R-r-reitingi jeb kas notiek ar filmu klasifikāciju Latvijā 8

rating

Pagājušajā nedēļas nogalē Twitterī iesākās neliela diskusija par nupat uz kinoteātru ekrāniem nonākušo filmu Prisoners un tai šeit piešķirto reitingu “12+”, kas nozīmē to, ka bērniem līdz 12 gadu vecumam filmu skatīties nav ieteicams (neesmu pārliecināta, ka vārds “reitings” ir precīzs termins šajā gadījumā, bet, tā kā labāku apzīmējumu izdomāt nevaru, nāksies vien samierināties ar šo barbarismu). Viss iesākās ar kinocast.lv Sergeja tvītu par seansa laikā redzēto.

Arī seansā, kuru apmeklēju es, gadījās redzēt ko līdzīgu ar bērniem, kuri bija pāris gadus vecāki, bet kuriem filma nekādā gadījumā nav piemērota – Prisoners ir smaga, nežēlīga drāma, kurā ir ne viens vien brutāls skats. Turklāt atainotā vardarbība ir ne tikai fiziska, bet arī emocionāli smaga – par bērniem piemērotu izklaidi filmu nekādā gadījumā nosaukt nevar. Tāpēc radās divi jautājumi – kāpēc Prisoners ir piešķirts šis salīdzinoši maigais “12+” reitings un cik liela jēga no šīs klasifikācijas sistēmas vispār ir? Kinoteātris jautājumu par Prisoners reitingu pāradresēja filmas izplatītājiem ACME Film, kuri vēlāk atzina, ka reitings nav bijis atbilstošs, solot to nomainīt uz krietni piemērotāko “16+”, kas arī, gods godam, ir izdarīts.

Prisoners gaījums tātad tika atrisināts, un jācer, ka mazi bērni šīs filmas laikā pa kinoteātra zāli neskraidīs. Taču šī nav pirmā reize, kad filmai piešķirtais šejienes reitings ir mulsinājis, bet, tā kā pie mums par šo jautājumu runāts tiek ļoti reti, nekāda lielā brēka celta netika. Bet jautājums, kas īsti un kā notiek ar filmu klasifikāciju Latvijā, mani nedaudz ieinteresēja. Lasīt tālāk

Prisoners (2013) 0

prisoners

Kad vasara ir aizvadīta, uz ekrāniem blokbāsteru un komiksu filmu straumi palēnām sāk nomainīt “nopietnās” filmas (t.i., Supermenu, Aironmenu un Kaiju vietas ieņem filmas, kuras ar cerīgu aci skatās Oskaru un citu balvu virzienā). Prisoners pilnīgi noteikti pieder pie šī nopietnā gala filmām – tā ir drūma un smaga filma, kas ir veidota pieaugušiem skatītājiem, liekot domāt par patiešām sarežģītiem morālas dabas jautājumiem. Lai gan Gūsteknes ir diezgan garš veikums (~2,5 h), tās notikumu attīstība neliek garlaikoties, turot skatītāju nepārtrauktā spriedzē – turklāt pie šīs spriedzes ir vainojama ne tikai meiteņu pazušanas mistērijas atrisināšana, bet, pat vēl lielākā mērā, jautājums, kuru nākas uzdot vairākkārt: vai attiecīgā varoņa rīcība ir attaisnojama? Lasīt tālāk

Blue Jasmine (2013) 0

blue_jasmine

Vudijs Allens ar apbrīnojamu regularitāti ne tikai veido jaunas filmas savā cienījamajā vecumā, kurā lielākā daļa no mums labprātāk sēdētu mājās un baudītu sen nopelnīto atpūtu, bet arī tikpat regulāri tiek norakstīts mēslainē kā beidzot ķērienu zaudējis večuks, kurš nekad neatgriezīsies savas slavas dienās (kāpēc mēs bieži vien no režisoriem pēc gadu desmitiem sagaidām tādas pašas filmas, kādas viņi veidoja jaunības dienās, ignorējot faktu, ka cilvēki aug un mainās ne tikai bērna gados, ir atsevišķs jautājums). Taču katru reizi, kad šķiet, ka Vudijs ir sevi izsmēlis, viņš no savas burvju cepures izvelk ārā jaunu triku – šajā gadījumā sagādājot fantastisku skatuvi Keita Blānšetai, kura Jasmīnas lomā var rādīt visu, ko māk.

Lasīt tālāk

The World’s End (2013) 0

worlds_end

Pirmkārt, jāsāk ar to, ka tie, kas palaida garām Kinoblogeru rīkoto Cornetto triloģijas pasākumu, var kost sev pirkstos, jo ne tikai tik tiešām tika rādīta The World’s End (ar sveicieniem no paša Edgara Raita!), bet pēc tam arī bija iespēja noskatīties gan Shaun of the Dead, gan Hot Fuzz, turklāt darīt to lieliskā kompānijā (Hot Fuzz gan man, personīgi, nesanāca noskatīties – mani līdznācēji guļavas, you know who you are! – bet tas nemaina piedāvāto iespēju lieliskumu). Un, otrkārt, jautrus pasākumus var sarīkot ap dažnedažādām lietām, bet tie kļūst vēl jo foršāki, ja trača iemesls ir kaut kas uzmanības un sajūsmas cienīgs. The World’s End ir amizants jandāliņš ar dvēseli, kurš kalpo kā ļoti labs noslēgums Raita, Pega un Frosta triloģijai.

Lasīt tālāk

Kinoblogeri piedāvā: Cornetto triloģijas prezentācija! 2

Cornetto saldējuma triloģijas pārsteidzošs un izglītojošs pilnmetrāžas audiovizuālais pasākums labākajās kinoblogeri piedāvā seansu tradīcijās!
Tā kā ģeniālā britu komēdiju režisora Edgara Raita jaunāko filmu “The World’s End” Latvijā neizrādīs, Kinoblogeriem neatliek nekas cits, kā mobilizēties un savākties kaut vai prezentācijas dēļ – citādi sanāk, ka par velti gatavojām?
Kas tad ir paredzēts programmā? Satriecoša, smieklīga, pamācoša un dzīves jēgu skaidrojoša prezentācija no Edgara Raita fana Nr.1 Latvijā, Sergeja @moosatov Musatova! Neiztiks arī bez tradicionālā konkursa ar absolūti ekskluzīvām balvām. Prezentāciju papildinās pilnmetrāžas audiovizuālais materiāls – brīdinam, ka šoreiz tikai angļu valodā, bez subtitriem (ak, vai).
Alus! Tā kā galvenā “The World’s End” intriga griežas ap alu, tad pēc pasākuma notiekošajā afterparty par jautrību būs parūpējies Cēsu alus! Pēc prezentācijas tiekamies k/t 6. stāvā, Jameson bārā uz sarunām un alus degustāciju! Pietiks visiem!
Pasaules gals ir klāt – tiekamies Piektdien, 13. Septembrī, 18:30, jau ierastajā k/t Kino Citadele 11. Auditorijā! Pēc pasākuma neko neplānojiet, vakars būs aizņemts – ticiet mums, paldies un lūdzu jau iepriekš. 😉

Elysium (2013) 0

Ak, Nīl, Nīl, Nīl. Tu mani esi nostādījis baigās dilemmas priekšā – es īsti nezinu, kā lai novērtē Elysium. Elizejā kaut kas līdz galam kopā nelīmējas – un plīsuma vietas, kuras visas ir ar līmi notašķītas, ir uzkrītoši redzamas. Elysium ir viena no tām filmām, kuru skatoties, gribot negribot, ir jājautā, cik liela daļa filmas varētu būt palikusi mētājamies uz montāžas telpas grīdas. Jo, lai cik arī lielisku un fascinējošu pasauli Blomkemps nebūtu uzbūvējis, filmas laikā rodas neskaitāmi daudz jautājumu par to, kā tā strādā. Ar to es negribu teikt, ka vēlos, lai man viss tiktu izburtots vārdu pa vārdam (skat. Oblivion, kur Toms Krūzs filmas sākumā vārās kādas 10 minūtes, izskaidrojot visu līdz pēdējam sīkumam, ekspozīcijas stafeti vēlāk nododot citiem, un beigās tāpat ir ???), bet miglainu blāķu filmas ainavā bija nedaudz par daudz. Lasīt tālāk

The Wolverine (2013) 0

Godīgi sakot, X-Meņi un līdz ar viņiem arī Vilknadzis ārkārtīgi tuvi manai sirdij nekad nav bijuši. Kāpēc tā – nemāku pat objektīvi izskaidrot, bet mutantu piedzīvojumos un pārdzīvojumos ielekt tā, kā tas ir izdevies ar citiem komiksu varoņiem, man izdevies tā arī nav (simpātiskākā līdz šim ir bijusi X-Men: First Class, un arī par to ir jājautā, cik liels nopelns manu simpātiju iegūšanā bija Maikla Fasbendera ādas jakām). The Wolverine (tā “the” klātbūtne man ir pilnīgi nesaprotama) lietas labā neko daudz paveikt diemžēl neizdevās – lai gan filma noteikti ir labāka par Vilknadža pirmajiem solo piedzīvojumiem, kuri brīžiem bija tik letarģiski, ka gribējās raudāt, tā tomēr ir pārāk apmulsusi un saraustīta, lai sagādātu patiešām baudāmas pāris stundas kinoteātrī. Lasīt tālāk

Pacific Rim (2013) 1

Skatoties Pacific Rim, ir ļoti viegli iedomāties, kā Giljermo del Toro un pārējie filmā iesaistītie ir bērnībā spēlējušies ar savām rotaļlietām, atveidojot briesmīgu robotu cīņas ar tikpat briesmīgiem monstriem. Noteikti tikai reti kurais to kādreiz nebūs darījis (arī meitenes – tā vis nav, ka mūs tikai bārbijas interesē*). Tāpēc tos, kuri vēl atceras, cik jautri bija šādi spēlēties (vai arī dara to vēl joprojām – jo kāpēc gan ne?), filmas laikā vai nu pārņems totāla svētlaime, redzot savas fantāzijas grandiozā izpildījumā uz ekrāna, vai arī drūma greizsirdība, ka kāds ir ticis pie tik milzīgām rotaļlietām un ka tas kāds neesi tu pats/i.

"Man of Steel" (2. daļa), nedaudz Čeibona un citi tamlīdzīgi, puslīdz ar tēmu saistīti nieki 3

Tātad, bez liekām ceremonijām, turpinot par Supermenu – kāpēc Man of Steel, manuprāt, ir fantastisks veikums. Uzreiz brīdinājums – ja iepriekš pļāpāju samērā vispārīgi, tad te būs gigantiski spoileri, tāpēc filmu neredzējušajiem tālāk lasīt neieteiktu (ja vien, protams, nav perversas vēlmes uzzināt kāda cita detalizētu filmas interpretāciju pirms skatīšanās – tādā gadījumā: laipni lūgti līdz ar pārējiem).

Man of Steel (2013) 1

Vispirmām kārtām gribu pateikt, ka, tā kā man ir gandrīz vairāk kā 50 ložu punkti (pēc atkārtotas noskatīšanās uzradās vēl pāris atzīmēšanas vērtas detaļas), kurus kaut kādā formā vēlos pieminēt, un ietilpināt to visu vienuviet būtu teorētiski iespējami, bet nežēlīgi (nezinu gan pret ko, pret Visumu?), tad savus vervelējumus sadalīšu divās daļās – šeit bez spoileriem un vispārīgāk, bet vēlāk ļoti spoilerīgi un detalizētāk. Būtībā – Man of Steel aizskāra kaut kādu tik ļoti jūtīgu stīgu manā dvēselē, ka es nespēju vien aizvērties par šo filmu. Paradoksāli, ja ņem vērā faktu, ka līdz šim Supermenis man bija mēreni vienaldzīgs. Kā tad Snaideram & Co. izdevās pārvērst mani ticīgajā?
Pirms ķeros klāt pie paša Supermeņa – paldies #kinoblogeriem par Man of Steel seansu! Un nesakiet, ka random trivia zināšanas neatmaksājas – Zeka Snaidera daudzskaitlīgie bērni man nopelnīja superīgu plakātu un stilīgāko pildspalvu! Bet, ok, Supermens.