Par “M. Butterfly” jeb kā es gāju austrummeitas lūkoties (jau atkal) 0

Laiks liriskai atkāpei – grasos gari un plaši vāvuļot par Dailes teātrī iestudēto M. Butterfly*, tāpēc brace yourselves (kārtības labad pilnīgi bez šī bloga pamattēmas – filmām – arī tomēr neiztikšu). Bet, jā, atkāpe no standarta servisa sanāk. Iemesls tam gan ir gana labs – tik ļoti apmāta ar kādu teātra iestudējumu, kā ir šajā gadījumā, šķiet, neesmu bijusi nekad, un šāda tipa histērisku sajūsmu parasti pietaupu darbiem, kuriem kaut kur ir piekabināts Kristofera Nolana/Deivida Finčera vārds un tamlīdzīgi. (Un The Wolf of Wall Street!) Tāpēc maniakālā apsēstība, kāda mani šajā gadījumā ir pārņēmusi, pārsteidza mani pašu. Kur tieši slēpjas šī iestudējuma spēks un pievilcība?

Lieki piebilst – spoilers galore!

Līdz Dailes teātra Lielajai zālei vērot Renē Galimāra un Song Lilingas attiecību līkločus esmu aizstaigājusi nu jau trīs reizes. Pēc tam, kad draudzene bija piestāstījusi pilnas ausis par izrādes lieliskumu, ar vieglu ziņkāri devos skatīties, kas tad tur ir tik lielisks, jo pats M. Butterfly stāsts bija ļoti labi zināms. Turklāt ne tikai ļoti labi zināms, bet arī līdz kaklam apnicis – ja kādam ir izdevies LU Hā-Zē-Efītī pamācīties angļu filologos un nedzirdēt Deivida Henrija Hvanga darbu un Deivida Kronenberga filmu pieminētus orientālisma un dzimumu studiju kontekstos vismaz kādas reizes 20**, tad tas ir vērā ņemams sasniegums. Fragmentā no Kronenberga filmas, kur Galimārs un Song Lilinga sarunājas pēc tam, kad Galimārs ir noskatījies, kā Song Lilinga dzied Madame Butterfly nāves ainu, varētu skaisti deklamēt līdzi katram Džeremija Aironsa un Džona Louna izteiktajam vārdam – un ne jau tāpēc, ka filma man būtu sirdij ļoti tuva (ne tuvu tam). Vienkārši, redzot kaut ko ašpadsmit reizes, kaut kas atmiņā tomēr iespiežas. Liels jo liels tāpēc bija pārsteigums, ka Dailes teātra M. Butterfly versija mani sajūsmināja līdz neprātam – ne tikai viss iepriekš runātais un apspriestais ir redzams kā uz delnas, bet pavērās jaunas, negaidītas stāsta šķautnes. Otro reizi izrādi sanāca redzēt vairāk vai mazāk sagadīšanās pēc – uzradās pēkšņs piedāvājums aiziet, jo biļetes īpašnieks pats netika. Šoreiz izdevās ieraudzīt niekus un sīkumus, kuri pirmajā, pārsteigumu pilnajā reizē paslīdēja garām. Trešo reizi devos jau ļoti apzināti, velkot līdzi veselu baru draudzeņu, kurām ar nebeidzamu tērgāšanu par šī pasākuma burvīgumu, visticamāk, sen jau biju nāvīgi piegriezusies. Un arī šajā reizē saskatīju arvien jaunas nianses, kas uzvedumu liek apbrīnot vēl vairāk.***

Renē Galimāra un Song Lilingas attiecību stāsts, kuru Hvangs balstīja uz patiesiem notikumiem, asi un iedarbīgi apgriež ar kājām gaisā gandrīz visu, kas lugas tematikā ir griežams ar kājām gaisā – dzimumu dekonstrukcija sanāk pamatīga, austrumu un rietumu attiecību un stereotipu analīze – skarba. Bet tieši Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā visi šie aspekti “iznāca uz āru” visskaidrāk – paradoksālā kārtā, ieskaitot pašu Hvanga oriģināllugu. Jāatzīmē gan, ka lugu izlasīju nupat, plikas ziņkārības vadīta, jo interesēja, kā šis stāsts izskatās “uz papīra” – un jāatceras, ka secībai, kādā ar materiāliem un interpretācijām iepazīstas, arī ir liela nozīme. Ja luga būtu lasīta agrāk, tad varbūt arī izrādi uztvertu citādāk. Bet, nu, šoreiz sanāca tieši šādi, un ar iznākumiem esmu ļoti apmierināta.

Bet par visu pēc kārtas. M. Butterfly visas izrādes garumā spēlējas ar dzimumu lomām un stereotipiem – ko nozīmē būt “īstam” vīrietim, “īstai” sievietei? Tiek analizētas jūtas un kaisle – un to aklums, apzinātā vai neapzinātā nevēlēšanās redzēt realitāti. Galimāra un Song Lilingas attiecības ir daudzslāņainas un neviennozīmīgas – viņu attiecību dinamiku brīžiem ietekmē viens, tad otrs. Visgrūtāk atminamā mīkla ir Song Lilinga – daļēji tas, protams, ir tāpēc, ka notikumus mums stāsta Galimārs, Song Lilingas motivācijas liekot mums minēt pašiem. Bet tāpat ir fascinējoši spriest un domāt, cik no tā ir aktierspēle, cik – perversa rotaļa, cik – varas izrādīšana, un cik – varbūt vienkārši jūtas. Savstarpējā manipulācija un cenšanās gūt virsroku, panākot savu, ir hipnotizējoša. Lugai risinoties, top arvien skaidrāks, ka šeit lomas ir apgrieztas, salīdzinot ar Džakomo Pučīni operu Madame Butterfly**** – Galimārs ir šī stāsta taurenītis, kuru Song Lilinga ar kniepadatu piesprauž sev pie krūtežas. Galimārs, pats saprotot skaudro realitāti, izdara pašnāvību, ietērpies Songa drānās un groteski nomālējies – viņš bez sava Galimāra dzīvot nevar, tāpēc Butterfly mirst. Sastopot Songu tā reālajā iemiesojumā – visparastākajā vīrietī – sagrūst arī ilūzija, un Galimāram skaidri paveras situācijas absurdā ironija.

Interesanti, ka jautājums par to, vai Galimārs zināja, ka viņa iemīļotā patiesībā ir “-tais”, netiek viennozīmīgi atbildēts. Vai tas tiešām bija aklums, vai apzināta nevēlēšanās redzēt – tas jāatbild katram pašam. Galimārs, kurš nezināja, ka Ķīnā sieviešu lomas vienmēr atveidoja vīrieši, tādējādi vismaz sākotnēji nezinot, ka apburošā dāma ir vīriešu dzimuma, izrādes laikā vairākkārt apgalvo, ka viņam piederēja Ideālā Sieviete. Lugā vieni no Song Lilingas zīmīgākajiem vārdiem ir atbilde uz pašas uzdoto jautājumu, kāpēc Pekinas operā sieviešu lomas spēlē vīrieši: “Jo tikai vīrietis zina, kā ir jāuzvedas sievietei.” Vai Galimārs izvēlējās dzīvot ilūzijā, saprotot, ka Song Lilingas perfekcija nevar būt īsta tieši tāpēc, ka tā ir perfekcija? Vai arī viņš savā vīrieša augstprātībā Song Lilingā saskatīja tikai un vienīgi savu sapņu iemiesojumu? Šo dualitāti un neviennozīmību uzsver arī tas, kā Song Lilingu ir iemiesojis Dainis Grūbe – viņa Song Lilinga ir androgīna, brīžiem nenosakāma dzimuma būtne, nevis parasta ierindas ķīniete. Viņa/-s magnētiskā pievilcība ir nedefinējama, bet galvu reibinoša gan Galimāram, gan skatītājiem. Arī Galimāra seksuālā orientācija zināmā mērā ir mīkla – no vienas puses, viņš Song Lilingu iemīl kā sievieti, novēršoties no viņas riebumā, ieraugot to, ko gadiem ilgi neievēroja slēpjamies zem viņas drēbēm. No otras puses, viņa neveiksmes mīlas dzīvē, manierīgums un fakts, ka viņš it kā nepamanīja sava taurenīša īsto dzimumu, liek domāt, ka viņā tomēr ir slēpies latents homoseksuālis. Patiesībā tam varbūt nemaz arī nav nozīmes – viņš iemīlas būtnē, kas iemiesoja to, ko viņš vienmēr bija vēlējies.

Dziļā austrumu un rietumu attiecību un to atspoguļojuma izrādē analīzē šoreiz neieslīgšu, jo man, personīgi, šī dualitāte šeit tomēr šķita salīdzinoši sekundāra (tas gan nenozīmē “mazsvarīga”). Kaut gan arī šajā ziņā būtu daudz interesantu un apspriešanas vērtu nianšu – tuvojoties lugas noslēgumam, Song Lilinga, jau savā patiesajā veidolā, sniedz liecību Galimāra tiesā, izklāstot teoriju par rietumiem kā vīrišķo spēku un austrumiem – kā to sievišķo pretmetu. Lai gan tiesnesis šo ideju nosauc par šķidru teoriju, tā sniedz vēl vienu papildus elementu Galimāra attieksmei pret Song Lilingu un viņu attiecībām. Arī šeit tieksme vēlamo uzdot par esošo spēlē svarīgu lomu.

Šeit laikam ir brīdis, kad nedaudz pievērsīšos Hvanga oriģināllugas un Dailes teātra versijas atšķirībām, no kurām daudzas man šķita ļoti fascinējošas. Jāsāk ar to, ka pie mums visa izrāde ir veidota kā Galimāra tiesas sēde, kur viņš savu stāstu stāsta zvērinātajiem un tiesnesim – Hvangs Galimāram liek vērsties tieši pie izrādes skatītājiem (tiesas sēde ir iekļauta arī oriģinālā, bet ne tādā formā, kā šeit). Šī maiņa varbūt var pirmajā brīdī šķist ne visai pamatota, bet, manuprāt, tā strādā lieliski. Liekot Galimāram runāt un mēģināt pārliecināt tiesas sēdes dalībniekus, nevis pašu teātra auditoriju, skatītājiem tiek dota iespēja viņa stāstu analizēt no malas. Viņam vēršoties tieši pie mums, liekot mums viņu uzklausīt pašiem, mēģināt aizlobīties līdz pašām viņa teiktā saknēm būtu sarežģītāk – pētīt citus no malas vienmēr ir vieglāk. Šādas izmaiņas, iespējams, ir radušās vēl vienas maiņas rezultātā (jāatzīst gan, ka šis varētu būt “vistas un olas” gadījums – kas cēlās no kā) – Groza-Ķibere mums vienmēr liek notikumus vērot no Galimāra skatupunkta, arī brīži, kad mēs vērojam ainas, kurās pats Galimārs nedarbojas, tās šķiet vairāk vai mazāk kā atainojums tam, kā viņš šīs situācijas bija iedomājies pats. Būtībā – mēs dzirdam tikai Galimāra balsi. Turpretī Hvangs Galimāra stāstījumu pāris reizes pārtrauc, liekot viņa monologā iejaukties Song Lilingas balsij (pret ko Galimārs pats aktīvi iebilst, sakot, lai viņa lasās prom no viņa stāstījuma) – brīžiem stāstījumu pārņem tieši viņa. Groza-Ķibere no tā atsakās – šeit nav šīs cīņas par to, kura stāsts tas īsti ir (būtu gan ļoti fascinējoši redzēt arī šādu versiju), Galimāram ir ļauts izstāstīt savu stāstu tā, kā to redzēja viņš. Groza-Ķibere ir aizmūrējusi “ceturto sienu”, ļaujot skatītājiem nedaudz abstrahēties no uz skatuves notiekošā, bet, tai pat laikā, liekot tajā iedziļināties vēl vairāk, jo no malas skats vienmēr ir citādāks. (Jāatzīmē gan, ka Hvanga oriģinālā Song Lilingas balss ieskanēšanās nav viennozīmīga – vai tā ir tiešām Song Lilinga vai Galimāra ideja par to, kāda tā ir? Jo darbība norisinās viņa galvā. Dziļāk šajā truša alā gan es nelīdīšu.)

Laupot Song Lilingai Hvanga piedāvāto iespēju izteikties, Groza-Ķibere gan viņu nav padarījusi mēmu. Tā vietā Song Lilinga šeit ir ieguvusi ļoti intriģējošu alter ego Sergeja Jēgera iemiesojumā. Viņš kalpo kā Song Lilingas balss, izdziedot operas ārijas savā debešķīgi skaistajā balsī (Hvanga versijā šāda šķelšanās nav paredzēta). Jēgers uz skatuves ir redzams skatuves augšējā malā, paverot durtiņas katru reizi, kad ir nepieciešama viņa palīdzība. Šādi viņš atgādina kā tādu gariņu, kurš ik pa brīdim parādās uz Song Lilingas pleca, čukstot ausī savas patiesības (drausmīgs salīdzinājums, bet, nu, tomēr – līdzīgi kā multenēs, kad galvenajam varonim uz katra pleca uzsēžas viņa eņģeliskais un sātaniskais “es”, katrs mēģinot par kaut ko pārliecināt, Jēgers kalpo kā abi šie varianti reizē) – ar to Song Lilingas duālā, neviennozīmīgā daba tiek vēlreiz akcentēta.

Vēl viens ārkārtīgi interesants aspekts, salīdzinot Hvanga tekstu ar Dailes teātra uzvedumu, ir cēlienu skaits, kas arī, starp citu, lielā mērā ir saistīts ar Song Lilingai dotajām iespējām izteikties. Hvangs lugu veido ar trim cēlieniem – otrā cēliena beigās Songa pārņem Galimāra stāstījumu, ignorējot viņa protestus, un tieši pirms tam, kad viņa parādās savā vīrieša tēlā, vēršas pie mums, skatītājiem, sakot, ka viņai ir jānomaina drēbes un jāpārgrimējas. Šī transformācija prasīšot pāris minūtes, kuru laikā skatītāji varot izkustināt kājas, kamēr viņa uz skatuves pārveidosies – kā norāda Hvangs lugas piezīmēs, reti kad kāds no skatītājiem šo iespēju izmanto, tā vietā, protams, vērojot vēl joprojām uz skatuves notiekošo darbību. Lai gan it kā formāls, bet šis sadalījums tomēr lugā ir – taču Dailes teātra versijā tāda nav. Tā vietā mums ir divi cēlieni, un Song Lilingas pārvērtības vīrietī ir zibenīgas. Un līdz ar to ārkārtīgi, ārkārtīgi spēcīgas savā asumā un pēkšņumā – sekundes laikā no elegantas sievišķīgas būtnes viņa ir pārvērtusies par 180 grādiem – tumšā uzvalkā staigājošā vīrā. Lai gan, kā jau minēju iepriekš, būtu interesanti redzēt lugu tā, kā to oriģināli bija iecerējis Hvangs, mums piedāvātā versija mani vienkārši sajūsmināja – brīdis, kad Grūbe nomet balto kimono un izkāpj no tā paltrakiem, runādams savā vīrišķajā balsī, liek uzmesties zosādai. Viņa ķermeņa valoda mainās acumirklī – tajā parādās bravūra, izaicinoša attieksme, zināma nevērība un vīpsnāšana. Šīs pārmaiņas ir šoks ne tikai mums, bet arī Galimāram, kura ilūzijas tiek satriektas acumirklī.

Lai gan ir vēl pāris atšķirības starp Hvanga oriģinālu un Dailes teātra M. Butterfly, kas šķiet pieminēšanas vērtas, šobrīd tomēr beidzot pievērsīšos aktieriem (viss šis te jau tā sāk kļūt pārāk ārprātīgs un daudzvārdīgs). Un vispirms jāparunā tieši par jau pieminēto Daini Grūbi – tas, ko viņš izdara M. Butterfly, ir vienkārši prātam neaptverams. No viņa Song Lilingas skatienu nevar novērst ne mirkli – Grūbes tēlojums ir vienkārši hipnotizējošs (pēdējoreiz tik ļoti kāda aktiera sniegumā pazudusi biju pirms vairākiem gadiem, kad Jura Lisnera atveidotais Vailds Jūdas skūpstā pilnībā aizēnoja viņam fonā skraidošo absolūti kailo vīrieti – tobrīd redzēju tikai un vienīgi Lisneru). Viņa plastika, mīmika, balss, gaita, skatieni – viss ir izstrādāts līdz perfekcijai, bet tai pašā laikā šķiet tik dabisks, ka paliek pat nedaudz baisi. Taisnības labad jāsaka arī, ka mani pārņem neprātīga greizsirdība, saprotot, ka no Grūbes sanāk piecreiz elegantāka sieviete nekā no manis. Song Lilinga uz skatuves ir redzama savā buduārā arī tad, kad darbība norisinās citviet – un arī tad ir grūti novērsties no Grūbes. Kaut vai tikai skatīties, kā viņš pārvelk vienu apspīlētu kleitu nākamajā, ir neprātīgi interesanti. Kad Grūbe nomet Song Lilingas kimono, izkāpjot no tā uzvalkā, viņa kustībās tomēr saglabājas arī kas nedefinējami sievišķīgs, viņa kustības kļūst it kā stūrainākas, asākas, bet tomēr tajās var saskatīt Song Lilingas atblāzmas. Izrādes beigās turklāt Grūbe var demonstrēt to, cik lieliski māk manipulēt ar šo duālo tēla dabu, pārejot no vienas tēla versijas – pazemīgās dāmas – uz otru – bravūrīgo veci -, ne aci nepamirkšķinot, nomainot balss tembru un kustību liegumu gluži kā uzsitot knipi.  Ar castingu šoreiz ir sanācis trāpīt 100% – Grūbe Song Lilingai piešķir savdabīgi androgīnus vaibstus, kuri fascinē un mulsina vienlaicīgi, viņa balsī zem sievišķajiem toņiem ik pa brīdim ieskanas arī pa kādai vīrišķīgākai intonācijai, kā atgādinot, kas viņa patiesībā ir. Viņš ir garāks par Juri Žagaru, tāpēc viņu pavedinošie flirti un kustību dejas ir vēl jo saistošākas. Kad izrādi skatījos pirmoreiz, visu pirmo cēlienu mocījos, domājot, kur šo aktieri es jau biju redzējusi – vaibsti it kā šķita kaut kur redzēti (biezais Song Lilingas grims gan lika šaubīties), bet nevarēju saprast kur. Tāpēc pārtraukumā starp cēlieniem pirmais, ko es izdarīju, bija fiksi izvilkt no somiņas ārā smārtfounu un visu iegūglēt, kā jau kārtīgam mūsdienu jaunietim pienākas – liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka Song Lilinga un F. Skots Ficdžeralds no Neprātīgās Zeldas ir viena un tā pati persona. Pēc neilga laika redzētie Izraidītie parādīja vēl citas, atkal krasi citādākas Grūbes aktieriskās prasmes – jācer, ka nākotnē viņš spēs pārsteigt atkal. Viņa Song Lilinga atmiņā būs iespiedusies uz ļoti ilgu laiku.

Bet izrāde balstās uz diviem tēliem – un Galimāru tikpat spoži iemieso Juris Žagars. Viņa Galimārs aug un mainās visas izrādes laikā – mēs viņu redzam gan jaunības gados kā kautrīgu, neveiklu zēnu, kuram labākais draugs gandrīz vai aiz žēluma piespēlē meitenes, gan pusmūžā, kad nākas nožēlot dzīvē neizdarīto. Žagaram izdodas iekarot skatītāju simpātijas gandrīz acumirklī, un tas, ka par spīti viņa brīžiem ļoti nekrietnajai rīcībai, viņam mēs tomēr jūtam līdzi, ļoti lielā mērā ir tieši Žagara nopelns. Cits aktieris varētu atgrūst un likt Galimāram izskatīties derdzīgākam, brīžiem pat zemiskākam – turpretī Žagaram viņš kļūst par nožēlojamu, bet tomēr žēlojamu, sāpju un vilšanās salauztu cilvēku. Lai gan fizisko transformāciju ziņā vairāk uzmanības, protams, piesaista Grūbe, arī Žagara pūliņus nevajadzētu nenovērtēt – viņa ķermeņa valoda un uzvešanās izsmalcināti mainās visas izrādes laikā, no zēniskas enerģijas un lecības, ar laiku sagumstot zem notikumu svara. Ļoti interesanti ir arī novērot, cik ļoti lielu efektu var panākt tāds šķietams sīkums kā viena parūka – Žagars ar puicisko frizūru šajā izrādē izskatās negaidīti jauneklīgs, matu šķipsnas no sejas atmetot labākajās Džastina Bībera tradīcijās.

Abu aktieru saspēle ir vienkārši fantastiska. Viņu “jūtu ķīmijai” ir tik ļoti viegli noticēt, ka šķiet, ka viņi to paveic pat nepiepūloties. Viņu attiecības un to dinamika ne mirkli negarlaiko. Turklāt abi aktieri demonstrē zināmu drosmi, nekautrējoties ne atkailināties uz skatuves (gan fiziski, gan emocionāli), ne arī skūpstīties un pieskarties viens otram tik kaislīgi, ka traks var palikt. Citējot manu draudzeni un fellow GG***** Gunu: “Žagara un Grūbes skūpsti uz skatuves likās tik erotiski, ka es vispār nezinu, ko par sevi domāt.” Viņu nebaidīšanās no šādas intimitātes sniedz izrādei tik ļoti nepieciešamo autentiskumu, bez kura tā nebūtu ne uz pusi tik spēcīga, kā arī, cerams, patracinās vietējos homofobus. Kaut ko tik erotisku kā viņu savstarpējos glāstus un pieskārienus uz skatuves, šķiet, līdz šim vēl nebiju redzējusi (vai arī varbūt vienkārši neesmu gājusi uz pareizajām izrādēm?). Interesanti, starp citu, ir tas, ka Grozas-Ķiberes M. Butterfly versijā izģērbjas abi galvenie varoņi – Hvanga lugā arī tas notiek divas reizes, bet pirmā no tām ir žurnāla meitene, kura Galimāra fantāzijā nomet savu apģērbu. Mums piedāvātajā versijā drēbes novelk gan Galimārs pirmā cēliena kulminācijā, gan Song Lilinga, atkailinoties Galimāra priekšā, piespiežot viņam lūkoties uz to, ko viņš līdz tam bija izvēlējies neredzam vai vienkārši neredzējis. Lēmums likt Song Lilingas priekšā vispirms izģērbties Galimāram, manuprāt, sevi attaisno (un ne jau tikai tāpēc, ka Žagara aizmugure ir ļoti pievilcīga) – Galimāra atkailināšanās savas iemīļotās priekšā ir gan totālas padevības, gan triumfa simbols.  Tikmēr Song Lilingas drēbju nomešana ir brutāli vardarbīgs akts pret Galimāru – aina ir vienlaicīgi spēcīga, viegli absurda un baisa.

Ir vēl pāris lietas, ko es noteikti vēlos uzslavēt. Pirmkārt, tas ir skatuves iekārtojums. Pelēkās, drūmās cietuma sienas ierobežo darbības laukumu, nepārtraukti atgādinot par to, cik drūmā situācijā ir nonācis Galimārs. Visspilgtāk gan atmiņā iespiežas Song Lilingas dzīvoklis, kas arī ir kā sarkans krātiņš, kurā viņa sevi tur ieslēgtu pati. Šis buduārs no skatuves netiek novests gandrīz līdz pašām izrādes beigām – un pat brīžos, kad darbība it kā norisinās citviet, acis ik pa laikam pagriežas šī gandrīz vai kanārijputniņa būrīša virzienā – jo arī tad, kad Galimārs dodas uz kādu vēstniecības pasākumu, mēs Song Lilingu redzam savā dzīvoklī. Brīžiem viņas klātbūtne kļūst aktuāla arī citiem dalībniekiem, piemēram, Renī pat ir atļauts iekāpt viņas dzīvoklī, lai ar nosodošu un augstprātīgu skatienu ieurbtos tieši Song Lilingai sejā. Šeit mēs redzam Song Lilingu dzīvojam savu dzīvi tad, kad Galimārs viņai nav blakus (vai drīzāk – mēs redzam to, kā viņu tobrīd iedomājas Galimārs?). Bet jebkurā gadījumā tas ir kā eksotiska dzīvnieka krātiņš. Kurš gan ir īstais, kurš tur ir ieslodzīts, jau ir cits jautājums. Otra lieta, par ko es gribēju nedaudz sajūsmināties, ir Ilzes Vītoliņas kostīmi. Vispirms jau nevar nerunāt par Song Lilingas krāšņajām kleitām – Vītoliņas veidotās kleitas Grūbem ir kā otra āda. Song Lilingas garās, šķietami pieticīgās, apsedzošās, bet tai pat laikā tik izaicinošās kleitas ir daļa no tēla. Es, personīgi, jo īpašā sajūsmā biju par abām melnajām kleitām – pirmā ir šķietami vienkārša, kautra, ar skolnieces cienīgu apkaklīti, bet kailā mugura, kas kļūst redzama, aktierim pagriežoties, stāsta citu stāstu. Turpretī otra melnā kleita – ar zeltainajiem rotājumiem – ir gluži kā čūskas āda. No tās novērst skatienu ir ļoti grūti. Un arī pārējie Song Lilingas tērpi vienkārši priecē acis. Nav brīnums, ka Galimārs gandrīz vai apkrita, viņu pirmoreiz ieraugot. Kudos arī par Žagara uzvalkiem – pirmais, apspīlētais ar vestīti perfekti iet kopā ar viņa zēnisko frizūru un viegli lecīgo manieri.

Interesanti, ka M. Butterfly man kārtējo reizi lika aizdomāties par stāsta interpretācijas milzīgo nozīmi. Jau minēju iepriekš, ka M. Butterfly un Galimāra peripetijas man bija zināmas jau pirms izrādes noskatīšanās, bet pats šis stāsts sajūsmu manī nekad nebija izraisījis. Deivida Kronenberga 1993. gada filma ar Džeremiju Aironsu un Džonu Lounu galvenajās lomās lietas labā neko daudz nedeva (vispār šķiet, ka manas attiecības ar Kronenbergu kļūst arvien sērīgākas ar katru brīdi).  Filma man šķita pliekana un neinteresanta, turklāt  Aironsam, Kronenbergam un Lounam ne uz mirkli neizdevās mani pārliecināt par to, ka viņu Galimārs tiešām varētu būt nezinājis Song Lilingas noslēpumu. Tāpēc izrādes izraisītās emocijas bija ārkārtīgi liels pārsteigums. Atsevišķs, apspriešanas vērts temats būtu teātru lugu un filmu savstarpējās attiecības – kāpēc kaut kas strādā uz viena, bet nestrādā uz otra? (Es nupat noskatījos Džona Velsa versiju par August: Osage County ar Merilu Strīpu un Džūliju Robertsu galvenajās lomās, tāpēc šobrīd esmu drūmā noskaņojumā. Latvijas Nacionālā teātra skatuve šim darbam bija labākas mājas nekā kinoekrāns.)

Bet noslēdzot tomēr par M. Butterfly – slavas dziesmas izrādei dziedāt ilgu un dikti (izlikšos nemanām faktu, ka šis penterējums ir iestiepies nu jau kādu 7 lappušu garumā) – varētu dziedāt dziesmas arī par dziesmām, kas skan izrādē (Madame Butterfly operas fragmentus lieliski papildina austrumnieciski motīvi). Vēl atsevišķus paragrāfus varētu veltīt pārējiem aktieriem un viņu tēliem, kurus kriminālā kārtā līdz šim, šķiet, neesmu pat pieminējusi – Ģirtam Ķesterim, Kristīnei Nevarauskai, Vitai Vārpiņai, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, Lilitai Ozoliņai,  Jurim Bartkevičam, Pēterim Gaudiņam. Varētu arī runāt par to, kāpēc Hvangs Galimāram lugā liek izspēlēt Madame Butterfly operas scenārija elementus, bet Groza-Ķibere izvēlas šo stāsta daļu ilustrēt ar melnbaltās filmas palīdzību. Un vēl un vēl, un vēl. Bet pietiks.

Rezumējot – F-A-B-U-L-O-U-S!

* Jā, es apzinos, ka ar pirmā svaiguma ziņām esmu iekavējusi aptuveni 4 mēnešus.

** Dramatisks pārspīlējums. Varbūt.

*** Kad pēc izrādes draudzenes jautāja, vai ietu vēlreiz, atbildēju ar izvairīgu “diez vai”, bet, nu, let’s face it, tie bija neķītri meli. Ja nu gadījumā kāds no jums aiziet uz šo izrādi un jums blakus sēž idiote, kas visa pasākuma garumā arī smaida kā idiote, tad ir ļoti iespējams, ka tā esmu es.

**** Tiem, kas iemaldās M. Butterfly, domājot, ka varēs baudīt Pučīni mākslu, šoks var sanākt pamatīgs.

***** GG – Grūbes Grūpijas. Tas ir mūsu oficiālais fanu vārds. Ja kas, man ir vesela čupa ar šitādiem, droši drīkst piesavināties un izmantot pēc vajadzības- Žagara Lapiņas, Gāgas Zostiņas, Skrastiņa Laiviņas, Znotiņa Vedekliņas, Keiša Geišas, Dzelzīša Rūsiņas, Grāveļa Dīķītes, Kalniņa Lejiņas, Siliņa Priedītes, Daudziņa Maziņās, Vimbas Zivtiņas. Ar ko gan mūsu puiši sliktāki par visiem Kamberbačiem un Hidlstoniem un viņu Kamberbičām un Hidlstounerēm?