Pacific Rim (2013) 1

Skatoties Pacific Rim, ir ļoti viegli iedomāties, kā Giljermo del Toro un pārējie filmā iesaistītie ir bērnībā spēlējušies ar savām rotaļlietām, atveidojot briesmīgu robotu cīņas ar tikpat briesmīgiem monstriem. Noteikti tikai reti kurais to kādreiz nebūs darījis (arī meitenes – tā vis nav, ka mūs tikai bārbijas interesē*). Tāpēc tos, kuri vēl atceras, cik jautri bija šādi spēlēties (vai arī dara to vēl joprojām – jo kāpēc gan ne?), filmas laikā vai nu pārņems totāla svētlaime, redzot savas fantāzijas grandiozā izpildījumā uz ekrāna, vai arī drūma greizsirdība, ka kāds ir ticis pie tik milzīgām rotaļlietām un ka tas kāds neesi tu pats/i.
Grandiozās cīņas, monstrīgie monstri un robotīgie roboti, protams, ir Pacific Rim galvenais selling points, tāpēc fakts, ka šajā jautājumā filma nepieviļ, priecē. Pilsētas tiek grautas pa labi un pa kreisi, mašīnas un pat ēkas tiek saplacinātas, ne aci nepamirkšķinot, un viļņi jūrā, nokrītot vai nu monstram vai robotam, ir pieklājīga cunami cienīgi. Par kaut kādu collateral damage šeit runāt ir diezgan lieki, jo, būsim godīgi, diez vai kāds, bērnībā spēlējoties, par cilvēku upuriem aizdomājās, un Pacific Rim tāda pati spēle vien ir, vienkārši krietni ievērojamākos izmēros. Man, personīgi, viens no lieliskākajiem filmas aspektiem (ja neskaita prātam neaptveramo detalizētību un fantastisko izdomu robotu un briesmoņu vizuālajos tēlos) šķita del Toro & Co spēja likt sajust jēgeru un monstru mežonīgos apmērus – šeit tie patiešām likās milzonīgi un masīvi, kas citām filmām ne vienmēr  tik veiksmīgi izdodas. Kad jēgers iet pa ielu, rīb visa zeme, un to praktiski var just, sēžot kinoteātra krēslā. Vienīgais, ko nedaudz var pārmest filmas grautiņu pusei, ir tas, ka visas cīņas kaut kādā veidā beigās notiek nakts melnumā, kā rezultātā, pieliekot vēl klāt 3-D (kurš gan šeit visā visumā ir pat tīri ok), reizēm ir grūti saprast, kas notiek.
Sižets šeit, protams, ir sekundārs, tāpēc nekādus pārsteidzošus twistus vai unikālus tēlus, kuri Pacific Rim arī ir kā no šablona izgriezti, gaidīt nav vērts. Tāpat gan daži no tekstiem lika norullēt acis un klusi pie sevis paķiķināt par banalitāti, bet tas vēl ir piedodami. Brīžiem var maķenīt apjukt filmas tehniskajā mumbo-jumbo, kurš nereti tiek nobērts tik ātri, ka neko vairāk par “neirālo rokasspiedienu” (kas ir, iespējams, vienlaicīgi stilīgākā un absurdākā lieta, ko pēdējā laikā esmu dzirdējusi) nesapratu. Bet tad tāpat viss laimīgi aizmirstās, jo uzrodas monstrs, viņi sāk ar to cīnīties, un viss atkal ir forši. Mani sākotnēji maķenīt mulsināja arī filmas tonis, kurš raustījās no viegla dramatisma brīžos, kad filma pievērsās Railijam, līdz kaut kādam dīvaini satīriskam brīžos, kad uzradās abi zinātnieki un vēlāk arī Rons Perlmans. Bet arī šo tonālo viļņošanos var izskaidrot ar to, ka Pacific Rim ir viena liela spēle, kur ~drāma mijas ar bērnišķīgiem jokiem (del Toro gan tie joki mēdz būt tādi baisāki un tumšāki nekā vidējam bērnelim).
Uz megamonstru un robotu fona aktieriem izcelties pārāk viegli nav, un diez vai tas vispār ir vajadzīgs. Taču tāpat lielākā daļa no viņiem priecē savās limitētajās lomās. Idriss Elba ir perfekts, un es jau sen esmu teikusi, ka viņam vajag būt vienmēr un visās filmās, vienalga kādās lomās. Arī Rons Perlmans paspīd ar savu ekscentrisko personāžu, un man ļoti simpatizē Čārlijs Dejs, kuru tā pa īstam gan esmu redzējusi tikai šeit un Horrible Bosses, bet viņa viegli histēriskā enerģija spētu atdzīvināt pat mironi (es viņu esmu iesaukusi par “burunduku”). Rinko Kikuči ir forša, bet viņas tēlā kaut kas īsti nelīmējas kopā, taču tas viss ir piedodams un aizmirstams. Tikmēr filmas nomināli galvenā varoņa atveidotājs Čārlijs Hannams manu uzmanību kaut kā nepiesaistīja – es pilnīgi nespēju atcerēties viņa seju (kura no viena leņķa kļūst dīvaini līdzīga Čaningam Teitumam, kas galīgi nepalīdzēja nabaga Čārlijam), bet vismaz viņa balss ir daiļa.
Būtībā Pacific Rim ir fantastiska izklaide – tā ir filma, kura lieliski apzinās, kāda tā vēlas būt, un necenšas izlikties par kaut ko citu. Ja gribās redzēt, kā milzīgi roboti sit lupatās milzīgus monstrus, tad Pacific Rim ir vienkārši sapņa piepildījums. Tikmēr visi varam kolektīvi apskaust Giljermo del Toro, kurš acīmredzami lieliski izklaidējas, turklāt baudot universālu atzinību – kamēr vieni viņu pielūgs Pacific Rim robotu dēļ, citi dziedās slavas dziesmas par Pan’s Labyrinth atstātajām dvēseles rētām (viena un tā pati persona gan var piederēt gan pie tiem “vieniem”, gan “citiem”).
* Pilnīgi lieka un nekam nederīga informācija – man pa visu dzīvi ir bijusi tikai viena legit bārbija un tai pašai, nabadzītei, nolūza galva pēc tam, kad viņa bija “metusi salto” (i.e., es viņu metu gaisā, liekot virpuļot ārkārtīgi graciozā manierē, protams). Asinspirts bija varena, turklāt vēlākās rotaļas ar šo lelli ieguva viegli baisu noskaņu, jo tā galva mēdza nokrist nepiemērotākajos brīžos.