ar galveno lomu atveidotājiem – jāsaka paldies visiem filmu dieviem, ka Marvel beigās tomēr izdevās pierunāt Krisu Evansu uzņemties šo lomu, jo tā viņam piestāv nevainojami. Stīva Rodžersa godīgums, centība, pieticība un drosme no Evansa plūst pārpārēm. Ģēnijs ir bijis arī tas cilvēks, kurš viņam par partneri piemeklēja Heiliju Atvelu – Pegijas un Stīva pāris ir viens no saskanīgākajiem duetiem šo filmu pasaulē (kaut gan Pepera Potsa un Tonijs Stārks izrāda ievērības cienīgu konkurenci). Skatoties uz filmu šodien, varbūt varētu vēlēties, lai vēl vairāk tiek akcentēta Stīva draudzība ar Bakiju, kura ieņem centrālo lomu Kapteiņa Amerikas otrajos solo piedzīvojumos, jo ne viens vien skatītājs tā īsti Bakiju pat neatcerējās no šīs filmas, taču vienmēr visu gribēt arī nevar.

8. Iron Man 2 (2010)

Dzelzs vīrs jeb Tonijs Stārks pa ekrāniem individuālās filmās ir plosījies vairāk par visiem pārējiem Avendžeru kolēģiem, un no šīm trim reizēm visvairāk kritikas tika raidīts otrās filmas virzienā. Daudziem no pārmetumiem var piekrist – filma ir diezgan izklaidīga un nefokusēta, īsti nevarot izlemt, ko tieši tā grib iesākt un kam pievērsties, tajā ir  nedaudz par daudz tēlu un problēmu, un tā tiešām šķiet vairāk ieinteresēta skatītāju iepazīstināšanā ar gaidāmajiem Atriebējiem, pašu Stārku un viņa problēmas nedaudz nobīdot maliņā (runā, ka filmas režisors Džons Favro ar to visu esot bijis visnotaļ neapmierināts, kā rezultātā pie trešā Dzelzs vīra režisēšanas viņš vairs netika – bet, laimīgā kārtā, attiecības nebija sabojātas tik ļoti, lai viņa atveidotais miesassargs Hepijs pazustu no ekrāniem, savu zvaigžņu stundu piedzīvojot tieši trešajā filmā (“the forehead of security”)). Bet, neskatoties uz visām problēmām, man arī otrie Dzelzs vīra piedzīvojumi ļoti simpatizē – ja pirmā filma ir savāktāka un nepavada tik daudz laika, klaiņodama no viena stāsta pavediena pie nākamā, tad šajā ir vairāk asprātību, vairāk smieklīgu, foršu vai vienkārši lielisku ainu, kas iespiežas atmiņā (Dzelzs vīrs, kas sēž milzīgā virtulī, Tonija dejotprasmes dzērumā utt.). Viegls haoss šeit valda, bet Tonijam Stārkam tas tīri labi piestāv.

7. Thor: The Dark World (2013) 

Thor: The Dark World tapšanas gaita Marvel studijai bija viena no ķēpīgākajām – nācās mainīt režisoru, komponistu, vajāja citas problēmas, un klīda baumas par nesaskaņām starp studiju un filmas veidotājiem. Bet kopumā galarezultāts ir iznācis gana jautrs – ne viens vien šo uzskata par vienu no visvājākajām, ja ne pat visvājāko no Marvel filmām, bet man Tora izdarības gāja pie sirds arī šeit. Tors ir kļuvis pieaugušāks un nopietnāks, problēmu un nedienu nomākts, turklāt viņš kā netiek, tā netiek pie savas sirdsdāmas (Natālijas Portmanes burvīgās Džeinas, kuru es esmu gatava aizstāvēt no rīta līdz vakaram). Filma nebaidās smīkņāt par Toru un viņa grandiozitāti (līdzīgi kā to darīja jau pirmā filma), amizierējoties un ākstoties tikpat daudz, cik ņemoties ar pavisam nopietnām lietām. Kriss Hemsvorts IR Tors, par to šaubu nav, un iespēja uz viņu vienkārši skatīties vien jau ir jāuztver kā debesu dāvana. Vismaz pagaidām šķiet, ka filma Marvel kinopasaules kopējo bildi ir ietekmējusi salīdzinoši minimāli (uzsvars uz pagaidām, jo Lokija nonākšana tronī un Benīsio del Toro Kolekcionārs noteikti netiks atstāti novārtā gaidāmajās filmās), Kristofera Eklstona ļaundaris ir galīgi izniekots, bet tomēr Tora dīvainās pasaules saplūšana ar mūsējo sagādā gana daudz prieka un jautrības.

6. X-Men: First Class (2011)

Filmu par X-meņiem acīmredzami ir daudz, tāpēc katram vajadzētu spēt atrast kādu filmu, kuru iemīļot. Man iksīgie cilvēki sirdī patiešām iekrita pirms pāris gadiem, kad Metjū Vons ķērās pie šīs franšīzes atsvaidzināšanas (par tādu īstu rebootu to nevar nosaukt, jo X-Men: Days of Future Past ļoti uzskatāmi saveda kopā gan vecos, gan jaunos aktierus, tādējādi veidojot kopīgu juniversu). Lai gan filma ir diezgan haotiska un brīžiem ieslīgst vieglu muļķību purvā, tās uzmanības centrā esošais duets – Maikla Fasbendera Ēriks (a.k.a. Magneto) un Džeimsa Makavoja Čārlzs (a.k.a. Profesors X) veido tik harismātisku pāri, ka viss pārējais aizmirstas. Arī viņiem palīgos sameklētie kolēģi tiek pie brīžiem, kad paspīdēt (Roza Bairna lēnām, bet neatlaidīgi turpina iekarot visas pasaules simpātijas, kamēr Kevina Beikona ļaundaris ir amizanti pompozs), bet šis ir Fasbendera un Makavoja šovs. Jāatzīmē arī, ka šīs filmas vizuālā puse, darbībai risinoties 60.-tajos gados, man šķiet pievilcīgāka par Days of Future Past ķēpīgākajiem 70.-tajiem. Filmas rotaļas ar vēsturiskiem notikumiem arī ir amizantas – šeit Kubas raķešu krīze kalpo kā fons un iegansts X-meņu cīņām un kaislībām. Par to, cik tas ir ētiski, domas gan var dalīties – es piederu pie tiem, kurus šādas spēles fascinē (arī Days of Future Past spekulācijas par Magneto iesaisti Kenedija slepkavībā man šķita interesantas), taču ir arī daudz pretēja viedokļa pārstāvju. Bet, lai nu kā, X-Men: First Class ar savām ādas jakām un pāri plūstošo homoerotismu (šis jau sen vairs nav nekāds bromance, nemuļķosim sevi) ir ļoti, ļoti jautrs piedzīvojums.

5. Iron Man 3 (2013)

Trešajiem Dzelzs vīra piedzīvojumiem nācās saskarties ar grūtu uzdevumu – tā bija pirmā Marvel kinopasaules filma, kura nonāca uz ekrāniem pēc Avendžeriem. Daudziem bija uz mēles jautājums, vai pēc tam, kad skatītāji bija redzējuši visus varoņus apvienojamies vienā komandā, kādu vēl vispār interesēs viņu individuālie piedzīvojumi? Izrādījās, ka interesēs gan, jo Iron Man 3 beigu beigās pamanījās pārsniegt visu studiju iekāroto, maģisko viena miljarda ASV dolāru atzīmi kases ienākumos. Daļēji to var izskaidrot ar popularitātes pieaugumu, ko nodrošināja The Avengers (ko devās skatīties daudzi, kuri līdz tam brīdim ar filmas varoņiem viņu solo filmās nemaz nebija iepazinušies), taču jādomā, ka vēl lielāku lomu tomēr spēlēja tas, ka filma ir patiešām lieliska. Lai gan Tonijs Stārks arī pirms tam bija viens no asprātīgākajiem un lecīgākajiem Avendžeriem, šeit viņa humora devas (pateicoties fantastiskajam Drū Pīrsa un Šeina Bleka, kurš ir arī filmas režisors, scenārijam) ir palielinātas daudzkārtīgi, amizanti apspēlējot pat tādas nereti kaitinošās klišejas kā bērneļi-malāspērēji (sidekicks, ja nu gadījumā manas satriecošās latviskošanas prasmes nav īsti skaidras). Tonijs šeit tiek nostādīts jaunā situācijā – par sevi nepārliecināts, šaubu un baiļu mākts, turklāt viņam tiek atņemta viņa dzīves gandrīz vai vissvarīgākā sastāvdaļa – viņa dzelzs vīra ietērps -, liekot Stārkam likt lietā viņa izdomu un inteliģenci, kārpoties laukā no nepatikšanām. Daudzus komiksu fanus līdz baltkvēlei nokaitināja filmas izdarības ar Mandarīnu, bet lielākā daļa šo tēla apgriešanu ar kājām gaisā novērtēja – humors no tā visa sanāca nepārspējams (turpinājums tam, starp citu, seko Marvel īsfilmā All Hail the King), turklāt asprātīgi tika atrisināta milzonīgā problēma ar baisa rasisma pilnajām noskaņām šajā tēlā. Arī Donam Čīdlam šeit iet labāk nekā viņa pirmajā filmā, kur Roudijs bija krietni neizteiksmīgāks.

4. Thor (2011)

Pirmie Tora piedzīvojumi, visīstenākajā paša Tora stilā, man nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Redzot filmas treilerus, vienmēr sāku smīkņāt, jo ideja šķita tik absurda, ka to nopietni uztvert vienkārši nespēju (pēc tam, protams, ģību un kritu gar zemi sajūsmā). Izrādās, ka nopietni nenopietna uztvere ir tieši tas, ko bija izvēlējies darīt Kens Brana – viņa Tors māk gan vienlaicīgi būt ārkārtīgi episku tekstu, kuri, šķiet, varētu būt nākuši no paša Šeksīša krājumiem, un grandiozu cīņu pārpilns, atļaujoties par to visu labdabīgi zvaigāt brīdī, kad Tors no Asgardas augstumiem nokrīt uz mūsu pašu vecās, labās Zemes. Pirmajam Toram krietni par labu nāk arī tas, ka šeit ir redzams viens no Marvel filmu sakarīgākajiem ļaundariem – Toma Hidlstona Lokijs brīžiem nonāca bīstami tuvu skatītāju simpātiju pārņemšanai no paša pērkona dieva. Man uzreiz izdevās arī iemīļot Natālijas Portmanes Džeinu, kuras normalitāte un ikdienišķums bija kā svaiga gaisa malks pārcacotu dāmu jūklī, kas nereti mēdz valdīt uz kinoekrāniem. Nevar nenovērtēt Marvel gatavību nepieciešamības gadījumā uzņemties riskus – šaubas par līdz tam ne pārāk labi zināmā Krisa Hemsvorta, kura dižākais sasniegums līdz Toram bija “hei, vai tas nav Kērka tētis no Star Trek?”,  spējām iemiesot tik pamatīgu tēlu māca ne vienu vien, bet risks sevi vairāk nekā attaisnoja. Šobrīd kādu citu iedomāties iemiesojam šo personāžu ir ārkārtīgi grūti (to pašu gan, godīgi sakot, var teikt gandrīz vai par ikvienu no Marvel filmu tēliem).

3. Iron Man (2008)

Fakts tomēr paliek fakts – ja nebūtu šīs filmas, tad diez vai mēs vēlāk tiktu aplaimoti ar turpmākajiem Avendžeru individuālajiem un arī kopīgajiem piedzīvojumiem. Marvel riskantais projekts izdevās vairāk nekā veiksmīgs, paceļot Robertu Dauniju junioru nebijušos augstumos un ļaujot uzsākt grandiozo projektu, kura kulminācija (vismaz pagaidām) bija visu varoņu apvienošana vienuviet 2012. gada megafilmā The Avengers. Šī filma, kā jau minēju, runājot par Iron Man 2, ir krietni savāktāka par otro filmu, ar skaidru apziņu, ko tā vēlas pateikt un kā to izdarīt. Jā, Džefa Bridžesa ļaundaris Obadaija Steins ir nedaudz pablāvs un neinteresants, bet šeit viņš pilnīgi noteikti ir otrajā plānā, centrālo vietu uz skatuves atdodot RDJēzus ākstībām neprātīgi harismātiskā miljardiera Tonija Stārka lomā. Šī filma būtībā uzstādīja spēles noteikumus visai Marvel kinopasaulei, tāpēc par to vien jāpasaka lielu paldies Džonam Favro, kurš savus pirkstu nospiedumus līdz ar to, gribot negribot, būtībā ir atstājis arī uz visām nākamajām filmām. Jau šajā filmā Marvel turklāt demonstrē savu prasmi gandrīz nekļūdīgi piemeklēt saviem tēliem perfekti piemērotus aktierus – Gvineta Paltrova ir lieliska Pepera Potsa, bet Klārka Grega aģents Kolsons ātri vien kļuva par visu fanu mīluli. Un, lai cik arī lielisks nebūtu Dons Čīdls, man vienmēr nedaudz pietrūkst Terensa Hovarda, kuram pēc kašķa ar studiju šī ir vienīgā filma Roudija tēlā, – viņa duets ar RDJ bija pat vēl ticamāks un banteriskāks.

2. Captain America: The Winter Soldier (2014)

Šķiet, tieši Captain America: The Winter Soldier vairāk nekā jebkura cita Marvel studijas filma demonstrē tās atbildīgo personu drosmi noriskēt un uzticēt filmas veidošanu cilvēkiem, kuri citiem varbūt pat ne prātā neienāktu, meklējot režisorus (par Edgara Raita un Marvel fiasko ar Ant Man šoreiz nerunāsim). Kas to būtu domājis, ka Džo un Entonijs Ruso, kuri līdz tam bija darbojušies galvenokārt tikai televīzijas seriālos, paveiks tik fantastisku darbu, sagādājot mums vienu no visiespaidīgākajiem, trilleriskākajiem un baudāmākajiem Marvel piedzīvojumiem, kur action sit tādus viļņus, ka prieks skatīties? (Tie, kas klaigā par tām Ruso brāļu veidotājām Community sērijām, – good for you, ka jūs tās novērtējāt, bet, nu, būsim reāli – vai tiešām jūs, skatoties to sēriju, nodomājāt: “Damn, šitie čaļi gan būtu perfekti piemēroti Captain America veidošanai?”) Sazvērestības trillera stilā veidotā filma sašķobīja visu Marvel pasauli, filmas beigās katram no galvenajiem varoņiem liekot pārdomāt savu vietu dzīvē un mērķus, turklāt izdarīja to visu ārkārtīgi, ārkārtīgi stilīgi. Jā, filmas trešais akts ieslīgst nedaudz ierastākā stilā, neiztiekot bez grandiozas ēku brucināšanas un tamlīdzīgiem trikiem, bet viss, kas ir bijis pirms tam ir tik sasodīti labs, ka pret pāris gruvešiem pat nav daudz ko iebilst. Šī filma arī nostiprināja manu pārliecību, ka es precēšos ar Krisu Evansu, tā ka, ja kāds viņu satiek, tad, lūdzu, informējiet viņu par šo faktu, paldies.

1. The Avengers (2012)

Ar The Avengers varēja notikt tikai divas lietas – vai nu tā varēja izrādīties par vienu no lieliskākajām komiksu filmām šī žanra vēsturē vai arī par vienu no lielākajām katastrofām šī žanra vēsturē. Laimīgā kārtā (par ko arī liecina filmas atrašanās šī topa augšgalā), īstenojās pirmais variants, sagādājot vienu no labākajiem piedzīvojumiem, kādu ir bijis tas gods vērot uz lielā ekrāna. Džoss Vīdons, par kuru, nemaz neliegšos, ļoti šaubījos, pamanījās veiksmīgi žonglēt ar tik daudziem tēliem, katram no tiem sagādājot brīžus, kad paspīdēt (nedaudz apdalīts tika Džeremija Rennera Klints Bārtons, bet šis misēklis tikšot labots nākamajā filmā), visu filmu caurvijot ar vieglu humoru, vienmēr atceroties, ka iemesls, kāpēc skatītāji šīs filmas mīl un ciena, ir to varoņi, nevis tas, cik daudz kosmosa kuģus vai mājas kāds uzlaidīs gaisā. Šī grupa ar personāžiem, kuri tik ļoti neiet kopā, ka izveidojas pretējs efekts, kokteilim sanākot nevainojamam, savā starpā ķīvējas un mīlējas tik  interesanti, ka viņu sarunās vien varētu nolūkoties stundām ilgi. Un tieši The Avengers ir tā filma, kurā beidzot mēs tikām pie nevainojama Brūsa Banera/Halka Marka Rafalo jūtīgajā izpildījumā. Filmai, kā jau ikvienam citam veikumam, var piekasīties un meklēt dažādas utis, bet reizēs, kad jandāliņš ir tik iespaidīgs, to darīt patiešām negribas. Tā smējusies kā šīs ainas laikā kinozālē nebiju, šķiet, nekad. L-I-E-L-I-S-K-I. Jādomā, ka nebiju vienīgā, kura jau pēc šīs filmas pēdējā kadra ar nepacietību gaidu nākamo – un nemaz vairs tik ilgi nav atlicis, jo Avengers: Age of Ultron pirmizrāde ir gaidāma jau nākamā gada maijā!