Potenciālie 2014. gada kinoprieki 3

Lai gan janvāris nu jau iet uz beigām, vēl nav par vēlu ieskatīties tajā, kādas interesantas filmas mums piedāvās 2014. gads (jo sevišķi, ja ņem vērā, ka rakstīšanas brīdī vēl neviena no tām nav paspējusi iznākt uz lielajiem ekrāniem – iekļāvu arī dažas filmas, kuras nomināli it kā ir pagājušajam gadam piederīgas, bet pie mums kinoteātros nonāks vai varētu nonākt šogad). Man šoreiz salasījās 40 filmas, kuras likās pieminēšanas vērtas – atlase ir ļoti subjektīva, tāpēc, ja kāds no jūsu favorītiem te nav parādījies, tad protestēt drīkst, bet ne pārāk skaļi (piemēram, Jupiter Ascending neiekļāvu, jo kopš Cloud Atlas Vačovski man ir melnajā sarakstā). Tāpat noteikti iesaku ieskatīties Kino Kulta gaidītāko filmu sarakstā, kā arī pasekot līdzi Kinocast.lv, kur arī kādā brīdi vajadzētu parādīties kam sarakstveidīgam par gaidāmajām filmām.

12 Years a Slave

Stīva Makvīna filma ASV jau ir piedzīvojusi pirmizrādi, un atsauksmes ir vairāk nekā slavinošas – tā jau ir paspējusi savākt veselu čupu dažnedažādu balvu. Patiesais stāsts par Solomonu Nortapu – brīvu cilvēku, kurš tiek nolaupīts un pārdots verdzībā, kuras važās viņš ir spiests pavadīt 12 garus gadus – ir asinis stindzinošs, jo Nortaps savā biogrāfijā bez liekas kautrēšanās izklāsta verdzības ikdienas dzīves detaļas visā to pretīgumā. Makvīns esot šo drūmo stāstu diezgan atklātā nežēlībā pārcēlis uz lielā ekrāna, kur viņam ar lieliskiem sniegumiem piepalīdzot galvenās lomas atveidotājs Čuvetels Edžiofors, Maikls Fasbenders, jaunpienācēja Lupita Njongo, Pols Džiamati, Pols Deino, Benedikts Kamberbačs, Sāra Polsone un pat Breds Pits, kurš ir arī viens no filmas producentiem. Makvīnam provocēt un šokēt patīk, tāpēc būs interesanti, kā viņš būs interpretējis šo neglīto traipu ASV vēsturē.

22 Jump Street

Parasti izdzirdot frāzi “Holivuda veidos tādas un tādas komēdijas rīmeiku”, visi sāk kolektīvi flipot savus šitus (nesens piemērs – Naked Gun un Eds Helmss), tāpēc nav brīnums, ka arī 21 Jump Street tika gaidīta ar zināmu piesardzību un skepsi. Bet filma izrādījās ļoti patīkams pārsteigums – tā bija brīžiem histēriski smieklīga, asprātīga un nenopietnu ākstību pārpilna izklaide(protams, brīžiem gadījās aiziet par tālu, bet kopumā pat tika ievērotas gaumes robežas). Tas, ka tai tika veidots turpinājums, tātad nav pārsteidzoši, un ir jācer, ka Čanings Teitums, Džouna Hils un pārējie ar 22 Jump Street mācēs izklaidēt un uzjautrināt tikpat labi kā pirmajā reizē.

American Hustle

Viena no pirmajām šī saraksta filmām, kuru varēsim redzēt uz lielā ekrāna, ir Deivida O. Rasela American Hustle. Rasels ir pamanījies savākt varen iespaidīgu aktieru plejādi, no kuriem lielākā daļa (Kristians Beils, Bredlijs Kūpers, Eimija Adamsa, Dženifera Lorensa un citi) jau ir ar režisoru kādreiz kopā strādājuši, turklāt gan Beils, gan Lorensa saņēma savus Oskarus tieši par darbu Rasela filmās. Arī šī gada Oskaru ceremonijā neiztiksim bez Rasela klātbūtnes, jo stāsts par viltīgiem krāpniekiem (Adamsa, Beils), kuri 70.-tajos gados sadarbojās ar FIB, lai iegāztu politiķus, ir izpelnījies ievērojamu kritiķu atzinību un jau ir saņēmis vairākas Oskara nominācijas, to skaitā četriem galvenajiem aktieriem, pašam Raselam gan kā režisoram, gan scenārija autoram, kā arī pašai filmai kā gada labākajam veikumam. Starp citu, filma būs 2014. gada pirmais kinoblogeru seanss.

August: Osage County

Treisija Letsa luga, kuru veiksmīgi uzveda arī pie mums Nacionālajā teātrī (Osedžas zeme), ir diezgan paskarbs un neomulīgs, bet arī asprātīgs un līdz kaulam patiess darbs par ģimeni un visām ar to saistītajām problēmām. Filmai scenāriju ir sarakstījis pats Letss (redzēsim, vai tas būs nācis par labu, vai tieši pretēji), un materiāls ar savām interesantajām lomām ir spējis piesaistīt vērā ņemamus aktierus, to skaitā Oskaru, aktrišu VISAS PASAULES karalieni Merilu Strīpu, kura varēs plosīties ģimenes mātes lomā. Ceru, ka filmā būs iekļauts viens no maniem mīļākajiem lugas citātiem (kuru latviešu variantā diemžēl izlaida) – neteikšu, kas tieši tas bija, bet tajā bija vārds “holokausts”.

The Boxtrolls

Filmu studija Laika nu jau pirms kāda laika lielu ievērību izpelnījās ar fantastiski krāšņo un baiso Coraline (random informācija: kādā intervijā stāsta autors Nīls Geimens stāstīja, ka paradoksālā kārtā tieši pieaugušie ir tie, kas filmas laikā baidoties visvairāk, kamēr bērni, intuitīvi saprotot, ka beigās būs jau labi, esot tie, kas savus vecākus parasti mierinot), kam 2012. gadā sekoja dīvainais, bet ļoti mīlīgais ParaNorman. Laika filmas ir vizuāls baudījums, kur katra mazākā detaļa ir tik rūpīgi izstrādāta, ka galva griežas no domas vien, cik daudz darba šādā filmiņā ir jāiegulda. The Boxtrolls solās būt tikpat izsmalcināta tehniskā ziņā ar fascinējošu detaļu pārbagātību, bet interesants šķiet arī pats stāsts par pazemes trollīšiem, kuri uzaudzina mazu puisīti bāreni, kurš uzaugot dodas glābt savu dzimto pilsētu no ļaundara rokām.

Captain America: Winter Soldier

Bez Marvel nu nekādi. Kamēr Tonijs Starks un Tors šogad ņem brīvdienas, uz ekrāniem atgriezīsies Stīvs Rodžerss a.k.a. Kapteinis Amerika, kuram piepalīdzēs S.H.I.E.L.D. pārstāvji Melnā atraitne un Niks Fjūrijs. No Marvel pirmās fāzes filmām Captain America man, personīgi, nebija sirdij tā tuvākā, bet kaut kā laika gaitā Krisa Evansa atveidotajam varonim izdevās iekarot arī manas simpātijas (Stīva modernās dzīves izraisītais apjukums Avendžeros bija patiešām jauks), tāpēc viņa turpmākos piedzīvojumus gaidu ar zināmu devu intereses. Sekot veiksmīgajam Iron Man 3 un Thor: The Dark World piemēram viegli nebūs, bet Marvel ir pierādījuši, ka zina, ko dara. Vienīgais, kas pagaidām šķiet briesmīgs – Skārletas Johansones bēdīgā paskata parūka.

Dawn of the Planet of the Apes

2011. gadā Rise of the Planet of the Apes beigu beigās kaut kā tomēr palaidu garām, jo šī franšīze mani nekad nebija aizrāvusi un Ruperta Vaiata filma tobrīd kaut kā interesi nepiesaistīja. Bet ar filmu beidzot iepazinos pagājušā gada nogalē, un sanāca patiešām patīkams pārsteigums – tā pilnībā attaisnoja tos labos vārdus, kurus bija nācies dzirdēt no draugiem un paziņām, turklāt dažas ainas lika skudriņām skriet pār kauliem un uzmesties zosādai. Jācer, ka Mets Rīvss, kurš nomaina Vaiatu, mācēs iet pa šķietami pareizajā virzienā nosprausto taciņu, un jādomā, ka talkā viņam noteikti nāks Gerijs Oldmens, Kerija Rasela un pēdējā laikā arvien pamanāmākais Džeisons Klārks (turklāt Endija Sērkisa motion capture prasmes komentārus neprasa jau sen).

Edge of Tomorrow

Pagājušā gada aprīlī iznākušajai Oblivion pārāk labi neveicās – tādu īstu skatītāju un kritiķu mīlestību filma tā aŗī neiemantoja, un ap maija sākumu lielākā daļa par šo veikumu vispār jau bija aizmirsuši. Tas Toma Krūza cīņas garu apturējis nav, un šogad mūs sagaida vēl viena sci-fi filma ar viņa līdzdalību – Edge of Tomorrow (ilgu laiku zināma kā All You Need is Kill), kura, šķiet, ir sakrustojusi Groundhog Day ar kara filmu, piemetot klāt robotīgas lietas. Krūzam piepalīdzēs vienmēr burvīgā Emīlija Blanta, Source Code pierādīja, ka koncepts “pārdzīvot vienu un to pašu dienu atkal un atkal” ir labi pielāgojams arī zinātniskās fantastikas darbiem, un Krūzs izklaidēt tomēr māk praktiski vienmēr.

Exodus

Ik pa brīdim Holivuda atceras, ka tai patīk taisīt vēsturiskus eposus, un tā nu mēs šogad tiksim aplaimoti gan ar 300 sīkvelu, gan stāstu par Pompejiem, gan Noasa leģendas atveidojumu (bet par to vēlāk), kā arī veseliem diviem Herkulesiem (par tiem gan ne tagad, ne vēlāk – ceru, ka The Rock un Kellans Lucs spēs man to piedot). Pēc Prometheus (kura sīkvelu gaidām? negaidām?) Ridlijs Skots nolēma ķerties pie Bībeles, ekranizējot stāstu par Mozu, kura lomā ir iejuties neviens cits kā Kristians Beils. Ridlijs Skots ar kristiešiem un smiltīm reiz jau ķēpājās 2005. gada Kingdom of Heaven, nemaz nerunājot par Gladiator, tāpēc rezultātiem vajadzētu būt interesantiem.

The Fault in Our Stars

Džona Grīna romāns, uz kura filma ir balstīta, nebija gluži mana mīļākā grāmata uz pasaules (par specifiskiem iemesliem, kāpēc tā, neklārēšu, jo who cares), bet The Fault in Our Stars fenomens tāpat ir gana intriģējošs, lai ar zināmu interesi lūkotos filmas virzienā. Interesanti, ka Ansels Elgorts, kurš filmā atveidos Augustu, ar kuru Šailīnas Vudlijas Heizelai izveidojas tuvas attiecības, ar Vudliju kopā būs redzams arī citā šīgada filmā – Divergent (kārtējais The Hunger Games/Harry Potter/Twilight wannabe), bet tajā filmā viņi būs brālis un māsa, kamēr šeit – mīlnieki. Jā, un laicīgs brīdinājums – The Fault in Our Stars viena no galvenajām tēmām ir vēzis, tāpēc esiet gatavi liet gaužas asaras (es neraudāju, lasot grāmatu, bet I’m dead inside, tāpēc tas nav nekāds rādītājs).

Foxcatcher

Foxcatcher sākotnēji bija jānonāk uz ekrāniem vēl iepriekšējā gadā, bet filmas pirmizrāde tika pārcelta uz šo gadu (viena no teorijām bija, ka filmas pirmizrāde ir pārcelta tāpēc, ka cerības uz Oskariem šajā sezonā būs iznīcinājusi 12 Years a Slave, kurai tobrīd paredzēja pilnīgu un absolūtu triumfu, tāpēc Foxcatcher, kas arī, visticamāk, cer uz apbalvojumiem, izdevīgāk būtu parādīties tikai nākamgad). Interesanti, ka filmas pirmizrādes pārcelšana notika burtiski dienu pēc pirmā treilera noplūšanas internetā. Uz patiesiem notikumiem balstītais stāsts par ekscentrisku miljonāru, kurš pievēršas restlinga komandas trenēšanai, kas viss beidzas ar traģiskiem notikumiem, izskatās ļoti intriģējošs, un Beneta Millera vārds arī liek cerēt, ka veikums būs kvalitatīvs (viņa kontā ļoti lieliskās Capote un Moneyball). Stīva Karela meikaps un baisais skatiens vien ir ko vērti.

Godzilla

Principā milzīgu monstru filmas mani nekad nav pārāk aizrāvušas, bet Pacific Rim ārprātības bija ļoti simpātiskas, atmodinot interesi par šādiem briesmoņiem, un Godzillas pirmais tīzeris izskatījās gana daudzsološs, lai uz visu pasākumu varētu sākt skatīties ar lielāku entuziasmu. Piesaistīti ir arī nopietni un interesanti aktieri – Breaking Bad fani varēs mēģināt savus BB withdrawals veldzēt, metoties skatīties, ko šeit iesāks Braiens Krenstons, kamēr mani, personīgi, sajūsma Deivida Stretērna līdzdalība šajā projektā. Neiztiks arī bez jaunajiem censoņiem Ārona Teilora-Džonsona un Elizabetes Olsenas. Pats Godzilla pirmajā tīzerī vēl slēpās miglā un dūmos, bet brēciens bija gana skaļš un iespaidīgs.

Gone Girl

Ar Deivida Finčera vārdu vien būtu gana, lai liktu ar nepacietību lūkoties Gone Girl virzienā, bet papildus interesi rada arī pats pamatmateriāls – Džilianas Flinnas grāmata ir veikli savirpināta ar vienu negaidītu sižeta pavērsienu pēc nākamā, un tādiem dīvaiņiem kā es, kas sajūsminās par spēlēm ar stāstījuma formām – Gone Girl ir fantastiska unreliable narrator ilustrācija. Finčers pēc izklaidēm uz mazā ekrāna ar satriecoši lielisko House of Cards ir atkal pievērsies kino, un izvēle nu jau kārtējo reizi ir kritusi par labu literāra darba ekranizācijai. Nosaukumā minētās “meitenes” loma ir piešķirta Rozamundai Paikai, kura, cerams, beidzot būs tikusi pie lomas, kas viņai pievērsīs lielāku pasaules uzmanību, bet Bens Afleks ir paspējis sakaitināt ne tikai Betmena fanus – daudziem viņa castings nav pa prātam arī šajā filmā (es gan esmu tīri apmierināta gan vienā, gan otrā gadījumā). Scenāriju filmai ir sarakstījusi pati Džiliana Flinna, tāpēc būs interesanti redzēt, cik daudz vaļības pati ar savu tekstu viņa būs atļāvusies – pēdējās ziņas bija, ka Flinna esot pilnībā pārrakstījusi grāmatas beigas filmas vajadzībām.

The Grand Budapest Hotel

Vesa Andersona cienītājiem iemesls svinībām būs jau gada sākumā – The Grand Budapest Hotel solās būt amizanti jestrs piedzīvojums labākajās Andersona tradīcijās. Tiem, kas viņa stilu ne visai mīl, droši vien nav vērts ķēpāties ar režisora kārtējo veikumu, bet pārējiem filma varētu būt īsta medusmaize. Turklāt izskatās, ka Andersons šajā viesnīcā, kur kādas kundzītes nāve apgriež visu ar kājām gaisā, ir pamanījies sapulcināt gandrīz vai visus savus iecienītos aktierus, no kuriem daži ar viņu sadarbojas regulāri. Reifs Fainss plosīsies galvenajā lomā, viņam talkā nāks gan Tilda Svintone, gan Bils Marejs, gan Edvards Nortons, gan Džeisons Švarcmans, gan Eidriens Broudijs, gan… Es piekusu, treilerī visus var redzēt.

Guardians of the Galaxy

Ja iepriekš minētais Captain America: The Winter Soldier izskatās, ka vairāk vai mazāk, bet tomēr pieturēsies pie ierastajiem Marvel standartiem, tad šķiet, ka Guardians of the Galaxy varētu būt kas krietni eksperimentālāks no šīs studijas puses. Galvenie varoņi vien jau izskatās krietni absurdāki (pat pēc tādiem standartiem, kuros ietilpst skandināvu dievības kā supervaroņi) – ja Endijs Dvaijers Kriss Prats vismaz izskatās pēc vidējā aritmētiskā Hana Solo prototipa, tad to, kādi izrādīsies runājošais jenots un koks, rādīs laiks. Nelielu ieskatu filmas tonī un atmosfērā sniedza Thor: The Dark World starptitru aina, kur ākstījās un vaikstījās Benīsio del Toro, un kontrasts starp nupat noskatīto Toru un gaidāmajiem Marvel piedzīvojumiem bija uzreiz jūtams. Guardians of the Galaxy šķiet pagaidām visriskantākā no Marvel filmām, bet tāpēc šobrīd jo intriģējošākā.

Her

Straujā tehnoloģiju attīstība ne tikai ļauj mums katru mēnesi nedēļu iekārot pa jaunam gadžetam, bet tā ir arī devusi interesantus materiālus izpētei māksliniekiem. Viens no tiem, kas ir nolēmis palūkoties uz mūsu attiecībām ar tehnoloģiskajiem brīnumiem ir Spaiks Džonze, kura filmas Her galvenais varonis Hoakina Fīniksa izpildījumā iemīlas savā telefonā (t.i., tā operētājsistēmā, kurai ir vārds Samanta). Samantas lomu ir ieskaņojusi Skārleta Johansone, kuras sniegums acīmredzot ir tik iespaidīgs, ka ne viena vien kritiķu asociācija, dāļājot savas ikgadējās balvas, nav varējusi turēties pretī tā valdzinājumam, piešķirot viņai gan apbalvojumus, gan nominācijas. Johansone gan nav vienīgā daiļava, kas grozās apkārt Fīniksam – filmā redzēsim arī Eimiju Adamsu un Rūniju Maru.

The Hobbit: There and Back Again

Hobita triloģijas noslēdzošo daļu es, personīgi, gaidīšu ar krietni lielāku nepacietību, nekā biju gaidījusi otro filmu – tā kā The Desolation of Smaug izrādījās patīkams pārsteigums, tad interese par There and Back Again arī ir pieaugusi. Džeksons, šķiet, bija uzklausījis kritiku par pirmo filmu, izlabojot dažas no kļūdām (daudzi gan strīdēsies pretī, ka, tiekot vaļā no vieniem misēkļiem, viņš ir izveidojis čupu citu), padarot visu pasākumu krietni baudāmāku. Otrā filma beidzās uz bezkaunīga cliffhangera, kuru lielākā daļa skatītāju ienīda, bet man, personīgi, tas likās fantastisks filmas nobeigums, liekot ar nepacietību lūkoties trešās filmas virzienā. Jācer gan, ka pēc tam Džeksons Viduszemei tomēr liks mieru – kas par daudz, tas par skādi.

How to Train Your Dragon 2

Lai gan arī vairākām Pixar animācijas filmām ir izdevies aizskart manu salto sirdi, īpaša vieta šajā orgānā man tomēr vienmēr ir bijusi DreamWorks animācijai – galvenokārt tas ir bijis, pateicoties Šrekam (būtībā gan to var teikt tikai par pirmajām divām filmām). Bet arī 2010. gada How to Train Your Dragon mani ārkārtīgi iepriecināja, kā arī lika birdināt asaras kā mazam bērnam. Šogad mūs sagaida filmiņas turpinājums, kur galvenais varonis Hikaps (jautājums – tā kā es latviešu valodā filmu neredzēju, vai viņa vārds tika tulkots kā Žagas?), nu jau izaudzis par staltu jaunieti, kopā ar piemīlīgo pūķēnu Bezzobi (Toothless) iekuļas jaunos piedzīvojumos un, ja tiks sekots pirmās filmas piemēram, tad arī pārdzīvojumos.

The Hunger Games: Mockingjay – Part 1

The Hunger Games franšīze savu, vismaz līdz šim, triumfa gājienu turpinās ne tikai šogad, bet arī vēl nākamajā gadā, jo, lai gan ne visai iepriecinošā, bet ne pārsteidzošā kārtā tika pieņemts lēmums Sūzenas Kolinsas pēdējo grāmatu kino vajadzībām sadalīt divās daļās. Ko tur dalīt, man gan, personīgi, saprotams nav, bet, nu, tad jau redzēs, vai šāds lēmums būs atmaksājies. Mockingjay no Bada spēļu grāmatām bija visvājākā, tāpēc būs interesanti palūkoties, vai šis nevarētu būt viens no tiem ne pārāk bieži novērojamiem gadījumiem, kad filma pamanās uzlabot rakstīto vārdu (baigas cerības gan, taisnību sakot, neloloju). Otrā Bada spēļu filma bija uzlabojums salīdzinājumā ar pirmo, tāpēc jautājums ir, vai šī augšupejošā līkne turpināsies arī ar nākamajām divām filmām, kuras uzbūves ziņā pilnīgi noteikti būs spiestas atkāpties no pirmo divu veikumu ierastā.

The Imitation Game

Greiema Mūra scenārijs, kas stāsta par zinātnieka Alana Tjūringa dzīvi, 2011. gadā izpelnījās pirmo vietu Black List topā – sarakstā, kurā ir sarindoti labākie scenāriji, kuru filmu uzņemšana vēl nav sākusies. Lai gan tas, protams, negarantē, ka filma būs fantastiska, zināmas cerības un interesi tas tomēr raisa. Tjūrings bija angļu matemātiķis un kriptogrāfs, kurš Otrā pasaules kara laikā uzlauza vācu šifrēšanas mašīnas Enigma kodu, bet filma pievērsīšoties ne tikai šim posmam Tjūringa dzīvē, stāstot arī par tās traģiskajām beigām (ja tā ir labi zināma persona, tad tie nav spoileri), kad, tiekot apsūdzēts homoseksuālismā, viņš zaudēja savu vietu akadēmiskajā sabiedrībā, tika pakļauts ķīmiskajai kastrācijai (izvēle bija starp to vai ieslodzījumu) un gāja bojā, izdarot pašnāvību, viens un visu pamests. Galvenā loma ir piešķirta mūsu visu mīļākajai ķirzakai Benediktam Kamberbačam, un viņam pievienosies vesela plejāde lielisku britu aktieru – Keira Naitlija, Marks Strongs, Metjū Guds utt.

Inherent Vice

Pēc The Master iznākšanas 2012. gadā (filmas neviennozīmīgā daba izpelnījās diezgan pretrunīgas atsauksmes – es tajā savu jēgu pamanījos saskatīt, tāpēc piederu pie tās faniem) Pols Tomass Andersons nolēma ķerties pie Tomasa Pinčona grāmatas Inherent Vice ekranizācijas, atkal sadarbojoties ar Hoakinu Fīniksu, kuram ir piešķirta galvenā varoņa, nepārtraukti zāli pīpējošā privātdetektīva Doka Sportello loma (sākotnēji tā it kā bija paredzēta Robertam Daunijam junioriam, kurš, manuprāt, būtu bijis vienkārši perfekts, bet nešaubos, ka arī Fīnikss būs lielisks). Kad izdzirdēju par šo projektu, metos lasīt Inherent Vice – ar Pinčonu šī man bija pirmā iepazīšanās reize, un izrādījās, ka tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena. Lasīt Pinčona darbus nav viegli (Inherent Vice esot viens no viņa meinstrīmīgākajiem darbiem), šobrīd jau kopš augusta esmu iestrēgusi Vineland labirintos, brīžiem nevar saprast pilnīgi neko, kas notiek, bet tas netraucē, jo veids, kā Pinčons raksta ir debešķīgi dīvains un hipnotizējošs. Viņam piemīt īpatnējs humors, kuru, visticamāk, ieraudzīsim arī Andersona filmā (piemēram, šāds burvīgi amizants moments: Last year a crazed teenage doper of Doc’s acquiaintance had stolen a fire bell from his high school as part of a vandalism spree, and next morning the youth, overcome with remorse and having no idea what to do with the bell, came to Doc and offered it for sale. Downstairs Eddie, who had put in some time with the phone company and was handy with a soldering iron, had hooked the bell up to Doc’s phone. It had seemed like a groovy idea at the time, but very seldom after that.). Viena no manām vis-vis-visgaidītākajām šīgada filmām.

Interstellar

Tiesas un taisnības labad gan ir jāteic, ka Kristofers Nolans varētu paziņot, ka veidos mākslas filmu par mēslu vabolēm , un es tāpat būtu gatava ģībt no sajūsmas, tāpēc fakts, ka Interstellar ir viena no manām gaidītākajām šīgada filmām nav pārāk pārsteidzošs. Pēc Betmena un viņa nedienām Nolans ir pievērsies kosmosa tēmai vai kam tamlīdzīgam – Nolanam nu jau raksturīgi noslēpumainais pirmais filmas treileris neko pārāk daudz par filmu nepasaka, bet tāpat liek nepacietībā lēkāt kā tādam Lieldienu zaķītim (turklāt, džīzas, tā mūzika jau tagad liek uzmesties zosādai! Un, Metjū, kāpēc tu raudi? Kāpēc tās grāmatas ir tik putekļainas? Kas tā ir par meiteni beigās? Tik daudz jautājumu!). Metjū Makonahijs turpina savu karjeras renesansi, viņam piebiedrosies Anna Hataveja, Džesika Časteina, Nolana talismans Maikls Keins un vēl vesela varza ar lieliskiem aktieriem. Redzēsim kādas nepatikšanas šoreiz sagaidīs tos, kas izdomā šiverēt pa kosmosa bezgalīgajām dzīlēm (Sandra Bulloka, Džordžs Klūnijs un Alfonso Kuarons vienu piemēru, ar ko tas viss beidzas, parādīja).

Labor Day

Taisnību sakot, Labor Day gadījumā nekādas ilūzijas, ka filma varētu būt viens no satriecošākajiem gada kino piedzīvojumiem, neloloju, bet zināma interese par to tāpat ir saglabājusies. Džoisas Meinardas grāmata ar tādu pašu nosaukumu sagādāja diezgan lielu vilšanos, samērā intriģējošo ideju – izbēdzis noziedznieks saņem ķīlā māti ar dēlu, visam pasākumam izvēršoties par negaidīti patīkamu piedzīvojumu – izniekojot diezgan salkanā ~romantiskā drāmā. Taču Džeisons Raitmens ir apveltīts ar dzēlīgi asu stilu, kas varētu arī šai filmai piešķirt enerģiju, kas Meinardas izpildījumā stāstam akūti pietrūka. Turklāt Keita Vinsleta reti kad pieviļ, un izskatās, ka ar Džošu Brolinu viņai saskan lieliski. Interesanti būs arī palūkoties, kurš no treileriem būs vairāk atbildis patiesībai – onlainam domātais un treileris vulgaris ievērojami atšķiras toņa ziņā (pieņemu, ka parastais treileris šoreiz diemžēl būs patiesāks, bet, nu, tad jau redzēs).

The LEGO Movie

The LEGO Movie principā izklausās pēc kaut kāda maziem bērniem domāta teletūbiju gara radinieka, ko bezkaunīgas peļņas nolūkos milzu korporācijas izdod 17x gadā un ko pēc tam var atrast lielveikalu nocenoto DVD kastēs. Bet šoreiz tā gluži laikam nebūs – LEGO stilā veidotās animācijas filmas treileri lika smieties skaļā balsī par daudzajiem jokiem un asprātīgajām popkultūras atsaucēm, un fakts, ka filmiņu režisē Fils Lords un Kristofers Millers (21 Jump Street veidotāji) liek uz pasākumu skatīties ar krietni labvēlīgāku skatu. Kriss Prats ir ieskaņojis galvenā varoņa, ikdienišķā cilvēciņa Emeta lomu, kurš tiek iejaukts pasaules glābšanas plānā, un viņam talkā nāks neskaitāmi daudz citu lielisku aktieru, kuri būs aizlienējuši savas balsis stūrainajiem varoņiem (pagaidām izskatās, ka Vila Ārneta Betmens varētu būt visa pasākuma zvaigzne). Turklāt LEGO ir vienkārši foršākā rotaļlieta uz pasaules (līdz brīdim, kad tu pamanies uzkāpt uz kāda no tiem mazajiem draņķiem).

Macbeth

Šekspīra darbu ekranizācijas esam varējuši baudīt neskaitāmas reizes, un diez vai nākotnē kaut kas mainīsies, jo Šeksīša darbi ir tādi, ka tos var interpretēt no jauna atkal un atkal, katru reizi atrodot tajos kaut ko jaunu un ievērības cienīgu (vai tas vienmēr izdodas, jau ir pilnīgi cits jautājums). Stāstu par Makbetu un viņa manipulējošo lēdiju droši vien, ka zina ikviens, bet tas nenozīmē, ka jauna šī stāsta versija nevarētu būt intriģējoša, it sevišķi, ja galvenajās lomās būs redzami Maikls Fasbenders un Mariona Kotijāra, kura aizvieto lomai sākotnēji paredzēto Natāliju Portmani. Interesanti būs redzēt, kā Kotijāra tiks galā ar valodas sarežģītību (universitātes pasniedzējas var stāstīt, ko vien grib, fakts tomēr paliek fakts – Šekspīru tiem, kam angļu valoda nav dzimtā valoda, pārāk viegli lasīt nav, ir vajadzīgs kāds brīdis, lai ieietu viņa ritmā un pierastu pie valodas, kas gan, protams, ir ārkārtīgi skaista). Pilnīgi 100% pārliecības, ka filma uz ekrāniem nonāks tieši šogad gan nav, bet laiks rādīs, ar ko šis pasākums beigsies. Tikmēr varat aizbraukt līdz Valmierai paskatīties, ko ar Šeksi un viņa Makbeta tekstiem izdarīja tur.

Magic in the Moonlight

Vudijam Allenam miera kā nav, tā nav, un arī šogad mūs sagaidīs kāds viņa veikums – Magic in the Moonlight. Vudijs no Blue Jasmine drūmuma šķiet atkal pievērsīsies kam vieglākam un jestrākam, jo filmas apraksts liek domāt, ka Magic in the Moonlight varētu būt gara radiniece burvīgajai 2011. gada filmai Midnight in Paris. Stāsts esot par angļu džentlmeni, kuram lūdz palīdzību krāpnieces atmaskošanā, kas, protams, noved pie dažādiem piedzīvojumiem un pārpratumiem. Paralēles ar Midnight in Paris liek vilkt ne tikai filmas vieglais un šķietami amizantais stāsts, bet arī tas, ka Magic in the Moonlight darbība notiekot Francijā pagājušā gadsimta 20.-tajos gados, kuros jau paspēja paviesoties Ouena Vilsona atveidotais varonis. Gaidīsim, ko kopā ar Allenu sastrādās Emma Stouna un Kolins Fērts.

Maleficent

Disneja 2010. gadā ar Alice in Wonderland iesāktais stils, veidot pasaku filmas it kā jaunās interpretācijās, ne visiem ir pa prātam, bieži vien sagādājot vilšanās brīžus, tāpēc ne viens vien ar aizdomīgu skatu lūkojas arī Maleficent virzienā. Man, personīgi, pret šīm pasaku filmām pārāk lielu iebildumu nav, un dažas no tām ir bijušas ļoti simpātiskas (biju viena no tiem, kas diezgan pozitīvi pieņēma pagājušā gada Sema Reimī Oz the Great and Powerful ar Džeimsu Franko galvenajā lomā), tāpēc Maleficent pagaidām vēl šķiet gana interesants eksperiments. Šoreiz galvenā uzmanība tiks pievērsta nevis kādas pasakas princesei, bet gan stāsta ļaundarei – Apburtās princeses Auroras pāridarītājai Malefisentai, kuru atveidos Andželīna Džolī. Tas vien jau varētu būt par iemeslu tam, lai ar zināmu nepacietību lūkotos šīs filmas virzienā – Džolī pēdējoreiz uz ekrāniem bija redzama 2010. gadā, ar diezgan bēdīga paskata Džoniju Depu neveiksmīgi amizierējoties Tūristā (plus vēl viņas balss bija dzirdama Kung-Fu pandas turpinājumā, bet tas jau ir kas cits). Pirmais tīzeris izskatījās nedaudz par sintētisku, bet Džolī aukstie smiekli tā beigās atsvēra nepilnības.

The Man from U.N.C.L.E.

The Man from U.N.C.L.E. ir vēl viena filma, par kuras pirmizrādes datumiem vēl nav tādas īsti 100% skaidrības, bet diez vai Warner Bros. gribēs šo Gaja Ričija veikumu pārcelt uz 2015. gadu a.k.a. kino asinspirti. Filma ir balstīta uz 60.-to gadu spiegu seriāla, kurš pie mums, šķiet, nekad gan nav nonācis. Sākotnēji projektam bija piesaistīts Stīvens Soderbergs un Toms Krūzs, bet laika gaitā abi šie vīri nozuda, un viņu vietā ieguvām Gaju Ričiju un Henriju Kavilu (Supermenu), kuriem piebiedrojās Ārmijs Hammers, Hjū Grānts, Alīsija Vikandere un citi. Filmas darbība risinoties Aukstā kara laikā, kad spiegošanas māksla bija pašā plaukumā, bet, godīgi sakot, man ir vienalga, par ko filma būs, jo uz Ārmija Hammera un Henrija Kavila fizionomijām es varētu skatīties katrā laikā. Man jau ir sarunāta līdzgājēja, kas filmas laikā man izdalīs sirdszāles, ja nu gadījumā visas tās dailes un krāšņuma dēļ mani ķers sirdstrieka.

Midnight Special

Pieņemu, ka Džefa Nikolsa vārds Latvijā pārāk pazīstams nav, jo diemžēl viņa pēdējās filmas – 2011. gada Take Shelter un pagājušā gada Mud – līdz mūsu kinoteātriem nenonāca (par Nikolsa pirmo filmu Shotgun Stories nezināšu teikt, bet pieņemu, ka arī tā šeit nav izrādīta). Nikolss ir viens no visfascinējošākajiem jaunajiem režisoriem (viņam ir tikai 35 gadi) – no visas sirds rekomendēju noskatīties gan Take Shelter, gan Mud, jo abas filmas piedāvā interesantus, pamatīgi izstrādātus un emocionālus stāstus, kurus gribas skatīties vēl un vēl (turklāt abu filmu vērtība, skatoties tās atkārtoti, tikai aug un aug). Nikolsam ir izveidojusies fantastiska sadarbība ar Maiklu Šenonu, kurš ir bijis redzams visās viņa filmās (Take Shelter Šenons ir vienkārši neticami lielisks, bet Mud viņš ir ticis pie amizantas, gandrīz cameo izmēra, bet neaizmirstamas lomiņas), un šī viņu sadarbība turpināsies arī jaunajā Nikolsa filmā, kas būšot sava veida sci-fi – stāsts ir par bēguļojošu tēvu un viņa dēlu, kuram, kā izrādās, piemīt pārdabiskas spējas.

A Most Wanted Man

Veikli savirpinātu, gudru un pamatīgu spiegu trilleru, manuprāt, nekad nevar būt par daudz, tāpēc ar interesi lūkojos Antona Korbina A Most Wanted Man virzienā, kas ir Džona Lekarē romāna ekranizācija. Pirms pāris gadiem mums jau bija iespēja redzēt, kā šī autora darbu interpretēja Tomass Alfredsons kopā ar Geriju Oldmenu iekš Tinker Tailor Soldier Spy, bet šoreiz mūsdienīgāku spiegu un citu darboņu lomās iejutīsies Filips Seimūrs Hofmans, Reičela Makadamsa, Robina Raita, Vilems Defo un citi. Kamēr gaidām, vai Oldmens kādreiz atgriezīsies pie Smailija lomas, šis varētu būt labs laika kavēklis tiem, kam drūmi nopietnās spiegu filmas ir sirdij tuvas.

The Monuments Men

Džordža Klūnija režisētajai filmai sākotnēji vajadzēja uz ekrāniem nonākt pagājušā gada nogalē (Klūnijs un Grānts Heslovs pat paspēja paviesoties dažādās roundtable diskusijās), bet tad filmas pirmizrāde tika aizbīdīta uz šo gadu, liekot The Monuments Men izsvītrot arī no šīgada Oskaru diskusijām. Taču tas nenozīmē, ka filmu tāpēc gaidu ar mazāku interesi – The Monuments Men pievēršas reti apspriestam stāstam, rādot, kas Otrā pasaules kara laikā notika ar mākslas darbiem, pieminekļiem un citiem kultūrvēsturiskiem objektiem. Speciāli izveidotās karavīru grupiņas, kas tika izveidota šo darbu pasargāšanai no nacistu ķetnām vai vienkāršas iznīcināšanas kara haosa vidū, atveidošanu Klūnijs ir uzticējis pats sev, Metam Deimonam, Džonam Gudmenam, Bilam Murejam, Keita Blānšetai un citiem lieliskiem aktieriem. Ocean’s Eleven Otrā pasaules kara versiju gaidīt gan nevajadzētu – Roberta Edsela grāmata, kas ir filmas pamatā, stāsta nopietnu stāstu, kur amizantu piedzīvojumu nemaz tik daudz nav, jokainu anekdošu vietā koncentrējoties uz milzīgo un patiesībā nenovērtēto darbu, ko šī saujiņa vīru ieguldīja kultūras un mākslas saglābšanā.

Muppets Most Wanted

Man ir vienalga, nemaz nekaunēšos, ka ar zināmu nepacietību lūkojos Muppets filmas virzienā. Ar dīvainajiem lellēm man gan uzaugt nesanāca, kā tas noteikti bija katram amerikāņu bērnelim, bet 2011. gada The Muppets bija tik piemīlīga un burvīga, ka pat nezināšana par lellītēm, to vēsturi un piedzīvojumiem netraucēja izbaudīt filmu, kas beigās man lika pinkšķēt kā mazam bērnam. Lai gan sīkvelā nebūs redzams ne Džeisons Sīgals, ne Eimija Adamsa, kuriem bija centrālas lomas pirmajā filmā, šeit mūs priecēs Rikija Džervaisa un Tīnas Fejas tēli, turklāt jau tagad ir zināms, ka arī šī filmiņa būs pārpildīta ar dažādiem gaidītiem un negaidītiem cameo no sabiedrībā pazīstamām personām. Ja vēl Muppets Most Wanted būs piepildīta ar tikpat absurdiem meta jokiem kā pirmā daļa, tad es būšu pārlaimīga.

Neighbors

Iespējamība, ka Neighbors izrādīsies vienkārši drausmīga filma, ir diezgan liela, bet vismaz pagaidām atļaušos cerēt, ka šī varētu būt viena no tiešām smieklīgajām komēdijām no Seta Rogena & Co (pagājušā gada This is the End, neskatoties uz pāris trūkumiem, galveno uzdevumu – likt smieties – izpildīja godam). Rogenam pievienosies Rouza Bairna, kura savas komiķes prasmes lieliski demonstrēja iekš Bridesmaids, kā arī Zeks Efrons, kurš ir iejuties savam publiskajam mīlīgā puisīša tēlam krasi pretējā lomā. Filmas pamatideja, protams, nešķiet visoriģinālākā doma uz pasaules – ģimenei kaimiņos ievācas bars ar studentiem, kuri, ak, cik negaidīti, izjauc idillisko mieru – , bet vismaz pirmajā treilerī pavīdēja vairāki asprātīgas bezkaunības mirkļi.

Noah

Iedvesmu Vecajā derībā smēlies ir ne tikai Ridlijs Skots, bet arī Darens Aronofskis, kurš pēc Black Swan panākumiem nolēma pievērsties stāsta par Noasu un grēku plūdiem atveidojumam uz lielā ekrāna. Pagaidām vēl šķiet, ka Aronofskis visas savas kārtis pirmajos treileros vēl nav atklājis – gan jau, ka režisoram ir padomā kas viltīgs, jo klasiski episka stāsta atveide labākajās bībelisko filmu tradīcijās īsti viņa stilam neatbilstu. Bet, ja arī filmā slēpjas kas ķecerīgāks (jau kādu laiciņu klīst baumas, ka studija īsti nezinot, kā lai filmu vispār reklamē un kam), tad treileri to slēpj, jo Lieldienīgais pirmizrādes datums liecina, ka cerības tiek liktas uz atzinību no kristiešu masām. Noasa lomu atveido Rasels Krovs, kura ģimeni sastāda Dženifera Konelija, Logans Lērmans un Emma Vatsone, bet iespaidīgā dzīvo radību daudzuma lomā ir iejuties dators (žēl, žēl, es būtu cerējusi, ka Darens vienuviet savāks VISUS dzīvniekus. VISUS.).

Serena

Gadījums ar Serena ir tādā vieglas noslēpumainības miglā tīts – nav īstas skaidrības, kas ar filmu notiek/notiks/ir noticis, jo sākotnēji tai pirmizrāde bija paredzēta 2013. gadā, bet tad valdīja pilnīgs un totāls klusums, kurš tā arī nav pārtraukts, ja neskaita dažādas baumas (vienas no tām bija, ka filma esot tik briesmīga, ka viens no galvenajiem aktieriem – Lorensa vai Kūpers, nebija precizēts, kurš tieši – darot visu iespējamu, lai filmas nonākšanu uz ekrāniem apturētu). Jācer, ka šogad filma uz ekrāniem tomēr nonāks, jo Rona Raša grāmatas ekranizācijai potenciāls ir liels. Serena ir stāsts par Serēnu un Džordžu Pembertoniem, kuri pagājušā gadsimta 30.-tajos gados darbojas kokapstrādes industrijā, manipulējot, krāpjoties un cīnoties gan ar citiem, gan paši ar savām ģimenes problēmām. Galvenajā lomā ir nofilmējusies Dženifera Lorensa, kurai šī filma varētu kļūt par kārtējo triumfu, jo Serēna ir fantastiski interesants tēls – viņa ir kā Daniela Pleinvjū (no There Will Be Blood) un lēdijas Makbetas krustojums (ja tas neizraisa interesi, tad es vispār nezinu, ko teikt). Patiešām ceru, ka filma nepazudīs kaut kādā kino melnajā caurumā.

Sin City: A Dame to Kill For

Ar Sin City sīkvelu Roberts Rodrigess flirtēja jau kopš pirmās filmas iznākšanas, bet tikai tagad runas ir pārvērtušās darbos, un šogad mūs beidzot sagaida filmas turpinājums. Daļa aktieru ir atgriezušies savās lomās, daļa ir nomainīta, un vēl citi ir pienākuši klāt. Lai gan pēdējā laika Rodrigesa veikumi nav bijuši spoži, lai neteiktu vairāk, jācer, ka atgriešanās uz iepriekš veiksmīgi iemītas taciņas izdosies. Pirmās filmas stilistiku pēc tam bija mēģinājuši kopēt citi, bet nevienam tas diez ko labi izdevies nebija (paša komiksa autora Frenka Millera solo mēģinājums režijā ar The Spirit bija visnotaļ nebaudāms), tāpēc redzēsim, vai Rodrigess vēl atceras, kā tā lieta ir darāma, un spēs parādīt klasi.

Transcendence

Gadiem ilgi un ārkārtīgi veiksmīgi sadarbojoties ar Kristoferu Nolanu, viņa ierastais operators Vollijs Fisters acīmredzot bija nolēmis, ka ir iemācījies gana daudz, lai pats pievērstos režijai, un viņa pirmais veikums – zinātniskās fantastikas žanram piederošā Transcendence – šogad nonāks uz ekrāniem. Aizņēmies pāris Nolana aktierus-favorītus (Morganu Frīmenu, Kilianu Mērfiju), pieplusojot klāt superzvaigzi Džoniju Depu un burvīgo Rebeku Holu (kura arī bija sadarbojusies ar Nolanu un līdz ar to arī Fisteru The Prestige uzņemšanas laikā), Fisters mēģinās izstāstīt stāstu par mākslīgo intelektu, kas, protams, cilvēciņiem sagādās milzīgas nepatikšanas. Pirmie treileri ļoti pārliecinoši gan neizskatījās, bet laiks rādīs, cik labs Nolana skolēns Fisters būs bijis (neaizmirsīsim, ka labākie skolēni ir tie, kas nevis kopē savus skolotājus, bet gan no viņiem iegūto pielāgo un papildina paši).

Winter’s Tale

Marka Helprina romāna ekranizācijas skatīšanās, visticamāk, būs totāls mazohisms no manas puses, jo es, godīgi sakot, nezinu, vai šo grāmatu ir iespējams adekvāti pārcelt uz lielā ekrāna. Taču par spīti tam, ka cerības uz patiešām  veiksmīgu gala iznākumu šajā gadījumā man ir tuvas nullei, Akivas Goldsmena mēģinājums ir interesants kaut vai tikai tāpēc, ka ķeršanās klāt šādam stāstam prasa milzīgu drosmi. Helprina grāmatā aprakstītā pasaule ir tik ļoti lingvistiska (šo grāmatu raksturot tā, lai to nelasījis cilvēks saprastu, par ko tur vispār ir, ir praktiski neiespējami), ka atrast tai vizuālus ekvivalentus varētu būt neiespējami. Arī Kolins Farels pārāk pārliecinošs savā lomā neizskatās (piedod, Kolin – bet neuztraucies, es tāpat tevi mīlu!), Ņujorka izskatās pārāk normāla, un ir vēl daudz citu elementu, kas lika apšaubīt Goldsmena vīziju, bet, nu, filmu gaidu kaut vai tikai tāpēc, lai man būtu iegansts mēģināt grāmatu iesmērēt citiem lasīšanai. (Man arī patīk nodarboties ar hate-watching, turklāt nekad neko nevar zināt – varbūt beigās šī potenciāli hot mess man ārkārtīgi patiks.)

The Wolf of Wall Street

Leonardo di Kaprio un Martina Skorsēzes kārtēja sadarbība šajā sarakstā ir pārpeldējusi vēl no pagājušā gada gaidītāko filmu listes, jo filmas pirmizrāde ASV tika gandrīz vai pēdējā brīdī pārcelta par mēnesi, kas nozīmēja, ka pie mums tā nonāks šogad. The Wolf of Wall Street es nenormāli gaidu jau labu laiciņu – Džordana Belforta stāsts ir vienkārši neprātīgs, bezkaunīgs, izvirtību pilns haoss. Pats di Kaprio Belfortu – izbijušu Volstrītas darboni, kurš gadiem ilgi izkrāpa no cilvēkiem naudu kopā ar saviem drauģeļiem, pa starpām rijot narkotikas, guļot ar prostitūtām un visā visumā uzvedoties kā pēdējais kretīns – aprakstīja kā “mūsdienu Kaligulu”, un Belforta autobiogrāfiskās grāmatas šo spriedumu tikai apstiprināja. The Wolf of Wall Street citur pasaulē ir sagaidīta ar ļoti pretrunīgām atsauksmēm – kamēr vieni to dievina, citi tai pārmet galveno varoņu slavināšanu, bezatbildību, seksismu un ko tik vēl ne, tāpēc nepacietība, ar kādu es šīs filmas pirmizrādi gaidu pie mums, aug augumā ar katru dienu – ārkārtīgi vēlos redzēt, ko Mārtijs ar Leo būs sastrādājuši.

X-Men: Days of Future Past

Lai cik arī reizes es nepārlasītu filmas nosaukumu, man tā arī nav skaidrs, ko īsti nozīmē jaunākais X-Meņu franšīzes papildinājums. Neatliks nekas cits kā vien to noskaidrot pašā filmā, kurā redzēsim gan visu veco X cilvēku gvardi (Serus Patriku Stjuartu un Īenu Makkellenu, Halli Beriju, Hjū Džekmenu utt.), gan arī viņu jaunības dienu ekvivalentus – pirmajā rebootīgajā filmā redzētos Džeimsu Makavoju, Maiklu Fasbenderu, Dženiferu Lorensu un pārējos. X-Men: Days of Future Past izskatās pēc vienas no tām filmām, kura vai nu būs labākā lieta uz pasaules vai totāla katastrofa (respektīvi, diez vai tā būs vienkārši meh), kas nozīmē, ka jebkurā gadījumā būs interesanti. Braienam Singeram ar X-cilvēkiem vienmēr ir gājis labi, tāpēc jācer, ka šeit viņš neapmaldīsies laika cilpu labirintos, žonglējot ar neprātīgi milzīgo aktieru skaitu.