Premium Rush (2012) 0

Kad tu esi noguris no visām savām problēmām un darbiem, bieži vien viena no vislabākajām receptēm, kā iztukšot savu galvu, ir noskatīties kādu filmu, kas būtu vienkārša, nepretencioza, bet gana izklaidējoša (vienmēr jau nevar risināt eksistenciālas dabas jautājumus). Un tieši šādam mērķim Premium Rush būs pašā laikā – jestra, spraiga filma ar visnotaļ oriģinālām action ainām (pirmajā brīdī galvā nemaz nenāk neviena cita filma, kur galvenais varonis bizotu apkārt uz divriteņa), kas nepieprasīs milzīgu intelektuālu līdzpiepūli, bet atļaus uz pusotru stundu aizmirsties kinoteātra krēslā. 

Par to, ka filmu uztvert pārāk nopietni nedrīkst, liecina jau tikai galvenā varoņa vārds vien – Džozefs Gordons-Levits atveido velokurjeru Vailiju, kurš ir vārdabrālis nevienam citam kā nelaimīgajam koijotam, kurš tā arī nekad nevar noķert to sasodīto road runneri. Līdzīgi kā multenītes galvenie varoņi, kas ir ieslēgti mūžīgā pakaļdzīšanās spēlē, arī Premium Rush darboņi bizo pa Ņujorkas ielām šķietami nebeidzamā un pilnīgi neprātīgā skrējienā, brīžiem liekot gandrīz vai sarauties, jo kāds ir tik tikko nozvēlies no riteņa, par mata tiesu izvairoties no pakļūšanas zem mašīnas riteņiem. Action ainas ir patiešām interesantas, ar oriģināliem elementiem, par ko ir jāpateicas faktam, ka Vailijs ir velokurjers – ne gluži tas tipiskākais action filmu varonis.

Filmas sižets gan ir nedaudz samudžināts un ar viegli bāliem diegiem šūts (brīžiem tiek veiktas diezgan absurdas mahinācijas), bet tas netraucē filmu izbaudīt. Ja kāds uz Premium Rush dosies cerībās sagaidīt izsmalcinātu trilleri, tad nāksies smagi vilties – filma ir bezrūpīgs, bezprātīgs, bet patīkams nieks, kur sižeta smalkumos ir jāiedziļinās tikai tik, cik vajag, lai atcerētos galveno varoņu vārdus. Ja nu kaut ko filmai var pārmest, tad tā ir absolūtas bezatbildības slavināšana – lai gan, protams, filmā redzamie skati, kā šie kurjeri brauc ar riteņiem, sagādā spraigus un interesantus momentus, ja kāds tā izdomātu braukt reālajā dzīvē, tad labi tas nebeigtos. (Vailijs, piemēram, uzskata, ka bremzes ir nīkuļiem. I beg to differ.)
Viens no faktoriem, kas nodrošina filmas veiksmi, ir divu galveno lomu atveidotāju izvēle. Gan Džozefs Gordons-Levits, gan Maikls Šenons lieliski izklaidējas savās lomās, noturot skatītāju interesi arī brīžos, kad neviens nevienam nedzenās pakaļ. Gordonam-Levitam piemīt pietiekami daudz šarma un zēniskas bezkaunības, lai visiem iepatiktos, bet nekļūtu par garlaicīgu paraugzēnu, kurš vienmēr visus kārtīgi izglābs. Šenons turpretī izpriecājas uz nebēdu, ārdoties un plosoties korumpētā policista lomā, sagādājot ne mazums jautrības.*
Beigu beigās atļaušos oponēt vienam džentlmenim, kurš, iznākot no kinozāles pēc filmas noskatīšanās, ārkārtīgi skaļā balsī centās man iegalvot, ka filma ir bijusi “pilnīga h***a”, un mēģināja man iestāstīt, lai to nedodos skatīties (negribēju sagraut viņa ilūzijas par labi paveiktu darbu sabiedrības labā – i.e. manā labā -, paglābjot kādu no ciešanām, ko izraisa šī filma, tāpēc neteicu, ka to jau biju redzējusi pirms kāda laiciņa un atzinusi esam par gana labu). Premium Rush ir perfekta izklaide, nekas vairāk un nekas mazāk. Ne tik dumja, lai aizvainotu skatītāju inteliģenci, bet ne tik izsmalcināta, lai liktu smadzenēm kūpēt no sarežģīto sižeta labirintu šifrēšanas, Premium Rush ir jestrs un bezatbildīgs gabals, kas ļauj atlaisties ērtā krēslā un izbaudīt vienkāršo, bet tik ļoti izklaidējošo formulu – ļaunais puisis dzenas pakaļ labajam.

* Neliela piezīme – kad Vailijs pirmoreiz satiek Šenona policistu, viņš viņu nodēvē par daiļskanīgo “douchebag”, kas sagādā lielisku mirkli vēlāk, kad Šenons dzenas viņam pakaļ ar mašīnu un Vailijs, sākumā nesaprotot, kas viņu vajā, bet pēc tam atpazīstot jau redzēto seju, neticīgi iesaucas: “What? Douchebag?” Es patiešām cerēju, ka visas filmas garumā šo policistu neviens nenodēvēs citā vārdā, kas, manuprāt, būtu bijusi ļoti amizanta detaļa, bet diemžēl mēs uzzinājām viņa īsto vārdu. Laikam douchebagu kvota PG-13 filmai bija izsmelta jau ar pirmajiem diviem.