Oskari 2014: 12 Years a Slave (2013) 0

“Oskara” nominācijas: 9. Labākā filma, labākais aktieris (Čuvetels Edžiofors), labākais otrā plāna aktieris (Maikls Fasbenders), labākā otrā plāna aktrise (Lupita Njongo), labākie kostīmi, labākais režisors (Stīvs Makkvīns), labākā montāža, labākais mākslinieka darbs, labākais adaptētais scenārijs

12 Years a Slave haipoja, aprunāja un apsprieda jau kopš brīža, kad vēl tikai tika paziņots, ka tieši šī būs Stīva Makkvīna nākamā filma. Makkvīns ir režisors, kurš darīs to, ko grib un kā grib, nevis to, ko viņam teiks darīt kāds “no augšas” – skatīties viņa filmas nav patīkama pieredze, jo Makkvīns māk tā urķēties cilvēku psihē un instinktos, ka brīžiem paliek baisi. Tāpēc nav brīnums, ka dzirdot ziņas, ka viņš ķersies pie Solomona Nortapa – brīvā cilvēka, kuru nolaupīja un pārdeva verdzībā, kuras baisajā gūstā viņš bija spiests pavadīt 12 garus gadus – stāsta, ne viens vien nepacietībā sāka dīdīties. Viņa rokās viena no neglītākajām epizodēm ASV vēsturē varētu tikt atainota visā tās pretīgumā, nekautrējoties no visām attiecīgā laika šausmām. Un zināmā mērā Makkvīnam tas ir arī izdevies, jo pilnīgi un absolūti vienaldzīgam palikt pēc filmas noskatīšanās būs grūti. Bet tomēr sajūta, ka šoreiz filmu debesīs ceļ tomēr tās tematikas, nevis vispārējās kvalitātes dēļ, nepamet.

Interesanti, ka šādai filmai ķerties klāt dūšas ir pieticis tieši Makkvīnam – britu režisoram, kurš filmā ir iesaistījis veselu plejādi tautiešu (liela daļa galveno lomu atveidotāju ir ne-amerikāniskas izcelsmes – Edžiofors, Maikls Fasbenders, Benedikts Kamberbačs). Nav jau tā, ka briti varētu mazgāt rokas nevainībā (viņu pašu vēstures lappusēs ir gana daudz neglītu ierakstu), bet tomēr skats no malas ļauj skarbāk izteikties par lietām, par kurām paši amerikāņi varbūt pat labprātāk aizmirstu vispār, lai gan tematika savu aktualitāti zaudējusi nav (diez vai tā ir sakritība, ka pagājušajā gadā vien ir iznākušas vairākas filmas, kuras aizskar daudziem sāpīgo rasisma tēmu – 12 Years a Slave piebiedrojās Lee Daniels’ The Butler, Fruitvale Station, neaizmirsīsim arī par Kventina Tarantīno iepriekšējā gada veikumu Django Unchained, kas gan ir atsevišķs stāsts). Solomona Nortapa stāsts turklāt ir vēl jo drausmīgāks, jo tā centrā ir brīvais cilvēks, kuram šī brīvība tiek laupīta tikai un vienīgi viņa ādas krāsas dēļ, baiso netaisnību un sistēmas zvērību liekot izjust vēl skaudrāk.

Makkvīns lieliski liek izjust Solomona vientulību, izolētību un bailes kādam uzticēties – viņa stāvokļa netaisnība un nevēlēšanās pieņemt realitāti, kurā viņš tika pēkšņi iegrūsts, filmā tiek atspoguļotas iespaidīgi. 12 Years a Slave, iespējams, visspēcīgākā un emocionālākā epizode ir aina, kurā tiek apglabāts viens no vergiem – kad pārējie vergi vienojas kopīgā dziesmā, pieminot aizgājušo, Edžiofora Nortaps gandrīz vai fiziski cīnās pret vēlmi pievienoties pārējiem dziedātājiem, jo tādējādi viņš būs spiests pats sev atzīt, ka ir kļuvis par tādu pašu vergu kā pārējie. Tieši Solomona apzināšanās, ka viņš nav tāds pats kā pārējie, nevēlēšanās pieņemt šo faktu, ka tādas zvērības ir iespējamas, liek notiekošajam, ko mēs vērojam caur viņa acīm, kļūt vēl baisākam un skarbākam.

Nortapa pasivitāte gan kļūst arī par vienu no filmas klupšanas akmeņiem. Lai cik arī ļoti nepārdzīvotu par Solomona likteni, gandrīz katrā ainā vai viņa dzīves epizodē, kuru mums Makkvīns atspoguļo, Nortaps paliek otrā plāna tēlu fonā. Solomona noslēgtība un apzinātā vēlēšanās turēties pa gabalu no potenciālajām nepatikšanām liek ar lielāku interesi skatīties uz tiem, kas viņam ir apkārt – un tur fascinējošu tēlu bagātība ir tik liela, ka nenobrīnīties. Būtu gribējies vairāk uzzināt gan par Kamberbača Fordu, gan Njongo Petsiju, Fasbendera Epsu, viņa sievu, Alfres Vudardas Šovu utt. – kā viņi nonāca tādā situācijā, kāds ir bijis viņu dzīvesstāsts? Gandrīz vienmēr uz ekrāna ir kāds, kas ir interesantāks par pašu Solomonu, kas nedaudz aizēno viņa paša pārdzīvojumus un ciešanas.

Tas gan nekādā ziņā nav pārmetums Edžioforam, kura tēlojums ir lielisks. Aktieris intervijās ir vairākkārt teicis, ka sākotnēji ļoti šaubījās par to, vai pieņemt Makkvīna piedāvājumu atveidot šo tēlu. Varbūt, ka šīs šaubas ir tieši nākušas Edžioforam par labu, jo tās, iespējams, ir ļāvušas vēl precīzāk atveidot Solomona baiso stāvokli, kuram viņš pats nemaz nespēj noticēt. Ciešanas un pārdzīvotās nelaimes Edžiofora sejā ir lasāmas kā uz delnas, taču, kā jau minēju, Nortaps pats nereti nonāk otrajā plānā, uzmanības centrā regulāri ļaujot nonākt citiem tēliem, kurus arī spoži atveido fantastiski aktieri. Visvairāk uzmanības (un pelnīti) ir izpelnījusies jaunpienācējā Lupita Njongo, bet nekur tālu neatpaliek arī tādi pazīstami aktieri kā Fasbenders (viņam šī ir jau kārtējā lieliskā sadarbība ar Makkvīnu), Kamberbačs, Pols Deino, Alfre Vudarda un citi. Īpaši vēlos izcelt Sāras Polsones atveidoto Epsa sievu, kura savā ļoti limitētajā laikā atstāj satriecošu iespaidu – konfliktu un pretrunu plosīta sieviete, kurā šķietama līdzcietība un baisa zvērība mājo blakus viena otrai. Nedaudz uz kopējā fona ārā lec Breds Pits, kuram gan ir jāsaka paldies par faktu, ka filma vispār ir tapusi – viņš ir viens no filmas producentiem, bez kura ieguldījuma filmu uzņemt būtu bijis krietni sarežģītāk.

Ja ir kāds, kas filmu pieviļ, tad tas diemžēl ir Hans Cimmers, kura mūzika šķiet kā slinks Inception atgremojums, brīžiem pat novēršot uzmanību, jo jāsāk domāt, kur attiecīgā melodija varētu būt jau dzirdēta. Sakombinējot visu šo kopā, sanāk filma, kas ļoti atgādina pagājušā gada Linkolnu – pamatīgs, aktuāls un ļoti, ļoti cienījams darbs, kuru grezno fantastiski aktierdarbi, bet kuram kaut kas nedaudz tomēr pietrūkst, lai liktu sajūsmā celties kājās un kliegt: “Bravo!” Makkvīns ir režisors, kurš ir spējīgs uz ko iedarbīgāku, un šeit viņa Makkvīnismi (ilgie kadri, centieni nošokēt ar uz ekrāna redzamo utml.) ne vienmēr nostrādā. Bet, lai būtu kā būtu, 12 Years a Slave ir nopietna, slavējama filma, kura runā par neērtām un nepatīkamām lietām, provocējot un liekot līdzpārdzīvot uz ekrāna notiekošajam.

Oskaru izredzes: jādomā, ka tieši 12 Years a Slave varētu būt tā, kas agrā pirmdienas rītā (pēc mūsu laika) tiks kronēta par gada labāko filmu, lai gan tai nopietnu konkurenci sastāda Gravity un mazākā mērā arī American Hustle. Stīva Makkvīna vietā pie zeltītā vīriņa par režisora darbu drīzāk varētu tikt Alfonso Kuarons, bet pilnībā izslēgt iespēju par Makkvīna triumfu būtu pāragri. Pie Oskara vajadzētu tikt arī Lupitai Njongo (jādomā, ka Akadēmija tomēr negribēs 2 gadus pēc kārtas (!) apbalvot Dženiferu Lorensu, jo, lai cik arī viņa nebūtu burvīga, 23 gadu vecumā šāda atzinība varētu būt par traku), un ļoti iespējami ir arī panākumi labākā adaptētā scenārija kategorijā.