On the Road (2012) 1

On the Road gadījumā jārunā par mūžseno problemātisko jautājumu – par grāmatu un to ekranizāciju jocīgajām savstarpējām attiecībām. Un Voltera Sallesa mēģinājumā uz ekrāna uzlikt Džeka Keruaka garadarbu problēma patiesībā ir pat dubulta – ne tikai On the Road nevarētu nosaukt par to veiksmīgāko gadījumu, kad literārs darbs ir pārnests uz lielā ekrāna, bet jautājumi rodas arī par to, vai šāds eksperiments vispār ir bijis vajadzīgs. Lai gan filmas uzstādījums sola bezrūpīgu, aizrautīgu un traku piedzīvojumu, kura galvenos varoņus neuztrauc, ko par viņiem domā apkārtējie, filma ir sanākusi diezgan bezzobains un vienmuļš pārstāsts, kas tā īsti nekur beigās nenoved.

Jau ievadā ieminējos par to, ka jautājums, vai On the Road ir grāmata, kuru būtu jāmēģina ekranizēt, ir diskusijas vērts temats.* Keruaka rakstības stils nav pārāk pateicīgs filmas formātam – saraustīts, brīžiem hiperaktīvs, brīžiem mierīgs, lēkājošs un ne visai fokusēts. To pārnest uz ekrāna ir sarežģīti – filma tomēr prasa noteiktu ritmu un vairāk vai mazāk vienmērīgi plūstošu stāsta pavedienu. On the Road šo pavedienu atrast nav mācējusi, atstājot iespaidu, ka Salless pats nav pārliecināts par to, ko vēlas ar to visu pateikt.

Taču pat šādus trūkumus varētu piedot, ja pats stāsts būtu gana aizraujošs, lai liktu pievērt acis uz citiem trūkumiem. Un šeit On the Road nonāk strupceļā (no pun intended). Laika zobs ir bijis diezgan nežēlīgs pret Keruaka darbu – lai gan tas noteikti bija aktuāls, pārsteidzošs un neparasts laikam, kad tas tika publicēts, parādot tā laika paaudžu garu un kaislības, vēlmes un piedzīvojumu kāri, ar šodienas acīm skatoties, stāsts ir diezgan novecojis. Filma ar šo problēmu galā netiek – lai gan noteikti ir daudzi, kurus tā uzrunās un sajūsminās, On the Road šodien vairs var kalpot tikai kā pagātnes liecība, nevis gluži mūsdienu jaunatnes manifests. Identificēties ar galvenajiem varoņiem un viņu problēmām ir samērā grūti, jo laiki ir mainījušies un Keruaka grāmata un tajā atspoguļotie notikumi ir nesaraujami saistīti ar attiecīgā laika perioda specifiku.
Keruaka varoņu narkotiku apdullinātie prāti ir fascinējoši, taču Salless nav mācējis tos pienācīgi atveidot uz ekrāna, neļaujot mums tā kārtīgi ielūkoties Dīna neprātīgajos domu lidojumos, Sela interesē par savu draugu, Merilū apsēstībā ar jukušo Dīnu utt. Filmas varoņi mētājas no vienas vietas uz otru, saskrienoties ar dažādiem, vienu par otru trakākiem tēliem, bet neviens no tiem tādu īstu iespaidu neatstāj, par spīti tam, ka daudzus no tiem atveido fantastiski aktieri – filmā uz brīdi pavīd gan Vigo Mortensens, gan Eimija Adamsa, kā arī Kirstena Dansta un Elizabete Mosa a.k.a. Pegija Olsena no man tik mīļā seriāla Mad Men.
Filma tā arī īsti nespēj atrast savu ritmu, pārlēkājot no viena notikuma pie nākamā, neatstājot iespaidu, ka zina, ko iesākt ar saviem varoņiem. Dīvainā kārtā, lai gan samērā uzticīga grāmatai, filma pieļauj pāris atkāpes, kurām īsti racionāla pamatojuma nav (tiek izlaista viena no, manuprāt, interesantākajām epizodēm Sela ceļojumā pie viņa drauga Remī). Visvairāk acīs krīt viena no problēmām, ar kuru jātiek galā galvenajiem varoņiem – katastrofālo un pastāvīgo naudas trūkumu. Keruaks nepārtraukti uzsver, ka lielākoties ne Selam, ne Dīnam, ne kādam no pārējiem patiesībā nav ne graša pie dvēseles, kas, lai gan viņus pašus tā ārkārtīgi neuztrauc (tas nebūt nav centrālais jautājums), tomēr atstāj spēcīgu ietekmi uz viņu klaiņojumiem apkārt. Filma ik pa brīdim uz to nedaudz atsaucas, bet tā īsti šo naudas trūkumu nejūt – filma nedaudz romantizē šo aspektu.
Taču ir arī par ko filmu paslavēt. Vide un vispārējā atmosfēra ir atveidota gana veiksmīgi, skaisti parādot Amerikas putekļainos lielceļus un dažādās pilsētas. Taču vislielākā filmas veiksme ir Garets Hedlunds, kurš atveido Dīnu Moriartiju. Viņa tēlojums ir aizrautīgs un neprātīgs – tieši tāds, kādam vajadzētu būt Dīnam. Uz viņu lūkojoties var saprast, kāpēc pārējos varoņus Dīns tik ļoti fascinē, neskatoties uz viņa plānprātīgajām izdarībām. Hedlundam piemīt milzīga harizma, kuru viņš visu liek lietā, liekot filmai virzīties uz priekšu ar lielāku enerģiju brīžos, kad viņš ir uzmanības centrā. Tāpat arī labus vārdus var veltīt Kristenai Stjuartei, kura savā ne pārāk lielajā lomiņā atstāj gana labu iespaidu, liekot cerēt, ka pēc Krēslas murgu beigām viņu tomēr sagaida pieklājīga karjera. Diemžēl Sems Railijs, kurš atveido Selu Paradaisu (paša Keruaka prototipu), filmā ir vājākais ķēdes posms – manī viņš nespēja izraisīt nekādas simpātijas.
Būtībā jau On the Road nav slikta filma – vienkārši nav skaidrs, ko tā cenšas pateikt. Līdzīgi kā galvenie varoņi tā maldās šurp un turp, beigu beigās nonākot sākumpunktā, neko daudz šķietami neieguvusi. Filma ir arī nedaudz par garu – smieklīgā kārtā, filmu skatoties, vienubrīd biju svētā pārliecībā, ka tā beigsies, jo viss uz ekrāna notiekošais par to liecināja (grāmatu filmas skatīšanās brīdī biju izlasījusi līdz pusei, tāpēc nezināju, ar ko tieši Keruaka stāsts beidzas), bet tā diemžēl turpinājās vēl kādu pusstundu, liekot nedaudz nepacietīgi trīties kinozāles krēslā.
* Grāmatu ekranizācijas vispār ir neizsmeļams jautājums – šībrīža aktuālākā sāpe man ir Winter’s Tale – jānovēl visa iespējamā veiksme uz pasaules Akivam Goldsmenam, jo Marka Helprina fenomenālā grāmata, manuprāt, ir neekranizējama kaut vai tikai tādēļ, ka pasaule, kuru apdzīvo tās galvenie varoņi ir tik ļoti lingvistiska (par milzīgo tēlu daudzumu un komplicēto sižetu ar lidojošu zirgu, reinkarnāciju un varavīksnes tiltiem vispār labāk daudz nerunāt, turklāt – Kolin Farel, es tevi mīlu, bet tu neesi Pīters Leiks).
Un vēl – bonusa punkti tiem, kas pareizi atbildēs uz šo jautājumu: kāpēc es šobrīd grasos iegrimt Deivida Mičela Cloud Atlas? Tāpēc, ka:
a) literatūrā pasniedzēja grāmatu iekļāva obligātās literatūras sarakstā;
b) drīzumā gaidāma acīmredzami ambiciozā šīs grāmatas ekranizācija;
c) man piemīt vienkārši cilvēcīga interese par šo grāmatu.
Tas ir trick question, starp citu. Answers on a postcard, please.