Oskari 2014: Her (2013) 0

Oskara nominācijas: 5. Labākā filma, labākā mūzika, labākā dziesma, labākais dizains, labākais oriģinālais scenārijs.

 Viena no savdabīgākajām Oskaru filmām šogad noteikti ir Spaika Džonza Her – stāsts par vīrieti, kurš iemīlas sava datora operētājsistēmā. Uzstādījums izklausās visnotaļ absurds, bet Džonzs lieliski tiek galā ar šo dīvaino ideju, izstāstot vienu no jokainākajiem, bet arī sirsnīgākajiem mīlasstāstiem, ko pēdējā laikā ir gadījies redzēt. Jāatzīst gan, ka tā īsti filma mani apburt tomēr nemācēja – tā šķita nedaudz par garu, un nedaudz lika vilties arī filmas noslēgums, kam līdz galam noticēt neizdevās. Bet, neskatoties uz nepilnībām, Her ir viena no oriģinālākajām un skaistākajām filmām, ko šobrīd var vērot uz ekrāniem, tāpēc ir vērts uz pāris stundām aizmirsties Džonza radītajā nākotnes pasaulē.

Ārkārtīgi ciniskām dvēselēm Her piemērota nebūs – Džonzaprāt, pasaule pēc kādiem 10 gadiem, šķiet, būs laimīgi mācējusi tikt galā no visām pasaules globālām problēmām, kur visi dzīvos glītos debesskrāpjos, valkās bikses ar fantastiski augstām jostasvietām un katrs varēs strādāt savā unikāli dīvainajā darbiņā (galvenais varonis Teodors strādā uzņēmumā, kurš nodarbojas ar vēstuļu rakstīšanu citu cilvēku vārdā – dators pat skaisti imitēs klienta rokrakstu), uztraucoties tikai un vienīgi par savām sirdssāpēm. Šis filmas aspekts ir vienkārši jāpieņem – Džonza pasaule šķiet nedaudz sterilizēta un brīžiem neīsta, bet par to šeit nav stāsts.

Stāsts šeit ir par attiecībām un to sarežģītību – Teodors ir dzīves nomākts un nogurdināts, un pats īsti nespēj tikt ar sevi skaidrībā. Salīdzinoši nesen ir izjukusi viņa laulība, bet Teodors nespēj saņemties un parakstīt šķiršanās papīrus. Viņš ir ļoti labos draugos ar kaimiņieni Eimiju, kuru pazīst jau kopš koledžas laikiem, bet viņa dzīvē ir tukšums, kuru viņš nemāk aizpildīt. Kādu dienu viņa uzmanību nejauši piesaista jaunākās tehnoloģijas piedāvājums – operētājsistēma ar mākslīgo intelektu, kas tiek speciāli pielāgota katra individuālajām vajadzībām. Tā nu Teodors satiek Samantu, kuras prāta spējas attīstās ģeometriskā progresijā, un gribot negribot pēc laika abi saprot, ka ir viens otrā iemīlējušies.

Fakts, ka Džonzs pamanās šo stāstu izstāstīt ticami, neliekot tajā visā raudzīties ar pārāk lielu skepsi, jau ir sasniegums pats par sevi. Talkā viņam ir nākuši lieliski aktieri – Hoakins Fīnikss perfekti iemieso slābano un melanholisko Teodoru, un, klausoties Skārletas Johansones balss toņos, nav nemaz tik pārsteidzoši, ka kāds varētu viņā iemīlēties no skaņas vien. Johansones sniegums vispār ir ļoti iespaidīgs, ja ņem vērā faktu, ka visa filma jau bija uzņemta un Samantas lomu bija ieskaņojusi Samanta Mortone (viņas vārds arī ir palicis filmā ka sava veida suvenīrs) – šuves vai līmējuma vietas filmā nekur nav manāmas. Ļoti lielisku iespaidu atstāj Eimija Adamsa, kura Teodora labākās draudzenes lomā, šķiet, ir visracionālākā no visiem filmas personāžiem.

Kā jau minēju, mani, personīgi, nesajūsmināja filmas garums, kas nedaudz bija arī pie vainas tam, ka nenoticēju filmas beigām, kas šķita samocītas un nedaudz neveiklas (likās, ka pats Džonzs nav bijis īsti pārliecināts, kā šo stāstu noslēgt). Bet sižetiskās nepilnības kompensē filmas glītums – priecēt acis var vienā laidā. Dizaina risinājumi, dažādie nieciņi, kas piesaista acis, krāsu dažādība – tas viss veido vienu kopīgu veselumu, kuru gribētos izbaudīt pa īstam. Kopumā Džonza dīvainais stāsts par dīvainīšiem liek gan aizdomāties, gan papriecāties, gan paskumt.

Oskaru izredzes: jādomā, ka visreālākās un, visticamāk, arī vienīgās izredzes tikt pie Oskara Her ir labākā oriģinālā scenārija kategorijā. Tur nāksies pacīnīties ar American Hustle, kas Akadēmijas locekļiem ir ļoti gājusi pie sirds, bet Džonza pusē ir tieši uzsvars uz oriģinalitāti.