Lielais jautājums – grāmatu ekranizācijas 5

Ak, Frobišer, ko viņi tev nodarīja…
Principā šeit vajadzētu atrasties manām pārdomām par Cloud Atlas. Bet sanāca tā, ka Vačovsku un Tikvera veidojums manī aizskāra kādu tik jūtīgu stīgu, ka sapratu, ka ir jāgāž ārā viss, kas vien ir sakrājies ko teikt par grāmatu ekranizācijām. Tāpēc daudz nekavējoties (jo sakāmā jau tā ir, ai, cik daudz) ķeršos uzreiz pie lietas.
ETA: Aptuveni pusē sapratu, ka šis savārstījums gan kvantitātē, gan, traģiskā kārtā, arī kvalitātē būs līdzinieks manam semestra darbam, tāpēc ievietošu viena fantastiska vārda definīciju, kura aprakstītais fenomens man noteikti piemīt un kurš varbūt liks kādam iecietīgāk palūkoties uz manu murmulēšanu.
Logorrhoea: a tendency to extreme loquacity.  Lasīt tālāk

Rise of the Guardians (2012) 2

Klāt jau atkal ir ziema (mans mīļākais gadalaiks, pilnīgi nopietni), un līdz ar sniega parādīšanos klusi sāk parādīties arī vēlme noskatīties kaut ko ziemīgu. Mājās tās, protams, būs neiztrūkstošās Ziemassvētku klasikas Home Alone un Love Actually (Hjū Grānta dejošana man neapniks nekad). Turpretī kinoteātros uz ekrāniem nu ir nonākusi Rise of the Guardians, kura par spīti tam, ka tās darbība patiesībā notiek Lieldienās, ir lieliska Ziemassvētku filma, kura noteikti patiks mazajiem un kurai vajadzētu sagādāt pozitīvas enerģijas devu arī lielākajiem skatītājiem.  Lasīt tālāk

The Twilight Saga: Breaking Dawn Part 2 (2012) 2

Patiesībā pateikt kaut ko par Krēslas sāgu, kas jau nebūtu kaut kur izskanējis, diez vai ir iespējams. Turklāt diez vai jebkas, ko kāds var pateikt, ietekmēs kāda cita lēmumu iet vai neiet uz pēdējo (cerams) Stefānijas Meijeres garadarbu ekranizāciju. Breaking Dawn Part 2 pieliek punktu diezgan apšaubāmajam stāstam, kurš tika izstiepts piecu filmu garumā, un izdara to ne sliktāk un varbūt pat labāk, ja tiek salīdzināts ar iepriekšējiem veikumiem. Fanes ģībs un spiegs, pārējie, ja aizies, smīkņās (vai arī smiesies skaļā balsī, kā tas bija manā gadījumā).  Lasīt tālāk

Seven Psychopaths (2012) 0

Seven Psychopaths ir melna, jo melna komēdija (līdz salikteņa daļai “traģi-“, ko redzēju pāris reizes pieminētam šīs filmas sakarā, manuprāt, filma tomēr īsti neaizvelk), kas diez vai visiem būs pa prātam – filmā ir gan daudz vardarbības, gan arī joki, kas lielai daļai neizraisīs pat ne greizu smaidiņu sejā. Samulsināt var arī jautājums – par ko tad filma īsti ir? Seven Psychopaths patiesībā ir par fenomenu, ar kuru noteikti ir saskāries ikviens, kuram kaut reizi dzīvē ir nācies rakstīt kādu garāku rakstu darbu (sacerējumu, eseju, vēstuli, grāmatu vai vienalga ko, kas sastāv no vairāk par diviem, trim teikumiem) – tā saucamo writer’s block jeb rakstnieka nespēju turpināt vai iesākt savu rakstu darbu.*  Lasīt tālāk

Moonrise Kingdom (2012) 0

Vess Andersons ir neparasts režisors, kura filmām piemīt savāda, jancīga, bet lielākoties mīļa un patīkama kvalitāte. Andersona filmas gan noteikti nav domātas visiem, tās ne vienmēr ir viegli pieejamas un dažiem tās var likties vienkārši jocīgas. Arī man pašai visas viņa filmas nav pārāk tuvas – piemēram, Fantastic Mr. Fox  kaut kas īsti nesimpatizēja, kamēr Darjeeling Limited bija nedaudz par daudz ekscentriska (Royal Tenenbaums un Rushmore vēl ir jāredz). Turpretī Moonrise Kingdom piemīt tik vienkārša burvība un sirds siltums, ka jau ar pirmajiem kadriem tai izdevās iekarot vietu manu šā gada mīļfilmu sarakstā.  Lasīt tālāk

Argo (2012) 0

Argo slava jau nāca pa priekšu pašai filmai. Viena no pirmajām filmām šajā Oskaru sezonā, kura tika minēta kā viena no kandidātēm zeltīto statuešu iegūšanai (par Oskariem var domāt, ko vien grib, bet es, personīgi, katru gadu lieliski izklaidējos, skatoties nominētās un aprunātās filmas), Bena Afleka režisēto Argo, domājams, ar nepacietību gaidīja ne viens vien skatītājs. Un Argo izrādījās filma, kura ir pilnīgi noteikti pelnījusi visus tai veltītos labos vārdus – spraiga, dramatiska, asprātīga un arī pārsteidzoša, ja atceras to, ka filmas stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem. Lasīt tālāk

Premium Rush (2012) 0

Kad tu esi noguris no visām savām problēmām un darbiem, bieži vien viena no vislabākajām receptēm, kā iztukšot savu galvu, ir noskatīties kādu filmu, kas būtu vienkārša, nepretencioza, bet gana izklaidējoša (vienmēr jau nevar risināt eksistenciālas dabas jautājumus). Un tieši šādam mērķim Premium Rush būs pašā laikā – jestra, spraiga filma ar visnotaļ oriģinālām action ainām (pirmajā brīdī galvā nemaz nenāk neviena cita filma, kur galvenais varonis bizotu apkārt uz divriteņa), kas nepieprasīs milzīgu intelektuālu līdzpiepūli, bet atļaus uz pusotru stundu aizmirsties kinoteātra krēslā.  Lasīt tālāk

Skyfall (2012) 1

Džeimss Bonds tomēr ir viena interesanta parādība. Lai spētu noturēt skatītāju interesi par vienu indivīdu 50 garu gadu garumā, viņam ir jāpiemīt kam īpašam, kaut kam unikālam, kas liktu cilvēku masām plūst uz kinoteātriem katrreiz, kad uz ekrāniem parādās kārtējais izklāsts par šīs personas piedzīvojumiem. Spekulēt par tiem iemesliem, tieši kuru dēļ Bonds ir tik ārkārtīgi populārs, nu jau ir samērā bezjēdzīgi – tam noteikti ir veltītas neskaitāmas aptaujas, izpētes, pārspriedumi un kas tik vēl ne, tā, ka diez vai ir iespējams pateikt ko jaunu. Fakts ir tāds, ka Iana Fleminga radītais varonis kinomānu uzmanības centrā ir mācējis būt jau 50 gadus, un, ja Skyfall ir kāds rādītājs (un cerams, ka tā ir), tad izskatās, ka par Bondu atbildīgie parūpēsies par to, lai viņš nekur nepazustu vēl uz ilgu laiku. Lasīt tālāk

On the Road (2012) 1

On the Road gadījumā jārunā par mūžseno problemātisko jautājumu – par grāmatu un to ekranizāciju jocīgajām savstarpējām attiecībām. Un Voltera Sallesa mēģinājumā uz ekrāna uzlikt Džeka Keruaka garadarbu problēma patiesībā ir pat dubulta – ne tikai On the Road nevarētu nosaukt par to veiksmīgāko gadījumu, kad literārs darbs ir pārnests uz lielā ekrāna, bet jautājumi rodas arī par to, vai šāds eksperiments vispār ir bijis vajadzīgs. Lai gan filmas uzstādījums sola bezrūpīgu, aizrautīgu un traku piedzīvojumu, kura galvenos varoņus neuztrauc, ko par viņiem domā apkārtējie, filma ir sanākusi diezgan bezzobains un vienmuļš pārstāsts, kas tā īsti nekur beigās nenoved.

ParaNorman (2012) 0

Domājams (un cerams), ka jau sen vairs neviens neuzskata, ka animācijas filmas ir domātas tikai un vienīgi bērniem un ka nabaga pieaugušajiem tad ir jādodas uz kinoteātriem tās skatīties ar sakostiem zobiem. Ne mazums ir arī tādu animācijas filmu, kuras mazākiem bērniem vispār nebūtu piemērotas – un ParaNorman ir tieši tāda. Samērā pabaisais stāsts, popkultūras joki un atsauces, kā arī vizuāli iespaidīgie, bet brīžiem groteskie galvenie varoņi pašiem mazākajiem būs nedaudz par traku, taču visiem pārējiem ParaNorman var kļūt par jestru, galu galā sirsnīgu un, protams, vizuāli krāšņu piedzīvojumu. Lasīt tālāk