ParaNorman (2012) 0

Domājams (un cerams), ka jau sen vairs neviens neuzskata, ka animācijas filmas ir domātas tikai un vienīgi bērniem un ka nabaga pieaugušajiem tad ir jādodas uz kinoteātriem tās skatīties ar sakostiem zobiem. Ne mazums ir arī tādu animācijas filmu, kuras mazākiem bērniem vispār nebūtu piemērotas – un ParaNorman ir tieši tāda. Samērā pabaisais stāsts, popkultūras joki un atsauces, kā arī vizuāli iespaidīgie, bet brīžiem groteskie galvenie varoņi pašiem mazākajiem būs nedaudz par traku, taču visiem pārējiem ParaNorman var kļūt par jestru, galu galā sirsnīgu un, protams, vizuāli krāšņu piedzīvojumu.


Filmu studija Laika, kura ir veidojusi ParaNormanu, ievērību izpelnījās pirms pāris gadiem ar spocīgo un jocīgo Coraline, kura arī bija veidotaja vizuāli iespaidīgajā stop-motion stilā.* Darbs, kurš ir ieguldīts šāda tipa filmiņās vismaz manam prātam ir vienkārši neaptverams, un to nenovērtēt ir ļoti grūti – lielais ekrāns ļauj līdz pēdējai detaļai izstrādāto pasauli, kurā dzīvo Normans ar saviem savdabīgajiem kompanjoniem, izbaudīt pilnībā.** ParaNorman vide ir krāšņa, nebūt ne estētiski skaista, bet dīvaini reālistiska, par spīti savām neparastajām proporcijām un jokainajiem apdzīvotājiem. Jāpiemin arī tas, ka stop-motion animācijas stilam tomēr piemīt kaut kas maģisks – digitāli veidotās multfilmas, kuras lai gan arī nereti ir patiešām fantastiskas, tomēr man nekad nav atstājušas tik reālistisku iespaidu, tās tomēr izskatās sintētiskākas, pat sterilākas, kamēr ParaNorman lellītēm piemīt dīvaina cilvēcība.

Taču, pat ja noliek malā filmas vizuālo pusi, ParaNorman tāpat ir filma, kuru ir vērts noskatīties un kura sagādās daudz prieka. Stāsts, lai gan samērā vienkāršs, ir ar sirsnīgu un jauku mesidžu (nebaidies būt tas, kas tu esi), kurš tiek pasniegts ar oriģinālu joku un amizantu tēlu mērci. Pieņemu, ka filma noteikti ir īsta medusmaize visīstākajiem šausmu filmu gīkiem, jo atsauces uz tām ParaNormanā čum un mudž (es nemaz nepretendēju uz spējām atpazīt un novērtēt kaut pusi no tām). Filmiņa ir arī gana asprātīga (daudzi no jokiem mazākajiem skatītājiem vienkārši nebūs saprotami, kamēr pieaugušie pārsmiesies), kas liks smieties skaļā balsī ne vienu reizi vien. Stāsts uz beigām iegūst pat negaidīti drūmus toņus, kurus gan atsver brīžiem absurdie joki, kopā veidojot īpatnēju atmosfēru.

Normanu un viņa dažnedažādos sidekickus ir ieskaņojusi vesela plejāde lielisku aktieru, kuri, domājams, ka ir lieliski izpriecājušies, piešķirot savas balsis šīs filmas tēliem. Viens no pamanāmākajiem noteikti ir Kristofers Mincs-Plass (vislabāk zināms no Superbad kā McLovin) huligāna lomā, taču arī pārējie nekur nepazūd. Ļoti interesanta lomiņa ir tikusi Keisijam Aflekam, kurš ir ieskaņojis Normana drauga Nīla brāļa balsi.

Būtībā ParaNorman ir jauka, piemīlīga un sirsnīga filmiņa, kurai vajadzētu patikt visdažādāko gadagājumu cilvēkiem. Piepildīta ar savādiem tēliem, smieklīgiem dialogiem un patīkamu mūziku (titros skanošo The White Stripes Little Ghost nevaru vien beigt griezt uz riņķi) ParaNorman ir viens no patīkamākajiem pārsteigumiem uz kinoekrāna šogad.

*Šeit kaunīgi jāatzīstas, ka es pati Coraline tā arī līdz beigām nenoskatījos ļoti ne-amizanta iemesla dēļ – man palika bail. Coraline stāsts par other-mother bija pārāk baiss – vienatnē un vēlā vakarā es to tādiem nožēlojamiem gļēvuļiem kā es neieteiktu skatīties. Haha.

** Klusi pačukstēšu, ka filmiņai pēc titriem ir tāds mazs papildinājums – neliela montāža, kā Normana lellīte tiek izveidota un kā tā atdzīvojas uz ekrāna.