One Day (2011) 0

One Day ir viens no tiem gadījumiem, kas spilgti pierāda to, ka ne vienmēr tas, kas perfekti nostrādā uz papīra lapas grāmatā, tādu pašu efektu panāks uz kinoekrāna. Deivida Nikolsa grāmata ir savdabīgs stāsts par diviem cilvēkiem – Emmu un Deksteru – un viņu attiecībām 20 gadu garumā, lūkojoties, ko viņi dara katru savas pazīšanās gadu vienā un tajā pašā dienā – 15. jūlijā. Tas, ka filma nekad nespēs iekļaut pilnīgi visas detaļas, ko Nikolss var atļauties gari un plaši aprakstīt, ir pilnīgi saprotams, bet neveiksmīgā kārtā filmā no grāmatas burvības pāri nav palicis praktiski nekas.

Uzreiz piebildīšu – iespējams, ka man filmu tā pa īstam novērtēt nav izdevies tādēļ, ka es biju lasījusi grāmatu. Ja tā nav lasīta, filma varētu likties krietni jaukāka un pārsteidzošāka. Bet ir ļoti grūti pilnībā nošķirt iespaidus, kādus ir radījis izlasītais, no tā, kas ir redzams uz ekrāna. Protams, ka filmai ir jāspēj stāvēt pašai uz savām divām kājām, tai nav jābūt “burta kalpam” visnotaļ tiešā nozīmē, bet, tai pat laikā, filmai ir jāspēj uztvert tās maģiskās, ne vienmēr izprotamās lietiņas, kas grāmatu padara īpašu. Pilnīgi precīza notikumu atainošana nav tas svarīgākais – vissvarīgākais ir atveidot sajūtu, galvenos varoņus un viņu būtību, jo tie lielākajā daļā gadījumu būs iemesls, kāpēc grāmata ir tik ļoti cienīta un mīlēta. (Uzskatāms piemērs šādai ne visai veiksmīgai grāmatas ekranizācijai, manuprāt, ir zviedru The Girl with the Dragon Tattoo – no grāmatas ir palicis pāri tikai karkass, aizmetot prom visu, kas liek lasītājam caurām naktīm sēdēt piekaltam pie lappusēm, rezultātā atstājot tikai parastu detektīvstāstu, nedaudz piejaucot klāt nacistus un hakerus, lai būtu interesantāk. Finčer, visas cerības ir uz tevi. )

One Day it kā cenšas skatītājus ievilkt Emmas un Dekstera pārdzīvojumos, bet diemžēl par ļaunu nospēlē grāmatas uzbūve, kuru ir mēģināts atveidot uz ekrāna. Gadi paskrien ļoti ātri (Nikolss varēja atļauties katru šo dzīves gadu aprakstīt garumgarās, bet interesantās lappusēs), un ne vienmēr ir skaidrs, kas īsti galveno varoņu dzīvēs notiek vai mainās. Nav īsti iespējams iedziļināties viņu bēdās un priekos, viņu attiecību attīstībai un krahiem, katru atsevišķās dzīves problēmām, kas nemainīgi beigās viņus tomēr noved vienu pie otra – gadi nozib viens aiz otra, un situācija nepārtraukti mainās, neļaujot saprast, cik nozīmīgs ir bijis iepriekšējais notikums. Filma it kā pat cenšas saglabāt dažas no asprātīgākajiem grāmatas tekstiem, bet izdara to pavirši, zaudējot jebkādu efektu. Visspilgtākais piemērs – grāmatā Deksters, samērā piedzēries, raksta Emmai garu vēstuli, kurā gari un plaši izskaidro, ka, ja viņš varētu Emmai pasniegt tikai vienu dāvanu visas dzīves laikā, tad tā būtu pārliecība pašai par sevi. Beigās piebilstot: “Vai nu to vai arī aromātisko sveci.” Filmā Deksters atkārto šo ideju, izmetot rindiņu par pārliecību un pieminot arī aromātisko sveci, bet… Kaut kas pietrūkst.

Neko īpaši daudz nevar pārmest arī aktieriem Annai Hatavejai un Džimam Sturdžesam (izņemot Hatavejas drausmīgo akcentu, bet pat to var pārdzīvot). Emmas un Dekstera lomām viņi ir lieliski piemēroti un cenšas no visas sirds, bet filma nedod viņiem īstas iespējas parādīt, kā attīstās šī neparastā draudzība. Arī visnegaidītākais pavērsiens sižetā grāmatas lappusē nostrādāja krietni spēcīgāk un šokējošāk. Taču viss paskrien garām tik ātri, ka nekas neatstāj paliekošu iespaidu.

Par grāmatu One Day gluži stāvā sajūsmā es nebiju, bet tā bija interesanta, aizraujoša un neparasti veidota grāmata, kura spēja noturēt lasītāja uzmanību pat par spīti tam, ka regulāri gribējās iepļaukāt un nolamāt vienu vai abus divus no galvenajiem varoņiem. Filma One Day nespēj pat to – mani patiešām neuztrauca ne Emmas, ne Dekstera liktenis. Filma bija vienkāršs grāmatas pārstāsts, visu pārvēršot vieglā jūklī, pa ceļam pazaudējot Emmas un Dekstera personības un, līdz ar to, arī manu interesi par viņu attiecībām.