Oskari 2014: The Wolf of Wall Street (2013) 0

Oskara nominācijas: 5. Labākā filma, labākais aktieris (Leonardo DiKaprio), labākais otrā plāna aktieris (Džouna Hils), labākais režisors (Martins Skorsēze), labākais adaptētais scenārijs.

Neapšaubāmi skandalozākā no Oskara kandidātēm ir Martina Skorsēzes The Wolf of Wall Street, kas stāsta par Volstrītas darboņa Džordana Belforta izdarībām deviņdesmitajos gados. Filma, kas ir balstīta uz paša Belforta memuāriem, ir trīs stundu gara un samērā baisa orģija, pēc kuras noskatīšanās pirmā vēlme ir ieiet dušā, lai noskalotu visas tās draņķības, kuras bija tā veiksme redzēt. Tās galvenie varoņi ir pretīgi, rupji noziedznieki, kuri, ne aci nepamirkšķinot, krāpa cilvēkus pa labi un pa kreisi, par ko saņemtie soda mēri ir pielīdzināmi pirksta pakratīšanai neuzvedīga bērna virzienā. Īsumā: The Wolf of Wall Street ir viena no visfantastiskākajām pēdējā laikā redzētajām filmām, un, lai gan reālas cerības uz uzvarām Oskaru naktī filmai diez vai ir, tā pilnīgi noteikti ir mana favorīte. (Neliels spoileru brīdinājums!)

Uzreiz jāsāk ar to, ka The Wolf of Wall Street ir viena no vispārprastākajām no pagājušā gada filmām – viens no galvenajiem un ļoti bieži raidītajiem pārmetumiem filmas virzienā ir tās šķietamā savu galveno varoņu un viņu izdarību slavināšana. Šī nav pirmā reize, kad ir nācies atkārtot sen zināmo, bet bieži vien piemirsto patiesību: kāda notikuma atspoguļojums nenozīmē to, ka attiecīgā rīcība tāpēc tiek atbalstīta vai uzskatīta par pareizu. Šādi ir arī The Wolf of Wall Street gadījumā – Skorsēze aicina skatītājus vērot šīs baisās izdarības, smieties par uz ekrāna notiekošo, bet tas nekādi nenozīmē, ka viņš vai pārējie filmā iesaistītie uzskatītu, ka Belforta un viņa drauģeļu rīcība būtu jebkādā veidā atbalstāma. Problēma, šķiet, ir tajā, ka Mārtijs ir pārāk paļāvies uz savas auditorijas inteliģenci un spēju “nolasīt” filmu bez acīmredzamiem un uzkrītošiem palīglīdzekļiem. Ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam nevajadzētu rasties grūtībām saprast, ka uz ekrāna notiekošais ir kas drausmīgs un krimināls. Protams, ka vienmēr atradīsies pamuļķi, kuri Belfortu iecels dieva godā un uzskatīs, ka viņa dzīvesveids ir kas tāds, uz ko tiekties, bet tā nav Skorsēzes vaina. Filma var kalpot kā lielisks tests kretīniskuma noteikšanai – ja pēc noskatīšanās kāds no taviem draugiem apgalvo: “Džīzas, es gribu būt Džordans!”, tad zini, ka no šī drauga droši vien labāk būtu pēc iespējas ātrāk atbrīvoties.

Nevajadzētu aizmirst, ka visus notikumus mēs vērojama no Belfrota skatu punkta – Leonardo DiKaprio filmas laikā vairākkārt vēršas tieši pie skatītājiem, graujot “ceturto sienu”, nemitīgi apstāstot uz ekrāna notiekošo, komentējot, izsakot savu viedokli utt. Belforts ir fantastisks neuzticama stāstnieka (“unreliable narrator”) piemērs – bet interesanti, ka viņš ir ļoti uzticams savā neuzticamībā. Filma ne brīdi neatkāpjas no ieņemtā skatupunkta – kad notikumi pievēršas citiem tēliem, mēs tos vērojam tā, kā tos iedomājas pats Džordans. To, ka mūsu stāstnieks nav diez ko uzticama persona, Skorsēze ļoti vienkārši parāda jau pašā filmas sākumā, kad mēs pirmoreiz satiekam Džordanu, un viņš mums izstāsta par saviem skaistajiem īpašumiem, sievu un mašīnu – un tieši brīdī, kad viņš stāsta, cik fantastisks braucamais viņam ir bijis, viņš iebrēcas: “Nē, mana mašīna bija baltā, nevis sarkanā krāsā!” Mēs visu redzam tā, kā to redzēja viņš, realitāte tiek pielāgota viņa vajadzībām un untumiem.

Ne vienu vien nomāc filmas iespaidīgais garums – 3 stundas (neaizmirsīsim, ka filma varēja būt pat vēl garāka – mēnesi pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem tā vēl esot bijusi par stundu garāka), kā arī nerimstošā kailu sieviešu un lamuvārdu plūsma. Sak, Mārtij, mēs saprotam, ko tu ar to gribi teikt, nevajag pārspīlēt. Tieši šajā pārspīlēšanā slēpjas filmas spēks – tā bliež pa visām skatītāju maņām no visa spēka, liekot sajusties tā it kā tu pats būtu rijis tabletes un šņaucis pulverus līdz ar galvenajiem filmas darboņiem. Skorsēze apzināti uzsver šo neķītrību un ārprātību masivitāti. Tai ir nevis vienkārši jābūt uzskatāmai, bet ir jārada skatītājos pārgurumu un riebumu, lai Belforta un viņa drauģeļu izdarību neprāts būtu pilnīgi skaidrs.

Skorsēzem pārmet arī faktu, ka filmas beigās Belforts & Co nesaņem praktiski nekādu sodu – ja salīdzina nodarītā un par to saņemtā soda apmērus, tad tiešām sanāk, ka šie Volstrītieši ir saņēmuši maigu pliķi pa roku līdz ar brīdinājumu vairāk tā nedarīt. Šāda situācijas atainošana esot bezatbildīga un padarot visu pasākumu bezjēdzīgā slavināšanā, kas iedrošina pamuļķus sekot Belforta piemēram – jo sekas, kā var redzēt, nebūs nekādas nopietnās. Paradoksāli ir tas, ka dusmas par šo situāciju tiek raidītas Skorsēzes virzienā, nevis sistēmas, kas pieļāva šādas situācijas rašanos. Neaizmirsīsim, ka Belforta stāsts ir patiess – viņš patiešām par saviem noziegumiem 2 gadus pasēdēja visnotaļ komfortablā “cietumā”, iznāca no tā ārā, uzrakstīja autobiogrāfiju un tagad laimīgi braukā apkārt pa pasauli kā “motiovational speaker”, pelnot tīri labu piķi (starp citu, pats Belforts parādās nelielā cameo lomiņā šajā filmā pašās beigās – viņš ir runātājs, kurš piesaka filmas Belfortu – DiKaprio – uz skatuves – vēl viens neliels, bet nozīmīgs nieciņš, kas parāda to, kā sabiedrība attiecas pret šādiem “varoņiem” – neba nu Skorsēze viņu tur ielika tāpēc, ka Belforts viņam tagad ir baigais čoms). Protams, ka krietni vieglāk ir dusmoties uz Skorsēzi – parādīt ar pirkstu pašiem uz sevi, uz sabiedrību, kas pieļauj šādas situācijas, jau ir krietni sarežģītāk un to darīt ir ne tik jautri un patīkami. Pašas filmas beigas satur visspēcīgākos kadrus – viens no tiem ir Kaila Čendlera FIB aģets, kurš pēc tam, kad ir noķēris Belfortu un viņa līdzskrējējus, ir redzams, braucot mājās netīrā metro, ar tukšu skatienu veroties tālumā. Viņa bezcerība, saprotot ieguldītu pūļu bezjēdzību, ir gandrīz vai sajūtama. Viņš savu darbu ir paveicis, bet ar to arī viss diemžēl beidzas, jo tālāk Belforts nonāk sistēmas rokās, kas ir gatava viņu aizstāvēt. Kāda jēga ir cīnīties par šķietamu taisnību, ja beigās tāpat visi draņķi uzvar? Otra aina ir pašas beigas, kad mēs sastopam no cietuma iznākušo Belfortu, kurš auditorijas priekšā uzstājas, stāstot par savu pieredzi. Skatītāji uz šo noziedznieku lūkojas ar pielūgsmi, ķerot katru viņa vārdu – tieši tāpat kā sabiedrība lūkojas uz šādiem personāžiem. Viņi nevis saņem sodu, bet tiek apbrīnoti, uztverti kā lieliski skolotāji. Skorsēze ļoti atklāti rāda ar pirkstu vaininieku virzienā, bet atzīt, ka šajā gadījumā viņš rāda uz patiesībā ikvienu filmas skatītāju, acīmredzot ir pārāk nepatīkami.

Atsevišķi vārdi ir jāveltī filmas dāmām – arī šajā jautājumā Skorsēzem ir nācis atkauties no apsūdzībām par to, ka viņa filma ir seksistu sapnis. Atkal jāatgriežas pie jau sākumā minētā, ka kādas lietas atveidojums uz ekrāna nenozīmē, ka šī attiecīgā lieta tiek atzīta par labu esam. Neaizmirsīsim, ka mēs visu vērojam no Belforta skatupunkta, kuram pilnīgi noteikti piemita īstena seksista (neaizmirsīsim arī rasista un homofoba) īpašības – bet viņa skatupunkts, kā mums to Skorsēze ļoti labi parāda, ir pilnīgi greizs. Džordana divas sievas – Denīze un Naomi – ir vieni no tiem tēliem, kuri filmas iznākumā ir saglabājuši kaut zināmu devu cieņas. Denīze filmas pirmajā pusē kalpo kā saprāta balss (tāpēc nav pārsteidzoši, ka Džordans viņu pamet, ieraugot garkājaino blondīni, kas patrāpās viņa ceļā), bet Naomi ir viena no tām, kas Džordanu spēj ietekmēt un neizturas pret viņu kā pret dieva vietnieku uz zemes (Belforts savā autobiogrāfijā par savu otro sievu – Nadīnu, kas ir viņas īstais vārds – pastāsta vēl vairāk, piemēram, viņa regulāri mēdza savu vīru iekaustīt, jo bija krietni garāka un stiprāka par viņu). Attieksme pret sievietēm šeit ir pretīga tāpēc, ka paši tēli ir pretīgi, un parādīt ko citu būtu negodīgi.

Nekas no augstāk minētā nenostrādātu tik lieliski, kā tas nostrādā, ja Skorsēzem nebūtu aktieri, kas ir gatavi uz baisām neprātībām. Kārtējo reizi sadarbojoties ar Mārtiju, DiKaprio rāda tādus brīnumus, kādi no viņa vēl nav redzēti. Aktieris, šķiet, ir pilnībā atbrīvojies, neuztraucoties, ko par viņu padomās skatītāji, un ļaujas vienam ārprātam pēc nākamā, ne mirkli nezaudējot stāsta pavedienu, nemitīgi noturot interesi par savu tēlu. DiKaprio demonstrē fantastiskas komiķa prasmes (aptuveni 15 minūšu garā aina, kur viņš ir salietojies vecas tabletes ir vienkārši fenomenāla), bet viņš arī neaizmirst par harismu, kas Belfortam piemita un ar kuras palīdzību viņš spēja iedvesmot tādus līdzskrējēju pulkus (viņa motivēšanas prasmes ir nenoliedzamas). DiKaprio šis bija ļoti personīgs projekts, kuru viņš loloja gadiem ilgi, un tāpēc ir vēl jo lielāks prieks, ka tas ir izdevies tik lieliski.

Bet bez DiKaprio šajā pasākumā spīd arī pārējie. Džouna Hils atkal pierāda, ka viņu tomēr ir jāuztver kā nopietnu aktieri – Donija lomā viņš brīžiem uzvedas vēl pretīgāk nekā pats Belforts, un tieši Donijam ir tikušas daudzas no filmas absurdākajām, bet līdz ar to arī smieklīgākajām un neprātīgākajām ainām. Hils praktiski visu filmu izskatās soļa attālumā no eksplozijas ar viegli baisiem mākslīgajiem zobiem un maniakālu skatienu, un viņa tandēms ar DiKaprio sagādā visvairāk smieklu un nenormālību. Pāris, bet ļoti svarīgās ainās parādās Kails Čendlers jau pieminētā FIB aģenta lomā – viņa dialoga duelis ar DiKaprio uz Belforta jahtas ir atmiņā paliekošs (un ne tikai tāpēc, ka DiKaprio FIB aģentus, viņiem dodoties projām, apmētā ar omāriem un dolāru banknotēm), bet viņa ainas filmas beigās ir vienas no visspēcīgākajām, kā teicu jau iepriekš. Viens no filmas jaunatklājumiem ir Margo Robija, kura atveido Naomi, Belforta otro sievu. Austrāliešu aktrise lieliski atdarina pabaiso Bruklinas akcentu, un viņas manierīgums un spēja stāties pretī Belfortam ir negaidīti iespaidīgi. Pārējie aktieri – sākot ar Žanu Dužardēnu, beidzot ar Robu Raineru un ko tik vēl ne – katrs tiek pie kāda brīža, kad paspīdēt (3 stundās šādu brīžu ir diezgan daudz).

Vēlos arī uzteikt filmas muzikālās izvēles. The Wolf of Wall Street pavada dažnedažādās, lielākoties attiecīgā laika perioda dziesmas, no kurām lielākā daļa ir ļoti labi pazīstamas, lieliski ilustrējot vai papildinot uz ekrāna notiekošo. Mani mīļākie brīži noteikti bija Lemonheads izpildītā Mrs Robinson, kas skan filmas beigās, FIB veicot reidu Belforta uzņēmumā, turpinot skanēt arī tad, kad mēs redzam Kailu Čendleru metro, braucot uz mājām – viņa sejas izteiksmē ir lasāma tieši tāda pati “Un ko tagad? Vai tas bija to vērts?” sejas izteiksme, kāda ir Dastinam Hofmanam un Ketrīnai Rosai The Graduate beigās. Tāpat atmiņā paliek jahtas nogrimšanas ainas, kad neprātīgā haosa vidū nenormālības uzsit jaunu vilni, kad ieskanās Umberto Toci Gloria, situācijai sasniedzot savu crescendo. Līdzīgu piemēru filmā ir vēl un vēl. Kā arī nevar nepieminēt jau treilerī dzirdēto 7Horse izpildīto Meth Lab Zoso Sticker, kas vietu pleilistē atrada nekavējoties.

Slavēt filmu varētu gari un plaši (šķiet, jau esmu to izdarījusi), tāpēc pagaidām pietiks. Varu vēl tikai piebilst, ka tas, ka Skorsēze savos 72 gados pamanās izveidot aktuālākas, drosmīgākas un fantastiskākas filmas nekā tie, kas ir auguši, mācoties no viņa prasmēm, ir vienkārši apbrīnojami. The Wolf of Wall Street ir neparasts, smieklīgs, baiss un neaizmirstams piedzīvojums, un šī filma ir pagaidām Skorsēzes un DiKaprio kopdarbu augstākais punkts. Gaidām, ko viņi iesāks tālāk.

Oskaru izredzes: lai cik ļoti es arī nevēlētos šai filmai piešķirt visas balvas, tā, visticamāk, nenotiks. Jābrīnās, ka Akadēmija vispār nominēja šo filmu, jo tās atainotās orģijas un vispārīgās preteklības nav gluži tādas institūcijas gaumē, kura The King’s Speech uzskata par lieliskāku veikumu nekā The Social Network (jā, es vēl joprojām nevaru likties mierā, deal with it).