Oz the Great and Powerful (2013) 0

Oz the Great and Powerful sagādāja nelielu pārsteigumu – filma izrādījās pat labāka nekā es biju cerējusi. Varbūt, ka manai labvēlīgajai attieksmei pret Sema Reimi veikumu pamatā ir fakts, ka man nav nekādu siltu jūtu pret 1939. gada klasiku The Wizard of Oz – vienkārši nekad neesmu redzējusi šo filmu. Taču ar Laimena Frenka Bauma radīto pasauli esmu pazīstama jau kopš bērna kājas – kad piecu gadu vecumā gulēju slimnīcā ar plaušu karsoni, tieši viņa stāstus par Oza zemi man mamma lasīja priekšā no pelēcīgās, droši vien, ka katram zināmās “Sprīdīša bibliotēkas” grāmatu sērijas.* Un, manuprāt, Varenais no Oza zemes, lai gan pieklibo scenārijā, to kompensē ar vizuālu krāšņumu un brīnumu sajūtu, kas atsauca atmiņā sen nelasītos, bet mīļos stāstus.
Tieši filmas iespaidīgie vizuālie sasniegumi ir tās galvenais trumpis. Lai gan pāris vietās šis skaistums tomēr šķiet nedaudz sintētisks (piemēram, Oza un Teodoras gājiens cauri saulespuķu laukam), kopumā izveidotā pasaule nereti liek nobrīnīties un vienkārši baudīt krāsaino izrādi, kas ir redzama uz ekrāna. Šai filmai vispopulārākais salīdzinājums ir ar 2010. gada Tima Bērtona Alisi Brīnumzemē, Ozu šoreiz minot kā veiksmīgāku piemēru – lai gan esmu viena no tiem, kam arī Alise bija diezgan simpātiska, savā ziņā ir jāpiekrīt, jo Reimi pasaule ir sakārtotāka, siltāka un krāsaināka, kamēr Bērtonam viss bija diezgan tumši drūmos toņos. Oz the Great and Powerful ir arī viens no retajiem gadījumiem, kad es varu uzteikt 3-D pielietojumu – šeit tas ne tikai netraucēja, bet, līdzīgi kā Hugo, kalpoja pasaules paplašināšanai un izskaistināšanai, netiekot izmantots tikai kā prasts triks.
Šajā filmā iepriecināja arī aktieri. Vislielākās šaubas man pirms tam bija par Džeimsu Franko galvenajā lomā, jo viņu vienmēr esmu uzskatījusi par diezgan dīvainu aktieri, ar kuru nekad neko nevar zināt (no viņa ārpus ekrāna samērā ekscentriskās personības atstātā iespaida tikt vaļā ir diezgan grūti). Taču šeit viņš mani pārsteidza – viņam lieliski izdodas atveidot sākotnēji glumo, iedomīgo un ambiciozo Ozu, vēlāk liekot noticēt viņa gūtajām mācībām un rakstura maiņām. Franko šeit arī piemīt nedaudz uzbāzīgs šarms, kas lieliski nostrādā blakus burvīgajām aktrisēm, ar kurām viņš šeit dala ekrānu. Mila Kunis ir simpātiska savā lomā, kas gan varbūt varēja būt nedaudz labāk izveidota, bet pie tā Kunis nav vainīga. Mišela Viljamsa pamanās potenciāli visgarlaicīgākajam tēlam – nevainojami perfektajai un labiņajai Glindai – piešķirt enerģisku dzirkstelīti, un Reičelu Vaisu es esmu dievinājusi kopš pirmoreiz redzēju Mūmiju pirms daudziem gadiem, un ar katru filmu, ieskaitot arī šo, šī mana pielūgsme tikai aug augumā.
Filma gan nav perfekta. Tā šķiet diezgan apjukusi un apmaldījusies savā pārāk samudžinātajā sižetā, ar kuru reizēm pati nevar tikt galā. Dažviet tā šķiet nedaudz sasteigta, pie cita sižeta punkta atkal kavējoties nedaudz par ilgu. Nedaudz arī mulsināja filmas gandrīz vai nepārtraukti uzsvērtais fakts, ka sievietes Oza zemē ir pilnīgi bezpalīdzīgas, nespējot sakārtot zemi bez vīrieša palīdzības. No Bauma stāstiem šāda galīgi ne-feministiska doma kaut kā nenāk – tur, cik nu atceros, tieši sievietes parasti ir tās, kas visu nokārto. Taču, ja uz šiem abiem aspektiem nedaudz piever acis, tad kopumā Sema Reimi veikums iepriecina, atsaucot atmiņā bērnību ar tās gatavību iegrimt skaistā, krāšņā, brīžiem bīstamā, bet aizraujošā pasaulē, kur viss ir iespējams.
* Tagad pāršķirstot grāmatu, uznāk vēlme to pārlasīt, jo stāsti man toreiz ļoti patika – vēl joprojām spilgti atceros uzvelkamo Tiktaku, Langvidēres galvas (manam piecgadīgajam prātiņam tieši šis likās viens no baisākajiem tēliem), lidojošo alni, Džeku, kurš patiesībā ir vienkārši staigājošs ķirbis utt. utjpr. Eh, nostalģija.