Moonrise Kingdom (2012) 0

Vess Andersons ir neparasts režisors, kura filmām piemīt savāda, jancīga, bet lielākoties mīļa un patīkama kvalitāte. Andersona filmas gan noteikti nav domātas visiem, tās ne vienmēr ir viegli pieejamas un dažiem tās var likties vienkārši jocīgas. Arī man pašai visas viņa filmas nav pārāk tuvas – piemēram, Fantastic Mr. Fox  kaut kas īsti nesimpatizēja, kamēr Darjeeling Limited bija nedaudz par daudz ekscentriska (Royal Tenenbaums un Rushmore vēl ir jāredz). Turpretī Moonrise Kingdom piemīt tik vienkārša burvība un sirds siltums, ka jau ar pirmajiem kadriem tai izdevās iekarot vietu manu šā gada mīļfilmu sarakstā. 

Pat ar paviršu acu uzmetienu šķiet, ka Moonrise Kingdom pašam Andersonam ir ļoti sirdij tuva filma – lieliska naivuma pilno mīlasstāstu starp diviem divpadsmitgadniekiem Semu un Sjūziju, kuri nolemj aizbēgt no mājām un doties romantiskos klejojumos apkārt salai, uz kuras abi dzīvo, caurstrāvo labsirdība un cieņa pret abu galveno stāsta vaininieku siltajām jūtām. Andersons neapšauba bērnu mīlestības patiesumu – viņu attiecības ir īstākas un patiesākas nekā salas pieaugušo sarežģītās jūtu peripētijas. Taču visu stāstu apvij savdabīga maģija, kāda piemīt tiem stāstiem, kurus Sjūzija skaļā balsī lasa Semam no savām iemīļotajām piedzīvojumu grāmatām.

Andersons jau ierasti miksē absurdas situācijas un replikas ar negaidītiem momentiem, taču ne mirkli nezaudē šo pasakas nosacītību, kas ir vērojama arī filmas vizuālajā stilā. Andersonam turklāt piemīt fantastiskas spējas pārlēkt no dramatiskas situācijas, kurā skatītāji patiešām uztraucas par galvenajiem varoņiem, uz pilnīgi sirreālu momentu, kas piešķir visam stāstam īpatnēju ritmu. Katrs no tēliem ir sava veida karikatūra – vai nu tas būtu patiesībā nekam nederīgais skautu nometnes vadītājs vai pārcentīgā sociālā dienesta darbiniece. To visu pavada īpatnēja, taču interesanta mūzika. Man ļoti simpātiska ir arī Andersona humora izjūta – joki ir sirsnīgi, asprātīgi un nekad neņirgājas par saviem varoņiem.
Viena no filmas vislielākajām veiksmēm ir tas, ka tās veidotājiem ir izdevies atrast satriecošus aktierus Sema un Sjūzijas lomām. Gan Džareds Gilmans, gan Kara Heijvarda spēj iekarot skatītāju simpātijas jau no pirmajiem kadriem, lieliski saspēlējoties visas filmas garumā. Uz abu jauno aktieru pleciem gūlās ļoti liela atbildība, jo viņi ir uzmanības centrā lielāko filmas daļu, nereti tiekot atstāti vieni paši, bez pieredzējušāku kolēģu līdzdalības. Taču tas nenozīmē, ka šie kolēģi paliek nepamanīti – ir ļoti grūti nenovērtēt tādus aktierus kā Brūsu Villisu, Edvardu Nortonu, Tildu Svintoni, Bilu Mareju un citus. Nortons bezpalīdzīgā skautu vadītāja lomā ir fantastisks, tāpat arī simpātijas izpelnās Villiss kā samērā nemākulīgais policists. Džeisons Švarcmans filmā parādās uz neilgu brīdi, taču sagādā daudzas jautras epizodes. Tikmēr nedaudz izniekoti ir Bils Marejs un Frānsisa Makdormanda, kuru sižeta blakuslīnija ar laulības problēmām pārāk dziļi netiek iztirzāta, atstājot nelielu nepabeigtības sajūtu. Tildas Svintones uznāciens gan sanāk nedaudz samocīts, taču tā ir Tilda – viņa ir dieviete, un pat ar tādu materiālu izdara visu, ko vien spēj.
Moonrise Kingdom ir viena no gaišākajām filmām, ko pēdējā laikā ir nācies redzēt. Tā ir lieliski piemērota lietainai un padrūmai pēcpusdienai – ar savu viegli saldsērīgo, melanholisko, bet galu galā sirsnīgo stāstu, tā uzlabos garastāvokli. Liekot nedaudz nostalģiski pakavēties atmiņās katram pašam par savu bērnību, Moonrise Kingdom ir patiešām burvīgs laika kavēklis.